Alvis Hermanis: Nevajag savus tarakānus pārcelt uz publiku

Ar Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju tikāmies dažas dienas pēc sezonas pirmās pirmizrādes. Viņa iestudēto Oblomovu teātra kritiķe Silvija Radzobe jau bija paguvusi nosaukt par ģeniālu, bet pats režisors gatavojas nākamajiem darbiem gan Latvijā, gan ārzemēs.

– Kādam krievu izdevumam nesen teici, ka beidzot esi izcīnījis tiesības taisīt garas un garlaicīgas izrādes – tādas, kādas patīk tev. Kas, tavuprāt, ir garlaicība kultūrā?

– Žēl, ka nepaspēju izlasīt! Man pēc pirmizrādes Tīrons atsūtīja Brodska eseju par garlaicību un putekļiem. Ja būtu to izlasījis, tagad droši vien varētu paspīdēt ar citātiem. Bet tā ir tāda lieta, par kuru es neapskaužu māksliniekus iesācējus mūsdienās. Skaidrs, ka viņiem jāsāk ar skandāliem, sensacionāliem, trokšņainiem izlēcieniem, lai pievērstu uzmanību. Tā diemžēl mūsdienu kritiķi ir izdomājuši, ka skandaloza māksla ir kulta māksla vai kvalitatīva māksla. Īstenībā es jau arī līdzīgi sāku. Pēc tam, kad iegūts vārds, var atļauties knibināties ar detaļām, tamborēt. Taisīt garas izrādes.

– Garlaicību var iedalīt divās grupās. Viena, kad tev kaut ko diletantisku uzliek literatūrā, kino vai teātrī un mēģina iestāstīt, cik tas ir baigi forši. Otra, kad māksla piespiež domāt. Kā sasniegt šo otru līmeni?

– Tas skaistums jau ir, ka vairs nevajag piespiest. Neesi ieciklējies, ka tev ir jāizklaidējas vai jāpiespiežas. Tā ir brīvība kā priekšnoteikums tai garlaicīgajai... Nu ko nozīmē garlaicīgajai? Atceros, kaut kad sen mamma aizveda mani Lielajā teātrī uz Vāgnera operu. Es tur ne vien nomiru aiz garlaicības, gandrīz sajuku prātā, jo tur arī kājas nevarēja iztaisnot un tamlīdzīgi. Savukārt pirms mēneša Vīnē biju uz vienu operas izrādi. Pirmais cēliens uz manu zemapziņu atstāja tādu iespaidu, ka nobijos. Es aizbēgu prom no otrā cēliena. Tas, kas vienam liekas garlaicīgs, citam nē. Bet es nezinu, vai tu tādā ziņā domāji par garlaicīgumu. Ne tik burtiski. Garlaicīgums ir tas, par ko mēs tā apskaužam 19. gadsimta cilvēkus. Tas ir cits dzīves ritējums. Lai no Rīgas līdz Berlīnei aizbrauktu ar zirgiem bija vajadzīgas nedēļas. Ko tik tajā laikā tu vari izdomāt! Izvandīties pa savu iekšējo pasauli.

– Uz Raiņa Uguni un nakti ļaudis no laukiem esot braukuši ar pajūgiem. Esmu domājis, kā viņi nedēļu brauca skatīties un pēc tam nedēļu uz mājām. Vispirms domāja, kā būs, pēc tam – kā bija. Kādreiz skolā stāstīju par to saviem audzēkņiem, viņi bija šokā – kā tas var būt! Ir taču mums šis steidzīgā laika zīmogs virsū?

– Tāpēc jau Oblomovu tā ir iemīlējuši profesionāli filozofi. Tas ir absolūti nepieciešams stāvoklis, lai tu varētu ieiet, tā teikt, transcendentālos sakaros. To jau tikai Ļeņins... Viņš devalvēja Oblomova ideju, tendenciozi to ideoloģizēja par slinkajiem buržujiem. Gončarovs jau kaut ko citu rakstīja.

