Pēc gada Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amatā, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis nolēma kļūt par brīvmākslinieku, vadības grožus atstājot galvenā režisora Dž. Dž. Džilindžera rokās. Atpūties un sācis darbu pie jaunās sezonas projektiem, Mārtiņš Vilkārsis secina: nepamēģināsi – nezināsi.
- Esi nolēmis atkal kļūt par brīvmākslinieku. Kāpēc tā?
- Kad mani Andris Vītols un domubiedru grupa uzrunāja, kļūt par māksliniecisko vadītāju, pēc mēnesi ilgām pārdomām Andrim teicu – labi, nepamēģināsi, nezināsi, bet ja tas man sāks traucēt radoši – jo mans radošais darbs ir būtisks un svarīgs... Tā jau liekas, ka visu varēs un paspēs, bet skaidrs, ka tajā darbā divus darbus pilnvērtīgi darīt nevar. Gadu godprātīgi tur esmu pavadījis, kaut kas ir izdarīts, kaut kas nav. Gads pagāja un tad egoistiski vai kā, bet tomēr sapratu, ka sadalīt sevi divos virzienos nevaru. Atbildības sajūta abos virzienos ir liela, bet kaut kas, gribot negribot, zaudē. Mēnesi mani mēģināja pierunāt, lai palieku. Radošo vilinājumu ir pietiekami daudz.
Katrs cilvēks ir citādi būvēts, vienam ir azbesta nervi, otram nav. Radošā ziņā sezona bija ļoti veiksmīga, taču aktieri slimoja cits pēc cita. Es jau nevaru uzkāpt uz skatuves nospēlēt. Visas lietas ir kaut kādā sakarībā. Ja jau zinātu, kur kritīs, paliktu ķisenīti apakšā. Varbūt dažam liekas nesaprotami – ja cilvēks ir postenī, kurā zināma vara, tad nevar no tā atteikties. Man šī sindroma nav. Tāda harizma, pār pūli valdīt – man šis gēns nepiemīt. Pieļauju, varbūt tam vajadzētu būt. Demokrātija teātrī – kā teica Kokars par kori – tā ir anarhija. Pilnīga demokrātija teātrī nav un nekad nebūs. Tās īpašības, kas Džilindžeram piemīt organizatoriskā ziņā, ir tikai pozitīvi vērtējamas.
– Kārlis Auškāps man intervijā sacīja, ka viņam šī amatu apvienošana kā režisoram ļoti nodarījusi pāri – ja nebūtu ilgus gadus bijis Dailes teātra vadītājs vai galvenais režisors, droši vien būtu taisījis daudz vairāk izrāžu un arī daudz labāk tās, ko uztaisīja, turklāt nebūtu sabeidzis nervus. Viņš uzskata, ka tas būtībā ir ierēdņa amats. Tu tam piekrīti?
– Tas ir atkarīgs no teātra izmēriem. Dailes teātris ir milzīgs un tas daudz ko nozīmē. Ideāli būtu, ja teātris būtu domubiedru grupa, bet tik milzīgā kolektīvā tas var būt mērķis un ideāls, bet, ja iestudē ap 20 izrādēm sezonām un tad visi būs uz viena viļņa... Tas nav tik vienkārši. Repertuāra plānošana – tas ir baigs darbs. To šahu izspēlēt... Viens ir radošie plāni, bet aktieriem jādod darbs un tad nu izspēlē, lai tas viss paralēli notiktu. Bieži vien režisori grib tikai vadošos aktierus, bet ir pietiekami daudz nenodarbinātu, kas arī ir spējīgi. Administratīvā slodze ir pietiekami liela. Ideālo repertuāru varētu skaisti galvā salikt un būtu baigi forši, bet ir tik daudz praktisko lietu. Viss atgriežas pie naudas. Teātris, kurā ir 25 aktieri un viens līderis, tur, skaidrs, ir kompānija.
