12. novembrī Lielajā ģildē daudzu prominenču, bruņoto spēku pārstāvju, bijušo, esošo un droši vien nākamo politiķu kompānijā piedzīvojām patiesi skaistus, muzikālus mirkļus Liepājas simfoniskā orķestra valsts svētku sveiciena programmā Latvieši.
Programmatiski piesaistot četrus atskaņotos komponistus trim Brīvības pieminekļa zvaigznēm un Rīgai (Agris Engelmanis – Kurzeme, Jānis Ivanovs – Latgale, Andris Dzenītis – Rīga, Emīls Dārziņš – Vidzeme), tika atklātas skaistas latviešu mūzikas lappuses no zelta klasikas līdz iespaidīgam Andra Dzenīša Pianisma zvaigžņu festivālam rakstītā Pirmā Liepājas koncerta Duālisms pirmatskaņojumam galvaspilsētā. Jau sava iepriekšējā, ilggadējā mākslinieciskā vadītāja Imanta Rešņa vadībā LSO repertuārā latviešu mūzika ieņēma īpašu vietu, zem Atvara Lakstīgalas zižļa šī dimensija tiek turpināta. Un, šķiet, šobrīd par latviešu simfonisko mūziku vairs tik daudz nevīpsnā, pamazām tā ieguvusi Dzimtajai valodai līdzvērtīgu simbolisko slodzi. Arī Emīla Dreiblata lasījumi no Marisa Vētras un citu 1919. gada brīvības cīņu dalībnieku atmiņām papildināja koncertu, atgādinot pieminamos vīrus un zēnus, kas, divreiz nedomājot un neko nekalkulējot, bija gatavi atdot dzīvību par savu valsti. Tieši tik vienkārši, skarbi un reizē cildeni.
Liepājas simfoniskais orķestris, kuru Rīgā nemaz tik bieži negadās dzirdēt, ir lieliskā mākslinieciskajā formā, īpaši pārsteidza mežragu grupa. Atvara Lakstīgalas un orķestra sadarbībā jaušama savstarpēja cieņa un kvalitatīvs kopīgs darbs ikvienas partitūras lasījumā. Lakstīgalam uzticas, un viņš uzticas orķestrim, viņa žesti ir elastīgi, plūstoši, bet vienlaikus skaidri un nepārprotami. Patīkamu pārsteigumu un līdzpārdzīvojumu LSO instrumentālām krāsām bagātīgajā lasījumā sagādāja simfoniskā milža Jāņa Ivanova 17. simfonijas atskaņojums. Ja nu ir kas Latvijas simfoniskajā mūzikā patiesi liels, tas ir Jānis Ivanovs, kura daiļrade salīdzināma ar komponista augstu vērtēto Dmitrija Šostakoviča un Sergeja Prokofjeva veikumu. Diemžēl padomju režīms par varītēm centās apgriezt spārnus arī šim augstā lidojuma putnam, pieprasot «mūziku, skaistu un melodisku», nevis intelektuāli piepildītu gara izteiksmi laikmetīgā skaņu valodā, kam piemīt gan zemniecisks pamatīgums, gan pilsētas švīta pikantā ironija, gan slāviski temperamentīgs dvēseliskums, gan kaut kas latviski savrups. Un šo režīma veidoto parādu atdodam ļoti lēni – Ivanova mūzika būtu pelnījusi vairāk uzmanības no Latvijas orķestru puses, biežākus atskaņojumus, taču šķiet, ka tradicionāli romantiskās klasikas programmām Ivanovs šķiet pārāk stūrains, bet 21. gadsimta skaņu mākslas kontekstā – jau pagātne, tādējādi atrodoties tādā kā ēnas zonā.
Koncerta visvairāk gaidītais opuss bija Andra Dzenīša Duālisms klavierspēles spīdekļa Vestarda Šimkus izpildījumā. Šoreiz pianists parādīja, ka arī laikmetīgā mūzika viņam ir arams lauciņš, par spīti šķietami sarežģītākām struktūrām un netradicionāliem paņēmieniem. Publiskajā telpā jau izskanējis komponista paustais izbrīns par Vestarda spēju iegaumēt no galvas tik sarežģītu partitūru, un jāatzīst, tas tiešām var pārsteigt. Nezinu, cik svarīgi pašam pianistam ir katru reizi sagādāt publikai pārsteigumu, bet šobrīd viņam tas izdodas ar popzvaigznes cienīgu vērienu. Andra Dzenīša Liepājas koncertā ir salīdzinoši mazāk eksperimentu, drīzāk nostiprinājušās Ledus noskaņas (ko gribētos uzskatīt par komponista rokrakstam raksturīgu iezīmi), kas papildinātas ar drosmīgākiem akcentiem un izaicinājumiem klavieru solo partijā – neaizmirsīsim, ka komponists koncertu rakstījis īpaši Šimkum. Lai cik pašam Dzenītim tas liktos mazsvarīgi vai pat traucējoši – viņš pamazām kļūst par latviešu jaunākās mūzikas klasiķi, ne vairs tik daudz «jauno un daudzsološo», cik «stabilo un paliekošo». Arī LSO Atvara Lakstīgalas vadībā ar šo Dzenīša koncertu šķiet kvalificējušies 21. gadsimta izaicinājumiem mūzikā gan tehniski, gan interpretācijas ziņā, apliecinot savu varēšanu pirmkārt jau paši sev. Turklāt, ja jau teikts ir A, tad jāgaida arī B, respektīvi, Otrais Liepājas koncerts.
Koncerta izskaņā liepājnieki nospēlēja Emīla Dārziņa Melanholisko valsi – vienu no publikai pazīstamākajiem latviešu simfoniskās mūzikas skaņdarbiem. Pacilājošo noskaņu kuplināja izcils Mārča Kūļa klarnetes solo, vienīgā iebilde varētu būt pret tempa nosēdināšanu skaņdarba beigās, taču, iespējams, tas skaidrojams ar pirms mirkļa pārdzīvoto Dzenīša temporitmu kontrastu atvilni. Taču kopumā nekļūdīšos, apgalvojot, ka liepājnieku patriotiskais sveiciens bija viens no šī gada valsts svētku nedēļas spilgtākajiem un piepildītākajiem piedzīvojumiem.