»Vakara Ziņas« turpina izzināt, ko šajā laikā dara un kādi jauni darbi top rakstniekiem, kuru grāmatas izdod apgāds «Zvaigzne ABC». Tā vien šķiet, ka šis ir īstais laiks, lai radošo jomu pārstāvji mierpilni nodotos jaunu garadarbu radīšanai.
Rakstniece un radiobalss Evija Gulbe ilgus gadus ļaujas vienpatībai
Dzejniece un rakstniece, daudzu bērnu grāmatu autore Evija Gulbe, kas «Radio SWH» viļņos pazīstama kā radiobalss Juta Jazz, jau vairākus gadus, cik vien iespējams, ļaujas vienpatībai, tāpēc izolēšanās viņai nav ne uzdevums, ne izaicinājums, bet vēlamība.
«Šobrīd izolēties fiziski ir vienkārši, mentāli - nav. Vēlos būt informēta par aktuālajiem notikumiem, sazvanos, sarunājos ar cilvēkiem, esmu līdzās, cik spēju. Tāpat kā līdz šim turpinu kustēties - rūpējos par savējiem, lasu, rakstu, veidoju un vadu radio raidījumu, domāju par iestudējumu skolai. Pagaidām nav skaidri zināms, kas un kā notiks turpmāk, tāpēc turpinu darīt iesākto. Arvien vēlos vairāk laika veltīt bezrūpīgām pastaigām. Vēl neizdodas. Esmu ceļā,» sarunā ar »Vakara Ziņām« atklāj Evija Gulbe.
***
Baiba Zīle: «Kad vīrs blakus, nekas neatliek, kā rakstīt romānu!»
Rakstniece Baiba Zīle pašizolējas savā Rīgas dzīvoklī. Viņa neslēpj, ka ir diezgan lielās šausmās, jo, kad vīrs ir blakus, jo strādā no mājām, Baibai nekas cits neatliek, kā rakstīt romānu.
«Parakstu pāris stundas, un tad ir jāmet miers, par ko vīrs ir diezgan izbrīnīts. Bet es nevaru rakstīt desmit stundu no vietas kā Murakami.
Man šobrīd ļoti pietrūkst kultūras pasākumu, kuru piedāvājums Rīgā parasti ir bagātīgs, un, tā kā pastaigas pie dabas ir vienaldzīgas, skatos «Netfliksu», lasu grāmatas un vienkārši slinkoju. Neko jaunu vīrusa laikā mācīties netaisos, secinājumus neizdaru un dzīvi nedomāju mainīt. Šī ir tikai pagaidu jezga, kuras patētiskais pseidoviedums noplaks kā tie jaunas dzīves solījumi, kurus dodam sev slimības laikā un kuri aizmirstas jau otrajā dienā, kad viss ir labi. Lai visi veseļojas!» savu viedokli pauž Baiba Zīle. Viņa ir romānu «Dzīves simulācija» (ar pseidonīmu Anna Kravicka) un «Melu meistars» autore, sarakstījusi arī draisko tievēšanas dienasgrāmatu «Rausītis un karma». Tikko kā iznāca Baibas Zīles stāstu krājums «Aukstākā ziema simtpiecdesmit gados» ar Māra Bišofa ilustrācijām.
***
Modris Pelsis mudina atrast saturīgu veidu, kā pavadīt laiku savā drošajā teritorijā!
Rakstnieka Modra Pelša pēdējo nedēļu aktuālākais jautājums ir pašizolācija. Viņš atklāti pasaka, ka sēž, blenž datora ekrānā un, ritmiski sitot ar rādītājpirkstu pa peles kreiso taustiņu, mēģina izprast - vai epidēmija ir kaut ko radikāli mainījusi dzīvē un paradumos.
«Totāla tukšuma sajūta, kā dzīvot tālāk? Nav vairs pieejamas daudzas pilsētas kafejnīcas ar ļaužu murdoņu, kurās valda smalkmaizīšu un kafijas kārdinošās smaržas.
Kopā ar Maiju Pohodņevu esam pabeiguši kārtējo grāmatu, un ir beidzies kārtējais dzīves etaps. Uznāk smiekli par tikko radīto, pesimistiski sviestaino, tekstu. Nekas nav kļuvis savādāk - pilsētu apmeklēju divreiz nedēļā un nejūtu ne mazāko vajadzību tur uzturēties. Visapkārt plosās - kaut kas un vienmēr: jāsasniedz vairāk, jākāpina peļņa (štrunts, ja uz cita rēķina), jāievāc vairāk nodokļu, pēc iespējas veiklāk jāpiečakarē savi vēlētāji. Šobrīd Covid-19 gluži kā armijā ir nokomandējis: «Mierrrā!» Drudžainā panika par pārtikas un tualetes papīra rezervēm, šķiet, noplakusi (pat nelielo ciematiņu veikalos viss nepieciešamais ir pietiekamā daudzumā). Saprotams, ka cilvēkiem vienkārši bail no nezināmā, it īpaši, esot iesprostotam četrās sienās. Nonāku pie secinājuma, ka spriedelēt par pašizolāciju, ja dzīvo mežā, paša uzbūvētā mājā, ir diezgan snobiski, jebkurā brīdī tev ir iespēja pastaigāties pa mežu un elpot svaigu gaisu. Pie mājas vienmēr ir ko darīt, it īpaši, ja ir iespēja nodarboties ar amatniecību. Paziņas palūdza no veca šujmašīnas statņa uztaisīt galdiņu. It kā vienkāršs, bet tajā pašā laikā ļoti darbietilpīgs pasākums, jo metāls jāatbrīvo no rūsas ciešajiem skāvieniem. Neiedziļinoties darbību aprakstos, nonāku pie slēdziena - ja jums ir iespēja kaut ko radīt vai nu ar savām rokām, vai ar prātu, tad par garlaicību nevarēsiet žēloties nekad. Garlaicība un ziņkārība ir ļoti ietekmīgi faktori, kas dzen ārā no nosacīti drošā patvēruma. Tie spēj atslēgt saprāta balsi, kas cenšas pārliecināt - pašlaik tev ārā neko nevajag. Varbūt dažreiz ir vērts ieklausīties šajā balsī un atrast gan interesantu, gan saturīgu veidu, kā pavadīt laiku savā drošajā teritorijā,» pastāsta rakstnieks.