Enerģijas patēriņš ir pamatīgs. Pieļauju, ka nebiju ar to rēķinājies. Bet man nav arī ko sev pārmest. Pieļauju, ka treknajos gados bija vieglāk. Komandas lieta vadības līmenī ir ļoti būtiska un šajā ziņā par Andri Vītolu varu teikt visu to labāko. Jo viņu jau arī [direktora amatā] iemeta – uz līdzenas vietas un zināms laiks paiet, kamēr tajā visā iebrauc. Ja direktoram ir vēlēšanās un godaprāts, tas ir ļoti daudz, jo iespējas - mēs zinām, kādas tagad ir.
– Tu sacīji – kaut kas ir izdarīts un kaut kas nav. Par ko ir gandarījums un ko nepaguvi vai neizdevās?
– Man par daudz ko ir prieks. Pagājušosezon bija rekordliels jauno un reiz Dailē strādājušo režisoru skaits, 9. studijas aktivitātes – Dievs dod, lai tas viss nenoplaktu. Iestrādes ir veiktas, tagad viss turpinās. Tas ir labākais. Ko vienmēr pārmetīs – protams, allaž būs komercija. Tai ir jābūt, bet svarīgs ir balanss. Ir lietas, ko taisi sirdij un lietas, ko vajag. Milzīgs prieks par Artūru Skrastiņu Amadejā. Ir reizes, kad aktieris ir labs, bet šeit – izcils. Ir ļoti daudz patīkamā. Kas nav izdevies. Ir labākas un sliktākas izrādes, bet vismaz tajā ziņā sakārtotas, ka ir skaidrs, kam tās domātas un kāpēc. Nav nejaušu, gadījuma rakstura lietu. Kā sanāk līdz galam... Kā [krievu teātra kritiķis Romāns] Dolžanskis teica par festivāla Zelta maska Russian Case programmu – tas ir krievu gadījums. Tas ir gadījums. Kad viss sakrīt, ir labi. Vari to gadījumu iniciēt, bet kas sanāk... Ja zinātu, kā taisīt izcilas izrādes, tad sliktu nebūtu. Receptes jau īsti nav. Jaunās sezonas repertuārā ir darbi, kas man sen bijuši mīļi. Piemēram, ko Regnārs taisīs – Pāvela Sanajeva Apglabājiet mani aiz grīdlīstes – par to esmu domājis vairākus gadus. Virzība ir laba. Protams, ka gribas mazāk komercijas. Tas ir lielo teātru posts, bet, ja nebūtu lielās skatuves, tad – bankrots. Tas ir koks ar diviem galiem.
– Gribēju ar tevi parunāt par Dailes teātra tādu kā īpašo vietu uz citu Rīgas teātra fona. Tādā ziņā, ka Dailei nav vēsturiski vai citādi noteiktās, sauksim to par neaizskaramību. Leļļu teātris un Krievu teātris kā vienīgie ir drošībā, Jaunais Rīgas teātris – tas ir Alvis Hermanis, Nacionālais ir nacionālais. Arī no Kultūras ministrijas puses krīzes laikā izskanējuši dažādi viedokļi, te par Dailes teātra statusa maiņu, te specializēšanos u.tml. No ierēdņu fiksajām idejām, kas var apdraudēt teātra pastāvēšanu, Smiļga gars droši vien nepasargās.
– Visu, ko uzskaitīji, tieši tā ir.
– Vai tu juti kādu apdraudējumu?
– Nē, to nu gan ne. Tās runas iesākās, jo daudziem šķiet pievilcīga šī vieta centrā. Bet nav saistītas ar mākslas domāšanu, kaut kādas spekulācijas. Tās visas ir runas pie galdiņiem un panika. Cits jautājums – nav runa par konkrēti Dailes teātri – cik vispār šāds teātra modelis nākotnē ir spējīgs dzīvot. Cilvēka uztverē – pāri trim četriem simtiem skatītāju jau pārvēršas par masu kultūru. Ja teātris kā māksla kļūst elitārs, tad šī forma vairs īsti... Ja ņem lielos mērogos, tad cik ilgi vēl var eksistēt. Bet tās ir tādas spekulācijas. Dailes teātra labums – daudzveidība. Nav jābūt dziļi nacionālam. Ja no Smiļģa nekas cits pāri nav palicis – vajadzētu būt avangardā, bet tas...
