Jetijs un brīvās sievietes. Nobela prēmijas laureātes Dorisas Lesingas romāni latviešu valodā

Iespējams, ka vērīgāki lasītāji šo visnotaļ neikdienišķo faktu ir pamanījuši. Kopš pavasara apgāds Zvaigzne ABC ļoti raitā ritmā dažu mēnešu laikā latviski izdevis trīs pasaulē par labākajiem atzītos Nobela prēmijas laureātes Dorisas Lesingas romānus. Piektajam bērnam (1988) likumsakarīgi sekoja šī darba turpinājums Bens pasaulē (2000). Savukārt parādi noslēdza Zeltītā piezīmju grāmata (1962). Tādējādi mūsu lasītājiem ir iespēja iepazīt gan agrīno nepārprotami sociālo Lesingu, kas ar Zeltīto piezīmju grāmatu tika pamanīta kā autore, gan vēlīno Lesingu, kas perfekti zina, ko no viņas vēlas publika.

Zudusī pasaule

Britu rakstnieces Dorisas Lesingas biogrāfija ir pietiekami apbrīnojama. To lasot, ņirb zudušu valstu, impēriju un pilsētu nosaukumi, bet Latvijas pērnās nedēļas jubilāra Oļģerta Krodera jociņš – nejūtos vainīgs, ka tik ilgi dzīvoju, ir īsti vietā. Viņa piedzima britu pavalstnieku ģimenē Persijā. Dorisas tēvs Pirmajā pasaules karā zaudēja kāju, bet burvīgā māsiņa hospitālī palīdzēja viņam atlabt. Gana veiksmīgi. Abi apprecējās un mazā Dorisa nāca pasaulē jau Persijas Imperiālās bankas kalpotāja ģimenē 1919. gada 22.oktobrī. Kad vecākiem dzīve tagadējās Irānas teritorijā apnika, viņi pārcēlās uz Dienvidrodēziju – vēl vienas zudušas valsts nosaukums, šoreiz Āfrikā. Dorisa mācījās katoļu meiteņu skolā Salisburijā. Šo pilsētu tagad dēvē par Harari. Četrpadsmit gadu vecumā Lesinga sadumpojās un sāka patstāvīgu dzīvi. Viņa apprecējās, iesaistījās komunistu kustībā, izšķīrās, apprecējās otrreiz ar komunistiski orientēto vācieti Gotfrīdu Lesingu, kura uzvārdu paturēja arī pēc tam, kad drīz vien atkal izšķīrās. Starp citu, dēkainis Gotfrīds vēlāk kļuva par Vācijas Demokrātiskās Republikas sūtni Ugandā, kur viņu nogalināja dumpinieki.

Tad viņa pārcēlās uz Angliju. Pamazām Dorisas Lesingas dzīvē par galveno prioritāti izvērtās literatūra. Viņas bibliogrāfijā iespējams atrast visu – romānus, dzeju krājumus, operu libretus, stāstu krājumus, sērijas, veiksmīgu mēģinājumu rakstīt ar svešu vārdu (Džeina Somersa), izraisot pamatīgu skandālu. Lesinga saņēmusi veselu birumu prestižu literāro godalgu (Itālijā, Spānijā, Vācijā, Francijā, Britu salās).Nu un, protams, visa vainagojums – ilgi gaidītā Nobela prēmija (2007). Pati viņa jokojusi, ka literāro godalgu ziņā viņa izvilkusi īstu royal flush, saņemot visas prestižākās balvas, kādas vien Eiropā iespējams dabūt.

Negribētais bērns Bens

Ja vēlaties saprast, kāpēc Dorisai Lesingai piešķir literārās godalgas, jums ir jāizlasa viņas romāni Piektais bērns un Bens pasaulē. Lai gan Bens seko bērnam, un turpina to, manuprāt, ir pilnīgi vienalga, ar kuru sākt – izlasot vienu, gribēsiet uzzināt, kas notiek otrā. Dorisas Lesingas veiksmes formula ir prasmē rakstīt absolūti vienkārši, bet vienlaikus gudri. Bieži tiek apgalvots, ka abi romāni veido savdabīgu sāgu par mūsdienu Frankenšteinu (es piemestu klāt arī variācijas par visur esošo Edgaru Alanu Po). Tomēr ņemiet vērā, ka Mērijas Šellijas laikos mūsdienu Prometejs tapa kā smalka intelektuāla izklaide, par asinis stindzinošajiem Po kunga stāstiem nemaz nerunājot. Arī Lesingas romānu cikls nav nekāda lēta lubene, drīzāk pētījums par to, kā citādais izposta ierasto dzīves kārtību un tiek normālās sabiedrības atgrūsts. Turklāt romānā Piektais bērns notiekošais tiek aplūkots no nelaimīgas mātes skatupunkta, kamēr tā turpinājumā Bens pasaulē dominē citādā viedoklis par normālo sabiedrību.

Piektajā bērnā tiek attēlots kādas laimīgas ģimenes sabrukums. Viņi ir tik ļoti sapņojuši par daudziem bērniem un lielu namu ar viesiem, bet, kad tas ir piepildījies, piedzimst briesmonis Bens, iznīcinot ierasto dzīves kārtību. Varbūt viņš ir neandertālietis, varbūt jetijs, varbūt nepareiza gēnu kombinācija, bet laimīgā ģimene tiek izpostīta, jo viņa māte Herieta turpmāk spītīgi dzīvos tikai šim riebīgajam radījumam. Galu galā skaistā ģimenes ligzda pārvēršas par vraku. Dorisa Lesinga lieliski izspēlē kluso drāmu, kas rodas, ja ģimenē (tāpat kā sabiedrībā kopumā) sākas izlikšanās, ka viss esot labākajā kārtībā. Īpaši jau tad, ja nekas nav kārtībā, bet dažus gadus vecs dīvains puisēns nespēlējas ar mašīnītēm, bet klusībā žņaudz vietējos krančus un apdraud pārējos bērnus.