– Kad skatījos tavu versiju, tur, kā man likās, parādās vēl viena lieta. Oblomovs nevienam nenodara neko ļaunu. Vai nav labāk nedarīt neko, nevis darīt ļaunumu ar savu hiperaktīvo un muļķīgo rīcību?

– Kāds ir teicis, ka visas pasaules nelaimes ceļas no tā, ka cilvēki iet laukā no savām mājām... Garlaicība laikam nav pareizs vārds. Tā ir stāvēšana uz vietas un neko nedarīšana. To jau pat dažādās reliģijās piekopj kā speciālu tehniku, lai nonāktu lielākos dziļumus. Vai, piemēram, paskaties uz kokiem. Koks stāv simtiem gadu. Viņš nekur nevar aiziet prom. Ja kokam ir kāda dvēsele vai smadzenes, tās droši vien ir ārkārtīgi viedā stāvoklī.

– Vai arī mirst no garlaicības?

– Jā, bet to jau nevar uzprasīt. Garlaicība, vai arī viņš ir sasniedzis pilnīgu visredzību. Es tikko biju pie vecākiem dzīvoklī, kur visu savu bērnību pavadīju. Skatījos pa logu uz koku pagalmā, pie kura bērnībā spēlējāmies. Tas izaudzis divreiz lielāks. Kas gan ar mani pa šiem gadiem ir noticis! Kur tik visur esmu izvandījies pa pasauli, izdarījis visu ko labu un sliktu, bet koks visu laiku ir pagalmā stāvējis. Domāju, kā viņam ir klājies visu šo laiku. Radās cieņa pret šo koku. Bet to tā ir pat grūti paskaidrot.

– Oblomova pirmizrāde bija pirms nedēļas. Kādi darbi tevi sagaida šosezon?

– Dzīve nostādīta uz industriāliem pamatiem. Viena izrāde pēc otras. Pēc trim nedēļām būs pirmizrāde Vīnes burgteātrī Šniclera lugai, pēc tam novembra beigās Oņegina stāsts Jurija Lotmana versijā kā komentāri par Oņeginu. Pēc tam ziemā, februāra sākumā, Minhenē būs pirmizrāde Vasai Žeļeznovai. Aprīlī tas pats Lotmana Oņegins, bet jau ar mūsu, latviešu, aktieriem divreiz garākā, tātad garlaicīgākā versijā. Gribu sākt JRT arī kādu izrādi nākamajai sezonai. Vasarā Zalcburgā būs pirmizrādei operai.

Agrāk man pašam likās aizdomīgi, ka taisu tik daudz izrādes – vai tik neesmu haltūrists, bet vasarā palasīju Efrosa memuārus, kurš ir liela autoritāte manā profesijā. Izrādās, viņš arī katru gadu taisīja četras piecas izrādes un vienu kinofilmu. Tad es sāku domāt, varbūt neesmu haltūrists, bet vienkārši ļoti daudz strādāju.

– Kā tiec ar to galā? Dažādas pilsētas, teātri, aktieri, valodas.

– Spēku sadalījums ir tāds, ka nevajag jaukties visur iekšā katru brīdi. Tur jau tas amata noslēpums ir – nevis tik daudz materializēt savas vīzijas, ko esi iztēlojies, bet stimulēt pārējo radošo potenciālu, ko mēs mūsu teātrī visu laiku darām. Katram ir sava liela brīvība un tikpat liela atbildība.

– Vai tu redzi savas topošās izrādes domās?

– Nojaušu. Tikai nojaušu, jo to, kas notiek zālē, nekad nevar paredzēt.

– Rakstītājiem viss notiek galvā, ja ir lielāks teksts, vieglāk uztaisīt kādu plānu un strādāt pēc tā, bet mēdz būt pat diezgan nepatīkami, kad teksts jaucas pa smadzenēm, līdz nenoraksti nost. Nekad neesmu varējis saprast, kā var izturēt, kad liela izrāde vai filma sēž galvā.