– Man patika, kā Kroders teica – Smiļģa gars ir tas dullums un huligānisms, kas piemīt Džilindžeram.
– Kroders teica arī tā – Smiļga gars ir, kad līdz rītam dzēra bufetē un no rīta taisīja mākslu. (Smejas.) Tas jau neattiecas tikai uz Dailes teātri – aktieri ir pārguruši. Ne jau no darba teātrī. Vispār šī situācija, ka viss ir tik atkarīgs no naudas... Katram ir savs kredītiņš. Izvēlēties, nolikt visu nost un palikt tikai teātrī – kurš tam ir gatavs. Ir vienkārši teikt, ka aktieri skrien pa seriāliem. Mēs protestējam visādos veidos. Bet, ko darīsi, ja vasarā bija bezalgas atvaļinājums un nav, ko ēst? Par kādiem mākslas ideāliem tad var runāt?
– Cik tev ir svarīga teātrī domubiedru būšana? Valmieras teātris un Dailes teātris tagad ir tādas galvenās pieturas šī vai cita iemesla dēļ?
– Ej nu tagad pasaki... Es jau arī daudz Liepājā esmu taisījis un citur.
– Bet tie galvenie pieturas punkti tomēr ir Valmiera un Daile?
– Jā, tā tas ir, varu teikt, ka Dailes teātris un Valmieras teātris ir manējie.
– Bet tad kāpēc? Personības?
– Tās ir personības, bet Valmieras teātrim ir īpaša aura. Tur ir tik labi un patīkami atrasties. Protams, ka Valmieras teātris man ar Kroderu saistās un tas ir svarīgi. Daile vai Liepāja, un arī Nacionālajā esmu strādājis... Man vispār patīk mainīt situāciju. Kad iesēdies vienā vietā, tad pēc dažiem gadiem vairs nav objektīva skata uz to. Ir režisoru un scenogrāfu mūžīgie tandēmi, bet tad režisoru tik labi zini... Viņš darīs tā, tad es – kā viņš grib. Tomēr kaut kādam pretsparam ir jābūt. Kroders ir īpašs gadījums. Mēs varam vispār nesarunāties. Viņš pasaka vienu vārdu un es uztaisu. Man liekas, vajag mainīt, nevar vienā vietā sēdēt. Patīk man strādāt ar jauniem un nezināmiem cilvēkiem. Bet, teikšu, kā ir, vislabāk patīk strādāt Latvijā.
– Jo?
– Tā ir mentalitāte. Ir lietas kuras... nevaru tai domāšanā iebraukt, tikt līdz galam. Protams, kad izbrauc ārā, tā estētika, ko varu piedāvāt, ir interesanta, jo citādāka. Varbūt esmu kādā mērā sasaistīts, bet tādā ziņā vislabāk patīk strādāt Latvijā.
– Runājot par parādību, ko es saucu par teātru uzmīļošanu gan no publikas, gan kritiķu puses, kad viens teātris iemanto tādu kā modes teātra statusu, kam neveiksmju it kā nav, bet citi – nepelnīti nolikti. Kā ar to sadzīvot?
– Tas viss ir jāņem vieglāk. Viens kaut ko pasaka, otrs apvainojas.
– Bet tas ir stihiski.
– Tas ir stihiski. Tas ir, kā jau teicu – tāds gadījums. Ja to tā uztver.... Nevajag tās lietas arī globalizēt. Ir Jaunajā Rīgas teātrī labas lietas un švakas lietas un Dailes teātrī tāpat. Tāpat Valmierā. Evita Sniedze bija nesen izteikusies, ka Spēlmaņu nakts nominācijas neatspoguļo reālo situāciju. Būsim atklāti – nekad jau nav atspoguļojušas reālo situāciju. Atkal – tas ir gadījums, kas vienā reizē kādam patīkams un kādam – nepatīkams. Var atkal citēt Dolžanski – pirms trim gadiem visi saka, tik šausmīgi slikta sezona nav bijusi. Paiet trīs gadi un visi saka – pirms trim gadiem, tad nu bija!
