Tikai neprasiet pašu galveno – kāpēc?

Pagājušajā nedēļā sirsnīgā priekšvēlēšanu gaisotnē «tika sakārtotas» lietas Latvijas profesionālo teātru melnajā avī un trešajā tēva dēlā vienlaikus, proti, Daugavpils teātrī.

Jauna teātra vadība tika iecelta, Daugavpils pilsēta par teātri nu turēšot rūpi un viss drīz vien rūkdams kāpšot kalnā. Kaut kā negribas ticēt! Varu derēt uz pudeli konjaka – Neatkarīgajā un citviet kašķīgi žurnālisti par Daugavpils teātra problēmām būs spiesti rakstīt vēl ne reizi vien, jo pagājušo piektdien visa publikai sniegtā informācija, kā teiktu jebkurš žurnālistikas pasniedzējs neatbild uz klasiskās ziņas piramīdas visbūtiskāko jautājumu – kāpēc –, neatsedzot cēloņus, bet tikai smuki pavāvuļo par kas, kad un kā.

Pēdējos gados šim teātrim neveicas jo īpaši. Te to paslepšus (bet ne bez pamata) politiķi ar pašu teatrāļu aprindu klusu svētību grib likvidēt, te likvidēt vairs negrib, bet arī naudu ne vella nedod, un galu galā pats teātris sataisa parādus. Cik lieli tie ir? No iepriekšējās teātra vadības kā no vācu šucmaņu gūstā nonākuša partizāna nekādu informāciju izspiest neizdevās. Tikmēr kuluāros tika melsts par summu, sākot no apmēram simt līdz simt sešdesmit tūkstošiem latu, kas ar parādu procentiem drīz varētu pieripot pie atzīmes divsimt tūkstoši. Pagājušajā nedēļā beidzot tika oficiāli nosaukta summa 127 000 lati no tiem lielākā daļa esot nodokļu parādi. Un te nu kā aisbergs pie nelaimīgā Titānika sāniem izpeld iespējams galvenais neatbildētais jautājums. Ja Daugavpils teātrim atvēlētā valsts dotācija 2010. gadā bija 182 507 (pēc citiem avotiem 198 507 Ls) latu, kas teātrim ir daudz par mazu, vai visu šo parādu putru nav ievārījušas pēdējās trīs hiperskopās Latvijas valdības ar neiztrūkstošo Dombrovska kungu priekšgalā, bet Intu Dālderi un Sarmīti Ēlerti kā kultūras ministriem.

Labi atceros, ka 2009. gada nogalē raidījumā 100g kultūras Daugavpils teātrim problēmām veltītajā raidījumā toreizējā teātra direktore Inese Laizāne pieklājīgi un caur puķītēm pateica, ka nepaliks amatā, jo neredz iespēju turpināt darbu ar tik niecīgu teātra finansējumu, kādu piedāvāja Kultūras ministrija. Tagad, kad pusotrs gads pagājis, viņas pēctecis Miervaldis Brodovs šo tēzi spoži apstiprinājis praksē. Epopeja ap teātra parādu velkas jau no pavasara – tātad visticamāk fundaments tika ielikts vēl pērn. Iespējams tas arī izskaidro noslēpumainības plīvuru, kas apvij šo parādu sāgu. Ir taču nedaudz savādi. Kultūras ministrija nekādu traci netaisa. Bijušais direktors nekādus paskaidrojumus plašsaziņas līdzekļiem nav sniedzis, tomēr, lai gan tas ir kluss skandāliņš, nekur arī neizskan apgalvojumi, ka direktors pie šī parāda būtu vainīgs. Var pieņemt, ka šis parāds ir ne tik daudz Daugavpils problēma, cik Kultūras ministrijas acīmredzami neprātīgās budžeta veidošanas izgāšanās, kas, starp citu, sekoja senākai blamāžai – nesekmīgajam mēģinājumam pilnībā uzspiest teātri Daugavpils pašvaldībai.

Tiktāl par vēsturi. Kāda būs nākotne? Skaidrs, ka līdz gada beigām nekādus mākslinieciskus pārsteigumus, publikas pieplūdumu un citu marketinga trikus no Daugavpils teātra nav vērts gaidīt, pat tad ja Evitai Sniedzei palīgā steigsies Čaks Noriss un Arnolds Švarcenegers. Skaitļi ir nepielūdzami. Apmēram 60% no visas 2011. gada dotācijas teātrim ir jāatdod, lai nosegtu parādus. Būtībā teātris ar šādiem budžeta caurumiem ir gandrīz iznīcināts! Var jau būt priekšvēlēšanu dāsnumā kāds tos norakstīs, tomēr lielas ilūzijas te lolot nevajadzētu – nav jau nekāda Nacionālā opera. Ja nu brīnums notiks, teātri vienalga nāksies pamatīgi reformēt. Ne tikai no profesionālā viedokļa, ne tikai atlaižot personālu. Teātris Daugavpilī – tas ir vairāk politisks, nevis saimniecisks jautājums. Krievu trupa – jo tas ir minoritāšu jautājums. Faktiskā minoritāte – latviešu trupa – jo tas ir valsts politikas jautājums.

Izklaide

Pirmās Adventes priekšvakarā, sestdien 30.novembrī, plkst.17, Rīgā norisināsies galveno Ziemassvētku egļu iedegšanas pasākums Rātslaukumā un Doma laukumā, aģentūru LETA informēja Rīgas domes Ārējās komunikācijas nodaļa.