– Tas ir kolektīvs pasākums. Pārāk daudz cilvēku iesaistīts. Nevar paredzēt, kā tas kopā samaisīsies.

– Tu esi atkarīgs no aktieriem. Mūžīgais jautājums, ko visi prasa režisoriem, kas, tavuprāt, mūsdienās ir aktieris?

– Vēlams būtu, lai blakus visām profesionālajām tehnoloģijām, kas ir profesijas obligātais minimums, ir arī personība.

– Bet kurš tad negrib personības?

– Jā, bet mūsdienās ar personībām ir švaki. Arī mūsdienu futbolā, piemēram, vidējais tehniskais līmenis ir augstāks, futbolisti spēlē ātrāk, bet personību ir maz.

– Audzināšanas problēma? Gribi gūt panākumus, sāc no mazotnes, bet agrā specializācija liedz apgūt pārējo. Bērns kā septiņu gadu vecumā sāk, tā citu neko neredz. Vienalga, vai mamma ved uz futbolu vai teātri.

– Nauda visu ir deformējusi. Mūsdienu futbolisti saņem summas, par kādām pat Pele un Maradona sapņot nevarēja. Visās sfērās ir baigā fabrika. Tas neveicina personības. Visās sfērās ir vajadzīgs kaut vai tas pats Oblomova stāvoklis.

– Kurā brīdī personības pazuda? Pat 60. un 70. gadu popmūzikā, kuru tu droši vien klausījies, personība un oriģināla izteiksme bija galvenais. Tad vienā brīdī viss kļuva produkts. Vari taisīt kaut dumpi – o, to var pārdot!

– Nauda, nauda! Nauda visu sabojāja. Kad paskatās vecās – es par vecām sauktu 70. gados uzņemtās – filmas. Paņem jebkuru gadu. Kādas filmas tajā laikā taisīja! Gan Amerikā, gan Eiropā. Tur būs kādi divdesmit trīsdesmit nosaukumi, kas tagad ir kino zelta fonds. Fellīni, Viskonti, Terenss Maliks, Eiropa, Holivuda... Tas bija tāds kino! Bet tad... Kas notika? Producenti pārņēma varu, bet īstenībā varu pārņēma tīneidžeri ar saviem popkorniem. Viņi sāka regulēt, kādām jābūt filmām. Tas visu nojauca. Tā bija daudzās mākslas un ne jau tikai mākslās, vai ne?

– Atpakaļgaitu varēs ieslēgt? Ir divas iespējas – totāls debilisms vai ejam atpakaļ.

– Diletantisms, neprofesionalitāte, muļķība, tā popsa ir visur riņķī – šī armija kļūst aizvien lielāka un lielāka. Cilvēki normāli var dzīvot tad, ja mēģina padarīt savu mazo pasaulīti neatkarīgu no lielā caurvēja. Sākot no tā, kā tu naudu pelni, kādas filmas skaties un kādas grāmatas lasi. Katram vajag no tā aizsargāties. Izolēties.

– Tas nozīmē domāt. Domāt negribas!

– Tāpēc mēs, piemēram, Lāčplēša ielā 25 esam centušies radīt mazu oāzi, mazu minirepubliku, kur ir savi noteikumi, savi principi. Tāpēc esmu pieradis, ka man katru dienu mēģinājumos un darba laikā apkārt ir cilvēki, kas ir perfekcionisti profesijā, kas ir ārkārtīgi profesionāli. Tāpēc man varbūt ir izkropļots skats plašākā mērogā. Domāju, katram cilvēkam ir jānodibina sava maza minipasaulīte.

– Mazas kārtības veido lielo kārtību? Kā teica profesors Preobraženskis Suņa sirdī – tā vietā, lai dziedātu korī, katrs dara savu lietu un nečurā garām podam.