– Bet iekšējo teātra noskaņojumu tas ietekmē?
– Protams, katram teātrim ir patīkami, ja nominācijas ir. Var zvaigāt un smieties, apmeklēt vai neapmeklēt Spēlmaņu nakti, bet, kad nominācijas saraksta... Visi mākslinieki teātra vidē ir jutīgi un tas ir tikai normāli. Radošais process, kad tas viss top, ir pietiekami uzlādēts un interesants. Kā Kroders teica – kad taisi izrādi, domā jau, ka būs labi. Tikai tad, kad atnāk skatītājs, saproti, kas tur sanācis. Sakrīt tā un sakrīt citādāk. Iet viļņi augšā un lejā. Un atkal augšā.
– Nākamsezon Dailē tev ir septiņas izrādes. Un kas vēl?
– Tik daudz visa kā. Tagad ar Džili sezonas iesākumā taisām to, ar ko teātrim jādzīvo – komēdiju Primadonnas, paralēli Mazajā zālē ar Lauri Gundaru pie Harija Gulbja Cīrulīšiem. Pēc tam ir ar Rolandu Atkočūnu Trīnes grēki uz lielās skatuves, sezonas beigās ar Gati Šmitu – Džima Tompsona Mežonīgā pilsēta. Tad vēl Mazā zālē uz Ziemassvētkiem būs Pasaka par vērdiņu, kur Pauls Timrots debitēs kā režisors. Tā gan bija mana ideja, ka Paulam Timrotam vajag nākt uz teātri, to es varu piesavināties. Viņš ir ļoti asprātīgs cilvēks, turklāt ar režisora izglītību. Ļoti atbildīgi šim jautājumam piegāja, pagājušosezon ir sēdējis gan Jana Villema van den Bosa, gan Džiļa mēģinājumos no sākuma līdz beigām. Tad ar Regnāru Apglabājiet mani aiz grīdlīstes un ar Mihailu Gruzdovu – Toma Stoparda Atspulgs vai īstenība. Valmierā ar Kroderu oktobrī būs Orfejs nokāp pazemē, Liepājas teātrī ar Džili taisām Kārļa Lāča mūziklu Pūt, vējiņi! Lāča mūzika man ļoti patīk un labākais – tiešām nekādā formātā neatgādinās par Imantu Kalniņu un pat nav vēlēšanās salīdzināt. Emocionāli ļoti uzrunājoša un spēcīga mūzika. Tas ir liels liels pasākums. Makets ir nodots un Liepājas teātris plēš matus, kā to visu uztaisīt.
– Tāpēc, ka dārgi vai tehniski sarežģīti?
– Tehniski arī, un, kas pirms pieciem gadiem nebija dārgi, tagad ir ārkārtīgi dārgi. Bet akcents uz dārdzību nav likts. Šobrīd paralēli strādāju pie Garīgās mūzikas festivāla ar Māri Sirmo – Artura Onegēra Nāves dejas. Atkal ir ļoti interesanti, pirmo reizi satikos ar režisori Margitu Zālīti. Tā ir jauna pieredze. Protams, ka strādāt ar Māri Sirmo un kori Latvija ir ļoti saistoši. Vēl Igaunijā ar Indru Rogu ir viens projekts – Vanemuines teātrī Mērija Popinsa. Mēs pagājušogad Figaro kāzas uztaisījām, tas viņiem šķita labs esam un ir sākuši aicināt. Teātru finansējuma ziņā atšķirība ar Igauniju tiešām ir milzīga. Viņi tāpat pukst, ka ir maz, bet, salīdzinot ar mūsu maz...
– Tev ir skaidrs, kas pie mums notiek nepareizi?
– Ne jau tikai pie mums, notiek globāli un mēs tai plūsmā esam.