Otrs romāns Bens pasaulē rāda citādā un pietiekami monstrozā Bena dēkas lielajā dzīvē. Sagrāvis vecāku dzīvi, mūsdienu Frankenšteins vieglu sirdi dodas pretī liktenim. Normālā sabiedrība mēģina viņu adaptēt, izmantot, pažēlot, bet galu galā svešajam taču nav vietas jebkuras sugas dzīvē. Cilvēki te nav nekāds izņēmums. Dozēta vardarbība, narkomafija, radošo industriju aizkulises – viss likumsakarīgi savijas līdz neizbēgamajam finālam – Benam ir jāmirst.

Daudzkrāsainā dienasgrāmata

Zeltītā piezīmju grāmata pārstāv to literatūras slāni, kas pamazām kļūst par 20. gadsimtu raksturojošu intelektuālu reliktu. Šī ir pavisam cita Dorisa Lesinga, gudra, izaicinoša, urdīga, ne miņas no romāna Bens pasaulē vienkāršības. Ticu, ka 1962. gadā Zeltītā piezīmju grāmatiņa bija revolucionārs notikums anglofonajā literatūras telpā, kura vēl nebija aizmirsusi nedz Ungārijas sacelšanos, no vienas puses, nedz senatoru Džozefu Makkartiju un viņa rīkotās komunistu medības, no otras puses. Ja uz šāda fona dienasgrāmatu varones pozicionējās kā komunistu partijas atbalstītājas un biedres, turklāt viņas ir brīvās sievietes, nevis savu vīru verdzenes, protams, ka blīkšķis bija pamatīgs. Tomēr šis, struktūras ziņā sarežģītais, darbs ar daudziem zemslāņiem, literārajām parodijām un vēsturiskajām sasaucēm ir kaut kas vairāk par blīkšķi. Tiem Latvijas lasītājiem, kas nebeidz brīnīties, kā rietumu jaunie intelektuāļi 20. gadsimtā spēja sajūsmināties par komunisma ideāliem, tā būs atbilde, kāpēc tā notika. Dorisa Lesinga sniedz arī atbildi, kāpēc komunisma sērga nespēja pārņemt visu pasauli. Bet vēl tuvāk patiesībai būs apgalvojums, ka Zeltītā piezīmju grāmata stāsta par jaunām gudrām sievietēm, kuras negrib izlikties privātajā dzīvē un klusēt par to, ka sabiedrībā valda smaga krīze. Tas ir dvēseles stāvoklis, ko vislabāk raksturo šādas rindas: «Nevaru saprast, kā cilvēkam, kurš redz, kas notiek šajā valstī, tas neriebjas. No ārpuses viss izskatās jauki – klusas, mierīgas priekšpilsētas. Taču paraugoties dziļāk, tajās slēpjas inde. Tās ir pilnas ar naidu, skaudību un vientulību.»

Ir pat ļoti apsveicami, ka Zeltītā piezīmju grāmata pie latviešu lasītājiem nonākusi ar pašas Dorisas Lesingas apmēram desmit gadus vēlāk rakstītu ievadu, kurā viņa izskaidro, kāpēc grāmata tapusi tieši tāda, kāda tā ir. Iesaku to izlasīt, pirms ķerties pie vairāk nekā 700 lappušu biezās grāmatas. Priekšvārdā Dorisa Lesinga runā gan par savu aizraušanos ar komunisma idejām, gan darba struktūru un mērķiem. Arī par feministu mēģinājumiem uzvilkt šo darbu savu apšaubāmo ideju mastā. Jāpiebilst, rakstnieces stiprā puse allaž bijusi spēja izteikties asprātīgi un dzēlīgi. Reiz šī gadu tūkstoša sākumā, Edinburgas grāmatu festivālā, komentējot ap viņas darbiem allaž locīto tēmu par sieviešu un vīriešu attiecību fronti, viņa pateica apmēram tā – visstulbākā, draņķīgi izglītotā padauza var apķēzīt jaukāko un inteliģentāko vīrieti, bet neviens par to neprotestē. Vīrieši šķiet tik iebiedēti, ka nevar pienācīgi atbildēt, un būtu laiks to izdarīt. Visnotaļ precīzs mūsdienu pasaules raksturojums, kas raksturo gan stipro sieviešu uzvaras gājienu, gan lupatīgo vīriešu sakāves maršu.

ASA MĒLE. Viņa tikai izskatās bezrūpīga un labsirdīga kaķu mīļotāja. Pasaulslavenā rakstniece Dorisa Lesinga allaž turējusi rūpi par sabiedrības problēmām un pratusi izteikties neglaimojoši trāpīgi. Drīz pēc PSRS sabrukuma izdevumam The Sunday Times viņa sacījusi šādi: «Politkorektums ir dabisks partijas kursa turpinājums. Mēs redzam pašpasludinātu viedo grupas, kas uzspiež savu viedokli citiem. Tas ir mantojums no komunisma, bet viņi izliekas to neredzam.»