– Nu ja! Turklāt neviens viņu neaiztika un lika mierā. Pie viņa taču nāca visi partijas bosi ar saviem sifilisiem ārstēties. Viņš bija izdomājis savu mazu cietoksnīti, kuram viss tas apkārtējais netika klāt.

– Par to apkārtējo. Tu esi pasaules klases mākslinieks, publika īpaši brauc skatīties. Ierauga noplukušās ēkas nodrupušo fasādi. Vai tici, ka teātris piedzīvos solīto remontu, par kuru jau tika runāts Demakovas laikā?

– Es personīgi varu strādāt šajā mājā, kamēr tā sabrūk. Bet tas, ka skatītājiem nav ko elpot, tās pazemojošās rindas uz tualeti... Cieš sabiedrība, vai sabiedrības daļa, kura nāk uz teātri. Bet tā jau laikam nav pietiekami iespaidīga un nevar neko ietekmēt.

– Tajā pašā laikā tevi un JRT zīmolu izmanto, lai pasolītu taviem skatītājiem. Nupat jau pēc nekaunības izskatās. Kurā valdība, jau kuro reizi. Tev ir kāds reāli teicis – te pēc pusgada strādās celtnieki, Alvi, lūdzu, plāno darbu savādāk vienu sezonu, dosim tev pagaidu vietu izrādēm...

– Teātra direktore to mācētu precīzāk pastāstīt. Bet nekas reāls jau nav, to es zinātu.

– Kā tu pats šeit ienāci? Mamma atveda?

– Kad mamma mani veda uz Jaunatnes teātri, latviešu trupa bija tajā baptistu mājā. Kad biju students, tad vienā no mēģinājuma telpām konservatorijas topošajiem aktieriem te bija dejas nodarbības.

– Kā ar leģendām par sarežģīto Smiļģa garu šajā namā?

– 1997. gadā, kad mani ministrs te ielika par galveno tad... Tā es to nemācēšu izskaidrot... Sajutu, ka man enerģētiski sapas ar māju. Atceros, uzreiz pēc tam Vija Artmane pārnāca mūsu trupā, apmetās savā vecajā grimētavā. Viņa arī to kaut kā sajuta. Apliecināja – jūs esat tie pareizie.

– Teātra cilvēki ir māņticīgi?

– O, jā! Jau pats darbs aktieriem ir tāds. Katru vakaru iet pie publikas un šamaņot. Ņemties pa smalkajām enerģētikām. Tur jau katram aktierim ir savi noslēpumi.

– Toreiz, kad par Zilākalna Martu taisīji nebija...

– ...tā kā bail?

– Drīzāk gan bijīgi.

– Mana pārliecība ir, ka nav nekādu aizliegtu tematu, nav tabu. Galvenais ir attieksme, labdabīga attieksme. Mēs savās izrādēs kāpjam pāri daudziem tabu, sākot ar vecumu un kapusvētkiem. Ja ir pozitīva enerģētika un attieksme, drīkst pasmaidīt un paironizēt par visu, bet ja tas ir labdabīgi. Ja vajag, uz skatuves drīkst pat mēsloties, bet beigās noteikti ir jāsatīra. Nedrīkst atstāt to, nevajag savus tarakānus pārcelt uz publiku.

– Vai esi kādreiz domājis par smieklu dabu? Pedagoģijā māca, ka bērns piedzimstot raud, bet smaidīt iemācās stipri vēlāk. Asaras nāk kolektīvi, smiekli ir individuāli.

– Par dzemdībām kā pieredzējušam tēvam man ir savs viedoklis. Ja bērns nāk pasaulē pareizi, viņš nedrīkst bļaut. Bērns bļauj aukstumā no spilgtas gaismas. Tas ir šoks. Ja notiek mājas dzemdības mierīgā atmosfērā, bērns nāk laukā mierīgi, smaidot. To es zinu.