– Bet mums ir bijuši divdesmit gadi laika un bijām ar Igauniju vienādā situācijā.
– Tās ir mentālās problēmas. Nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai latvietim mūžīgo vainas, verga izjūtu dabūtu ārā. Lietuviešiem ir citādi, viņi ir bijuši lielvalsts, nācijas pašapziņa citādāka. Mēs, dziedādāmi, spēlēdami, kaut kur... Nākas kārtējo reizi piekrist Kroderam – nevar nekulturāli cilvēki kulturāli kaut vai ielu slaucīt. Tā tas ir. Ja ļoti, ļoti augsti stāvošs valsts ierēdnis, teātrī spraucas garām ar dibenu gar manu degunu, tad par kultūras līmeni ir jāšaubās. Man patika, kā Māra Zālīte intervijā saka – ko man mēģina iestāstīt, ka tauta vainīga! Ne pie kā es neesmu vainīgs! Nevar mūs visus pataisīt par vainīgiem, ka esam tādā situācijā, kādā esam. Nekad jau nezini, kad tiec pie tās siles, pagaršo, tad iegaršojas. Vērtības šobrīd ir tā nojauktas... Sākot ar skolu, kad savas tiesības zina visi, bet pienākumus – neviens.
– Man šķiet, ka ir problēmas ar darba tikumu – cilvēki negrib strādāt, bet tikai tērēt, patērēt.
– Manā redzeslokā visi cilvēki strādā. Labi, viens skatuvnieks čaklāks, otrs slinkāks. Tās ir detaļas. Vispārējam kultūras līmenim tik vājprātīgu pakalpojumu izdara mūsu mīļotās televīzijas! Tas, ko rāda un kā rāda... Tad vari teātrī spirināties ar savu gara gaismu, kā gribi. Cilvēks visu dzīvi uztver klipos, nekas nav stundu garš, bez reklāmas un tad vēl tā ir trīs reizes skaļāka. Konkrēti – līmeņa ziņā LNT man šobrīd liekas ārpus labā un ļaunā, izņemot rīta ziņas. Bet tas ir tas, ko normāls cilvēks redz katru dienu un vakaru. Labi, privāta televīzija, kā grib, tā maun. Valsts televīzijai nav naudas. Paldies Dievam, ka tie paši 100 g kultūras eksistē un pietiekami labā laikā. Katru vakaru skatīties – traģiskā ceturtdiena, aktīvā piektdiena un visu laiku šausmu stāstiņi vien. Mēs jau esam tā sagruzīti no visām pusēm. Es arī, ar paceltu roku nobalsoju par Saeimas atlaišanu. Bet – ko tālāk? Skaidrs, vajadzēja kulaciņu pavicināt, ka tā var izdarīt. Bet tālāk? Variantu vienmēr pietrūkst. Uz līdzenas vietas ir daudz zinātāju, kā jādara, bet, kad nonāk līdz darīšanai, tad varianti ir pēdējā brīdī. Katram ir jādara savs darbiņš un nav ko tai Saeimā... Es jau atkal skatos, viens aktieris kandidēs. Labi, ka ne Dailes un Valmieras teātra.
– Ar paškritiku daudziem ir problēmas.
– Tieši tā, ar paškritiku. Pilnīgi aizkustinoši, kā Imants Lancmanis runāja Panorāmā – viņam ir piedāvāts būt par prezidentu un viņš pat domā, ka pat varētu būt pietiekami labs prezidents, bet katram ir jāsaprot, kur ir tava vieta. To es savā gadījumā par māksliniecisko vadītāju un scenogrāfu varu teikt – man arī jāsaprot, kurā vietā varētu vairāk labuma nest.
– Bet kā tad ar tavu režisorisko domāšanu?
– Ai... Kaut kādas ambīcijas jau ir, bet, kā teica Šekspīrs: «Pirms sava laika augļi nenobriest, es biju jauns un nemācēju spriest.» Dzīvosim, redzēsim. Laiks rādīs.