Ivana Gončarova romāna Oblomovs pirmizrādē 30. augustā Jaunajā Rīgas teātrī titulvaroņa lomā bija Gundars Āboliņš; 14. septembrī debitēja Ģirts Krūmiņš. Aktieru tēlojums ir tik atšķirīgs, ka lielā mērā mainās visa izrāde.
Gundars Āboliņš ir Oblomovs – cilvēks, kuru reālā pasaule baida tik ļoti, ka viņš vienkārši nespēj izkāpt no gultas, atradis tajā drošību kā embrijs mātes vēderā. Tik uzskatāmi reāls, piemēram, ir viņa iztēles uzburtais stāsts par briesmām, kas jāpiedzīvo, pārceļoties uz citu dzīvokli, ka vienlaikus jāsmejas un šausmās jānoskurinās. Gundara Āboliņa Oblomovam ir tik attīstīta fantāzija, kuras tēlus viņš pārraida mums caur saviem stāstiem un reakcijām uz apkārtējās vides kairinājumiem, ka viņu varētu dēvēt par dzejnieku. Līdz apjaut: iedomu tēli šim cilvēkam pilnībā aizstājuši reālo dzīvi un viņš nonācis savas hipertrofētās fantāzijas gūstā.
Ārkārtā nozīmīga Gundara Āboliņa Oblomova tēla partitūrā ir viņa vienīgā izraušanās no savu priekšstatu ainām reālajā dzīvē, kas notiek, iemīloties Olgā. Pat ja tas varbūt ir viņa dzīves vislielākais pašapmāns: režisors Alvis Hermanis nav saudzīgs pret sievietēm, traktējot Lienas Šmukstes Olgu vienīgi kā ārišķīgu koķeti. Taču Oblomovs ir laimīgs. Cēlonis, kāpēc viņš atgriežas gultā, nav meklējams ārpus viņa, teiksim, faktā, ka izredzētā bijusi vien tukša lellīte bez dvēseles. Vienkārši virsroku atkal gūst viņa pastiprinātā, iztēlē balstītā pašapcere ar saviem nebeidzamajiem ja nu; neticu, ka; nevar būt, ka es...
Gundars Āboliņš Oblomova lomā izdara šķietami neiespējamo, turklāt vairākās nozīmēs. Tēls vienlaikus smīdina un aizkustina: aktieris savieno pretējas izkāpinātas galējības, kas raksturo grotesku. Spēle ir pat neticami precīza (līdz milimetram, līdz sekundei) – ar it kā nejaušu kustību, balss intonāciju, acu skatienu aktieris skatītāju smieklus apklusina smeldzīgā līdzjūtībā (un otrādi). Korpulenta mirstošā gulbja grācija, dodoties uz randiņu, protams, ir komiska, bet aizplīvuroto acu skatienā mirklīgi pavīd tādas neizsakāmas ilgas, ka smieties vairs negribas. Gundara Āboliņa Oblomovs ir konkrēta būtne – artistiskuma iemiesojums, kura sabiedrībā ir pat egoistiski interesanti uzturēties, jo baudu rada aktiera neparedzamās reakcijas, un vienlaikus viņš ir metafora, kas raisa visplašākās asociācijas, kam psiholoģiska, sociāla, nacionāla, antropoloģiska, filozofiska un pat metafiziska daba. Nu, piemēram. Vienādie un atšķirīgais. Pretējo dzimumu saprašanās mīkla. Fantāzija kā glābiņš un bojāeja. Priekšstatu gūsts un reālā dzīve. Kas īsti ir reālā dzīve, kur tā novietota un vai tā visiem vienāda?
Kad Oblomovu spēlē Gundars Āboliņš, izrādes žanrs definējams kā leģenda, līdzība, pasaka vai mīts, kurā var notikt visneiespējamākais: cilvēki pārvēršas marionetēs, iemiesojas Oblomova sapnis un uz skatuves iznāk viņa dubultnieks-mazs zēns...
Ģirta Krūmiņa varonis nevis ir, bet grib būt Oblomovs, oblomovismu traktējot kā masku, kā savdabīga aristokrātisma-atšķirības zīmi; viņam, šķiet, sagādā gandarījumu apkārtējo noņemšanās ap viņa īpašīgumu. Atšķirīgas veidojas abu Oblomovu attiecības ar Viļa Daudziņa tēloto kalpu Zaharu. Kad Oblomovs ir Gundars Āboliņš – viņu starpā pastāv lielāka distance, ko nosaka sociālā hierarhija, turklāt viņu attiecībās pamazām sabiezē tāda kā skumja nolemtība: kalps neizglābs kungu, lai kā censtos, jo tas arvien biežāk pārceļas uz citu – iedomu pasauli, kur Zaharam nav ieejas, līdz beidzot uz visiem laikiem paliek tajā kā nāvē. Kad Oblomovs ir Ģirts Krūmiņš, Viļa Daudziņa Zahars dara it kā visu to pašu – ir ekscentriska aukle un sava pieaugušā kunga rotaļu biedrs vienā personā. Tomēr pamazām izkristalizējas fundamentālas atšķirības, kuras, rodas iespaids, paši aktieri diez vai īsti apzinās. Oblomovs spēlē teātri pateicīgajam skatītājam un spēles partnerim vienā personā – Zaharam. Bet varbūt šīs spēles ierosinātājs, šī ikdienas leļļu teātra īstenais Karabass Barabass ir tieši Zahars, kurš nolaupījis dzīvei savu kungu, paturēdams to mūžīgi infantila bērna stāvoklī, jo viņam pašam bez šīm spēlēm nekā nav? Un tā pirmā sastāva nevainīgi aizkustinošais kalps, grimēts pēc veca un nevarīga meža gara, pārvēršas infernālā cietumsargā...
Tā izrāde maina žanru – no leģendas-līdzības tā tendē pārvērsties cilvēku rīcības slēpto motīvu psihoanalīzē vai trillerī: abos gadījumos tās ir ievērojami reālistiskākas vēstījuma struktūras. Taču tikai tiecas pārvērsties, nevis pārvēršas. Ģirta Krūmiņa Oblomovam ir lieka vismaz trešā daļa no otra sastāva sižeta (viņa attiecības ar Olgu ir galēji formālas). Ja notiekošajam ir jel kāds sakars ar realitāti, rodas jautājums, kāpēc tā ķēmojas Kaspara Znotiņa Terentjevs un Ivara Krasta Doktors. Laiks sāk vilkties un izrādes beigu daļu nākas pavadīt izciešanas režīmā.
Nedomāju, ka šo situāciju radījuši tikai aktieri, kas otrajā sastāvā pārāk aizrāvušies ar sacensību viens otra apspēlēšanā. Izrāde ir būvēta uz Gundaru Āboliņu. Likt iestiepties tajā pašā formā otram talantīgam, tomēr tik kardināli atšķirīgam aktierim kā Ģirts Krūmiņš ir ne vien neiespējami un nežēlīgi, bet no režisora puses diez vai pat profesionāli. Žēl, ka Alvim Hermanim pienākumi Eiropā neļauj redzēt, kas notiek paša teātrī Latvijā.