Smieklu daba ir dažāda. Ir zviedzēji. Vislabāk ir tad, kad smaida uz iekšpusi. Man liekas, Averincevs rakstīja – viņš pētīja vecās ēģiptiešu freskas un pamanīja, ka visiem sejā ir tāds viegls smaids. Averincevs bija pārliecināts, ka cilvēces pirmsākumos viegls smaids bija sejas normālais stāvoklis.

– Bet ir teorija, ka smaids cēlies no zobu atņirgšanas.

– Nē, nē, Averincevs runā par tādu Džokondas smaidu. Agrāk visi cilvēki tā permanenti viegli smaidīja. Pēc tam viņi bēdīgi palika.

– Man pavasarī poļu rakstnieks Janušs Leons Višņevskis, kurš sarakstījis Vientulību tīmeklī teica, ka smaidīga un laimīga esot tikai neliela psihiatrisko klīniku pacientu grupa. Pārējo cilvēku dabiskais stāvoklis esot būt nelaimīgam.

– Poļiem, kā zināms, ir katolicisms un tas, kā viņi to traktē. Tas ir cits gadījums. Jo vairāk mocīsies, tā ir pat izdevība kļūt par svēto. Ciešanas ir nepieciešamais ceļš attīstībai. Tā ir viņu interpretācija.

– Kurp tagad ies tavs teātris? Izskatās, ka esi pavilcis svītru zem viena posma.

– Es domāju, tas ir ar tā saucamo latviešu tēmu... Konceptuālais īstenībā ir pievilkts klāt. Tādās kategorijās jau nav domāts! Teātris jau dzīvo no izrādes uz izrādi. Katra izrāde ir stāsts par dzīvi un cilvēkiem. Tie mēneši, kad aktieri un režisors ar to strādā – viņi grib šo stāstu izstāstīt. Bet tā, ka tur būtu kāds lielāks vēstījums... Tā jau nav īstenībā!

Bet kas tad var būt vēl lielāks vēstījums, kā izstāstīt vienkāršu cilvēku stāstus? Jāatzīstas, man pašam nav nekādas īpašas tēmas. Es par jebko varu taisīt izrādi. Svarīgāk – no kāda redzesleņķa, kur kamerai ir skatupunkts. Kā teicis klasiķis – saule atspīd jebkurā rasas pilienā, stāsts nav svarīgs, svarīgi ir, kā tu uz viņu paskaties. Un tur jau iespējas attīstīties ir bezgalīgas. Profesionālā meistarība, kas aktierim – to jau var redzēt, kā mūsu aktieri ar gadiem attīstās, kā personība.

– Tas ir kā Luisam Kerolam - Alises lēnais kritiens truša alā? Gar acīm ņirb ievārījuma burciņas un uzraksti, bet mērķis nav zināms. Bet to jau neviens nezina.

– Jā, es pat domāju, ka īstenībā tiem, kas saka, ka viņiem ir kāda milzīga koncepcija un stratēģija – diez vai tas tā ir. Tas ir tāds marketinga gājiens. JRT ir dzīvs, tas attīstās. Pirms kādām nedēļām žurnāls Ir uz vāka bija uzrakstījis par mūsu teātra galu. Bail iedomāties, cik droša un kompetenta tajā žurnālā ir visa pārējā informācija. Teātrī mēģinājumi pa visiem kaktiem notiek. Nekad neviens pat naktī nesēž dīkā.

– Vai pasaulē arī tev tā mēģina iedzelt?

– Intrigas ir visur. Kā bija tā anekdote? Viena tantiņa, kas biļetes plēš, satiek otru tantiņu stacijas tualetē: «Kā Zentiņ, tu taču agrāk pie Laimas pulksteņa strādāji!» Viņai atbild: «Intrigas, intrigas!» Kad esmu ārzemēs, es pārbraucu no vienas vietas uz otru. Esmu kā autsaiders, līdz ar to uz mani tas neattiecas.

