Ikstenu un Neiburgu izslēdz no Rakstnieku savienības
Vispārējā oligarhu atmaskošanas, nākamā gada budžeta griešanas un zemeslodi apdraudošu asteroīdu ņiguņegā latvju tautas vērīgajai acij garām paslīdējusi sensacionāla ziņa, kas publiskota Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) mājaslapā rakstniecība.lv.
Lai labotu šo vēsturisko netaisnību, to citēju: «Saskaņā ar Statūtu 5.12.1. punktu, 10. oktobrī Valde izslēgusi no LRS biedrus, kas ilgāk par pieciem gadiem nav veikuši biedru naudas maksājumus: Ļubova Alfjorova, Daina Avotiņa, Ināra Cedriņa, Aleksandrs Čerevčenko, Rolfs Ekmanis, Aivars Freimanis, Nora Ikstena, Ilze Kačevska, Marina Kosteņecka, Tamāra Liseka, Andrejs Ļevkins, Milēna Makarova, Rūta Mežavilka, Andra Neiburga, Aivars Ozoliņš, Antons Stankevičs, Lelde Stumbre, Aina Vāvere.»
Taisnības labad jāteic, ka LRS kā jau jebkurai organizācijai ir jācīnās par savu biedru disciplīnu. Fakts, ka LRS biedru naudas parāds veido vairāk nekā divus tūkstošus latu, valdei acīmredzot licis pieņemt šādu lēmumu. Tomēr ir laiks uzdot citu un daudz svarīgāku jautājumu. Kāpēc LRS izveidojusies situācija, ka parāda summa ir gandrīz tāda pati kā visu biedru viena gada kopējais biedru naudu maksājums?
Atbilde ir diezgan skarba – tāpēc, ka nav jēgas maksāt. Saku to ne jau tādēļ, ka man būtu ar skandalozu materiālu jāaizpilda komentāra sleja, bet gan tāpēc, ka pats jau labu laiku esmu šīs organizācijas biedrs un ir šķērma sajūta noskatīties uz to, kā tā pieņem tik muļķīgus lēmumus. Tas, ko redzu LRS pēdējo gadu laikā, liek izdarīt skarbu slēdzienu par to, ka šī organizācija savu ideju limitu ir izsmēlusi. Ja tā turpinās darboties vecajā gultnē, tad vēl, augstākais, daži gadi, un LRS izbeigsies pati no sevis. Nekas daudz jau nav atlicis – kā tādam Naikovska kungam notrallināt Mirdzas Ķempes autortiesības, par krīzes cenu uzsist gaisā viņas izsēdētās kušetes un nu jau pilnībā izīrētos Kuršu ielas īpašumus, kuru pārdošana, visticamāk, būs nākamais loģiskais solis lejup pa stāvo nogāzi. Ja vien tas nav klusi un mierīgi izdarīts jau tagad.
Visa LRS programmatiskā darbība ir sapelējis mesiānisms, sēdēšana uz veciem atmodas lauriem, labākajā gadījumā piesedzoties ar salmu kulšanu par jauno autoru aprūpēšanu a la padomju jauno autoru semināru garā, nosaucot to smalkajā akadēmijas vārdā. Tiesa gan, mūsdienās, uzņēmīgi jauni cilvēki, kas ne vien grib, bet arī tiešām spēj rakstīt, nesēž akadēmijās, bet gan vienkārši raksta un nes savus darbus uz lielajām Latvijas izdevniecībām, kas tos izdod itin kuplā skaitā, neprasot atbalstus no dažādiem fondiem. Ja jauno autoru garīgie tēvi to nav pamanījuši, lai viņi aizstaigā, piemēram, uz Zvaigznes ABC grāmatnīcām, un paskatās. Pie viena, lai noskaidro, kas reāli tulko daiļliteratūru tajos apgādos, kuri piepilda Latvijas grāmatu tirgu ar izdevumiem, kurus lasītāji lasa. Īstā literatūras dzīve Latvijā jau sen vairs nenotiek LRS, un lielākā daļa mūsdienu reālo autoru un tulkotāju nav šīs organizācijas biedri.
Kaut gan LRS būtu tik daudz ko darīt, ja vien visas pūles netiktu izšķiestas, imitējot svarīgu organizāciju. Mūsdienu autoriem vajadzību netrūkst. Te ir gan sociālā statusa jautājumi, gan totāla neaizsargātība autora tiesību jomā, gan honorāru problēma, nemaz nerunājot par nepieciešamību apmainīties ar profesionālo pieredzi. Literatūra, pēc dažādiem aprēķiniem (neņemos spriest par to metodiku), saņem tikai nedaudz vairāk par pusprocentu no Latvijas Republikas kultūras budžeta, bet neviens par šo netaisnīgo dalījumu pat nemēģina iepīkstēties. Neesmu gan redzējis, ka LRS ietu un lobētu literatūrai izdevīgus lēmumus, kas būtu jāizcīna kopā ar bibliotekāriem, poligrāfistiem, izdevējiem un grāmatu māksliniekiem. Tā vietā, lai to darītu, lai aizstāvētu savus biedrus, lai rūpētus par viņu interesēm un cīnītos par vecmeistaru tiesībām vadīt cilvēka cienīgas vecumdienas, LRS vienkārši laiž muļķi. Es saprotu, ka ir visādi pašpieņemtu statūtu punkti, tomēr grūti saprast, ar kādu loģiku jābūt apveltītiem tiem LRS valdes locekļiem, kas atļāvās nobalsot par vecmeistaru Dainas Avotiņas un Antona Stankeviča izslēgšanu. Varu iedomāties, ar kādām šausmām tagad pārējie LRS biedri – visu iespējamo pēdējo valdību aptīrītie Latvijas pensionāri, par kuru sociālā statusa uzlabošanu LRS nav pratusi ne pirkstiņa pakustināt, – tagad skribinās kopā pēdējos santīmus, lai nomaksātu biedru naudas desmit latus, jo atmiņas par veco labo LRS viņiem ir būtiskas. «Pedagoģiskais» efekts būs vienkārši grandiozs, un nauda plūdīs kā pa reni.
Būdams LRS biedrs, es tomēr gribu saņemt atbildi, vai tiešām tiem, kam pāri astoņdesmit, ir jāuztur nesekmīga un nemākulīga organizācija, kura jau vairāk nekā divdesmit gadu nespēj atrast savu vietu mūsdienu sabiedrībā? Bet vēl svarīgāka ir atbilde – kad beidzot LRS sāks darīt to, kam tā domāta – rūpēties par saviem biedriem.