Imants Kokars. Kā zemnieks, ozols un bāka

Ceturtdien Latviju pāršalca sēru vēsts – mūžībā aizgājis viens no ievērojamākajiem latviešu kordiriģentiem Imants Kokars. Leģendāra personība Latvijas kultūrā, kura mūža darbs skan skaļi, dzidri un vareni.

Imants Kokars dzimis 1921. gada 16. augustā Gulbenē, pasaulē nākot stundu pirms sava brāļa Gido. Imanta Kokara izglītības ceļš sākās Ozolkalna pamatskolā, turpinājās Cēsu, Jelgavas un Rēzeknes Cēsu Skolotāju institūtā, tad Latvijas Valsts konservatorijā, kur iegūts kordiriģenta grāds. No 1977. līdz 1991. gadam Imants Kokars bija Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors. 1948. gada dziesmu svētkos Imantam Kokaram ar Cēsu Skolotāju institūta jaukto kori pieder pirmo pēckara Latvijas dziesmu karu laureāta gods. Arī turpmāk viņš ieguvis visvairāk augstāko godalgu ar vīru kori Dziedonis, jaukto kori Beverīna. Imanta un Gido lolojums – 1969. gadā dibinātais Rīgas kamerkoris Ave Sol. Kopš 1965. gada Imants Kokars bija dziesmu svētku kopkora virsdiriģents. Pēdējo reizi kopkora priekšā stājās šovasar, Rīgas 810. jubilejas koncertā Meistars. Dziesma. Leģenda. Imants Kokars bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Lielo mūzikas balvu.

Raimonds Pauls, komponists:

– Imants Kokars ir izcila personība Latvijas kultūrā. Man ir bijis tas gods ar viņu sadarboties dziesmu svētkos un ne tikai. Studiju gados bijām netālu viens no otra konservatorijā un tad tālāk. Tā ir izcila personība ar fantastiskām darba spējām. Dabiski, latviešu kora māksla viņam ir milzīgi daudz pateicības parādā par to, ko viņš izdarījis. Un ne tikai kora māksla. Viņš bija personība. Šodien tādu nav daudz. Pareizāk sakot, ir ļoti maz. Viņa parādīšanās vienmēr un visur izraisīja ne tikai koristu, bet vispār latviešu publikas nedalītas simpātijas.

Es vienmēr atcerēšos, kā mēs pirmoreiz dziedājām Manai dzimtenei estrādē, tās ovācijas un kā tur viss toreiz bija. Viņš bija pirmais diriģents, kas to izpildīja.

Tas ir liels zaudējums latviešu kultūrai. Personības paliek, bet viņām vēl jāveidojas. Tas process nav vienkāršs. Personība veidojas ilgu gadu laikā, un iegūt cilvēku uzticību un mīlestību nav tik vienkārši. Kokaram tās bija varbūt vairāk par visiem. Viņa darbība ar koriem, masām – tā bija apskaužama enerģija, par ko stāsta leģendas. Ar viņu saistīti visādi jautri notikumi. Viņš bija kompānijas cilvēks. Koristi vienmēr brīnījās, ka pēc koncertiem varēja ar viņiem visu nakti pavadīt kopā un bija pirmais, kas ieradās uz mēģinājumu. Tā ir otra puse. Nebaidos lietot to vārdu – bija īsts latviešu zemnieks labā nozīmē, visur no viņa nāca ārā zemes spēks.

Ingrīda Vilkārse, KM vecākā referente kultūrizglītības, bērnu un jaunatnes politikā:

– Ar Imantu Kokaru aiziet vesels mūzikas laikmets, latviešu mūzikas, kora mūzikas, dziesmu svētku laikmets. Viņš stāvēja par latvietību nacionālisma izpratnē, bet tas netraucēja veidot repertuāru ārkārtīgi plašu. Kad citi neuzdrīkstējās kaut ko darīt, viņš uzdrīkstējās.

Es viņa vadībā Ave Sol dziedāju desmit gadus un nebaidos teikt, ka viņš man ir kā otrais tēvs. Ļoti daudziem Latvijas kordiriģentiem, mūziķiem, arī citu profesiju pārstāvjiem bijis kā bāka, aiz kuras iet un nekrīt. Viņa teiciens – karā bija vēl grūtāk – iemācīja ārkārtīgu disciplīnu. Nedrīkstēja kavēt, piekrāpt, vienmēr bija jābūt formā un visaugstākajā atbildības pakāpē. Tās ir lietas, ko viņš iemācīja visai dzīvei, ne tikai attiecībā uz mūziku un kori. Imants pats tāds bija. Viņš varēja līksmot un dauzīties un nākamajā rītā pulksten astoņos strādāt ar pilnu atdevi, un prasīt to pašu no visiem saviem padotajiem. Tajā pašā laikā mēs viņu visi ārkārtīgi mīlējām.