– Kas intrigās ir specifiski latviskais? Ir kāda nacionālā īpatnība?

– Domāju, ka jau atkal nav nekas unikāls. Nevar ne ar ko palepoties. (Smejas.)

– Tev nav bail par to, ka tikmēr, kamēr esi ārzemēs, teātrim pieķeras pie rīkles?

– Es teātra štatā esmu mākslinieciskais vadītājs, nevis galvenais režisors, kā daži nepareizi raksta. Neesmu režisors. Mans amats ir vadīt teātri. Iestudēju izrādes kā...

...viesmākslinieks?

– Par to ir atsevišķi līgumi un tas nav mans amats teātrī – iestudēt izrādes. Es redzu, ka Latvijā tagad visur teātrus vada cilvēki, kas vispār neiestudē izrādes. Lai vadītu teātri, man nevajag būt fiziski šeit katru dienu. Tas, ka ģeogrāfiski atrodos citā vietā, ir pilnīgi vienalga. Visu laiku, katru dienu mēs esam kontaktā. Es jau neesmu teātra vadītājs tā, kā Rubenis vai Žagars. Ar dokumentiem un naudām nestrādāju – tur mani pat tuvumā nelaiž. To dara direktore.

Daži komponisti stāsta, ka nevajag repertuārteātrus. Protams, mūziklu taisītājiem tas būtu izdevīgāk, bet tikai ar repertuāru jau var kvalitāti dabūt. Piemēram, kad es strādāju Itālijā vai tagad Francijā strādāšu – tur ir ļoti acīm redzama kvalitātes problēma tāpēc, ka viņiem vispār nav repertuārteātru sistēmas. Aktieri sēž pie telefona un gaida, kad pasauks. Viņi atrodas ielas cilvēku tonusā, viņi nav profesionālā tonusā. Bet aktierim tonusā ir jābūt katru dienu! Repertuārteātris nav nekāda padomju laiku palieka. Tā ir vācvalodīgo valstu un Skandināvijas tradīcija. Nedrīkst ielaisties diskusijās, cik kas ko skatās. Paulam un Kirkorovam ir sava statistika, operai sava.

Viss ir ļoti vienkārši. Cenšamies, lai mūsu repertuārs būtu inteliģents. Gribam domāt, ka mūsu publika ir tie, kas lasa grāmatas, nevis skatās televizoru. Tāpēc tā kodu sistēma, kāda ir televizora skatītājam – viņš mūsu teātrī nejūtas labi. Profesionāls televizora skatītājs ir citā režīmā ielikts. Viņam vajag, lai bildītes ir košas un ātri mainās. Grāmatu lasītājam ir cits režīms.

Līdz ar to mūsu teātrim iet secen viss širpotrebs – popsīgie mūzikli, skaistie Ziemassvētku koncerti ar Raimondu Paulu. Mūsu publika – viņi mūs nesaprastu, ja mēs kaut ko tādu darītu. Cita lieta, biļetes arī nemaksā nekādu nieka naudu. Tā gan ir liela atbildība, lai būtu kvalitāte, mākslinieciskais līmenis.

Ir jāpastāv par sevi. Ir jāatbild par naudu. Mēs ne tikai atdodam to, ko saņemam dotācijās. Teātris pēdējos gados ārzemēs ir nopelnījis vairākus miljonus eiro. Tikai nevajag mums teikt, lai mēs par to varētu sākt māju remontēt. Kas nezina, tiem jāpasaka – JRT māja nepieder teātrim. Tā pieder Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai. Mēs pat nedrīkstam te par savu naudu kaut ko sākt remontēt. Mūsu teātris ir labs piemērs, ka esam kultūras iestāde, kas nenodarbojas ar širpotrebu, kas nes ne vien ienākumus, bet ir eksportprece, ko varam piedāvāt ārzemēs.