Pēdējais viņa pasākums bija Jelgavā, kur viņa dibinātajam korim Zemgale tika svinēta 50 gadu jubileja. 12. novembrī labvēlīgi sakrita visu zvaigžņu ceļi, ka Aira Birziņa viņu atveda uz Jelgavu un varēja piedalīties šajā pasākumā. Bija brīnišķīgs pasākums, kurā viņu godināja, zāle piecēlās kājās, kad viņš ienāca. Imants Kolars šajā pasākumā nodiriģēja arī savu pēdējo dziesmu – Mazs bij tēva novadiņis vienu pantiņu. Cik tas bija skaisti, ka, esot kopā ar šo 60. gados dibināto kori, aplis noslēdzās. Viņam atdeva to godu, ko nopelnījis.

Maija Amoliņa, mūzikas žurnāliste, diriģente:

– Imanta Kokara galvenais sauklis bija – saule, mēness un zvaigznes! Citam mākslā nav nozīmes. To viņš prasīja no katra, kas bija līdzās, no katra korista un studenta. Imants Kokars ir vesels laikmets latviešu kora mūzikā. Ir jauna ceļa gājējs, ar milzīgu izrāvienu nesot Latvijas vārdu pasaulē. Viņš atstājis iespaidu uz visu Latvijas koru kultūru, jo mūsu vadošos korus, labākos amatieru un profesionālos korus, vada Imanta Kokara tiešie vai netiešie audzēkņi. Neprātīgi azartisks, darbspējīgs, spēcīgs kā riktīgs Latvijas zemē audzis ozols. Viņš bija vienmēr pirmais – gan tiešajā radošajā darbā, gan jebkurā dzīves situācijā. Vistrakākajās izdarībās viņam nekas nebija par grūtu, ne gaisā, ne ūdenī. Katram no mums, kas dziedāja Ave Sol, viņa prasīgums iemācīja dzīvot. Tas atstāja iespaidu uz visu mūžu jebkurā profesijā. Viņš paņēma savā varā jebkuru tūkstošbalsīgo dziesmu svētku kori. Es domāju, visi atbildēja viņa prasīgumam, smaidam, ārkārtīgi vērienīgajam, slaidajam žestam. Viņš bija nežēlīgs. Nekam citam nebija nozīmes. Visiem bija jātiecas tikai uz viņa vienīgo lielo mērķi, lai sasniegtu visaugstāko kvalitāti mākslā.

Arvīds Platpers, diriģents:

– Ļoti spilgta personība, kuru es atceros vēl no laika, kad pat domās nebiju diriģents. Tas saistās ar 60. gadiem, kad mācījos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā – mani suģestēja abi brāļi Kokari kā tandēms. Viņi bija noteikti savā rīcībā, bet ārkārtīgi labestīgi pret to, ko dara. Gido visu darīja ar smaidu, Imants bija rezervētāks, ar milzīgām prasībām. Trīs gadus nodziedāju Ave Sol, šajā lieliskajā kolektīvā. Tad pirmo reizi pieredzēju mērķtiecīgu katras minūtes darbu. Sevišķi no Imanta mācījos to, ka atpūta ir atpūta, – viņš arī mācēja atpūtu organizēt un arī tad visu darīja no sirds –, darbs ir darbs. Savā turpmākajā darbībā arī saviem studentiem mācīju nejaukt atpūtu ar darbu. Imants Kokars ar saviem lieliskajiem kolektīviem licis lielu pamatu kordiriģēšanas sakārtotībai. Gan ar Cēsu jaukto kori Beverīna, gan ļoti spēcīgo vīru kori Dziedonis, par Ave Sol vispār nerunāsim. Kur viņš pieķērās, tur bija kvalitāte. Katram no mums vajadzētu vismaz censties tādam būt, tad mums varbūt nebūtu viduvēju koru. Prasīgums mēģinājumā pret dziedātājiem un arī veiksmīga profesionāla rīcība ir devusi šos skaistos rezultātus. Ave Sol bija viens no kolektīviem, kas izgāja Eiropā, tā iepazina Latvijas koru kultūru. Ar to faktiski sākās, un tagad ir citi kori, kas pārstāv mūs olimpiādēs. Vēl saistībā ar Ave Sol – nepastāvēja variants, ka tu slimo un neesi koncertā. Atceros, man bija paaugsta temperatūra, viņš ar savu auto atbrauca man pakaļ uz mājām, savāca no gultas, aizveda uz Lielo aulu, es nodziedāju, un viņš atveda atpakaļ. Šis stingrais despotiskais prasīgums deva rezultātus, un tāpēc to nosodīt nekādā gadījumā nevajag. Ja bija noruna, tad ir jāizdara.

Man ļoti patika, ka viņš bija ārkārtīgi cilvēcisks. Kad jau bijām kopīgās komisijās un izbraukumos pa republiku koru skatēs – ļoti vitāls, ļoti daudz zinošs un vienmēr ārkārtīgi interesants sarunu biedrs ar labu humora izjūtu. Kā žūrijas loceklis bija stingrs, kategorisks, varēja arī pateikt skarbu vārdu un nebaidījās to teikt. Bet pēc tam bija joku meistars, mācēja uzturēt ļoti dzīvu atmosfēru. Varu teikt tikai visu to labāko par viņu kā cilvēku, personību, kolēģi.

Tikai tagad tiks izvērtēti Latviešu kora dziesmu antoloģijas sējumi, kas sistematizēti un izdoti viņa vadībā. Par to mēs tagad runāsim kā par viņa devumu latviešu koru mūzikas sakārtošanā un attīstībā.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.