Gadumijā Rīgā viesojās par brīnumbērnu dēvētais astoņpadsmitgadīgais venecuēliešu izcelsmes diriģents Iļjičs Rivass, diriģējot Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Jaungada koncertus.
Viņa sniegums lika domāt par brīnumbērna jēdzienu mūsdienās, tā derīguma termiņu un to, cik noteicošs ir mākslinieka vecums un kāda ir tā loma publikas uztverē. Taču laikā starp Ziemassvētkiem un jauno gadu, ko Iļjičs pavadīja Rīgā kopā ar mammu, tēti un mazajām dvīņumāsām, tikāmies aizrautīgā un veselīgu smieklu pilnā sarunā par mūziku, vecumu un dzīvotprieku. Savā vērtīborientācijā jaunietis ir patīkami vecmodīgs – līdzās mūzikai, ko Iļjičs sauc par savu vienīgo reliģiju, jo ir diriģents ceturtajā paaudzē, viņu neinteresē gadžeti un holivudiskas ārišķības, bet gan literatūra, māksla un prieka radīšana un veidošana kopā ar draugiem un domubiedriem. Par spīti savai agri uzsāktajai diriģenta karjerai, viņš ir nesteidzīguma un mirkļa izbaudīšanas karsējs.
– Nevaru noturēties, uzreiz nepajautājusi par tavu vārdu – Iļjičs. Kā tu pie tā tiki un vai zini, kāpēc?
– Kad pirms pāris gadiem devos mācīties pie Vladimira Jurovska, tad, pirmoreiz viņu sastopot, protams, iepazīstināju ar sevi. Viņš neticīgi skatījās uz mani un pārjautāja: «Iļjičs?», tad sāka smieties un pēc mirkļa dungot kādu dziesmiņu, kuru acīmredzot bija savulaik mācījies skolā par godu Ļeņinam. Taču manam vārdam nav nekāda sakara ar Ļeņinu. Tas ir mana tēva otrais vārds, un, loģiski, to izvēlējās mans vectētiņš, kurš savukārt kādu laiku bija pavadījis Krievijā un ārkārtīgi iedvesmojās no Čaikovska mūzikas. Iļjičs mūsu dzimtā ir ienācis par godu nevis Ļeņinam, bet gan Pjotram Iļjičam Čaikovskim. Taču, protams, mans vārds, īpaši saskarsmē ar krieviem, vienmēr raisa smieklus, parasti tad tieku dēvēts par Iļju, jo viņiem šķiet jocīgi, ka var būt Iļjičs. Ar šo vārdu saistās vēl viens kuriozs – Venecuēlā ir vismaz divi Iļjiči, kas turklāt nāk no viena ciema – Sankristobalas. Viens esmu es, otrs ir terorists Iļjičs Ramiress Sančess jeb Karloss Šakālis. Viņa vārds gan ir ielikts par godu Ļeņinam, jo viņa brāļus sauca Ļeņins un Vladimirs (smejas)! Šausmas, vai ne?
– Tev ir tikai 18 gadu, bet nekādu šaubu par ceļu dzīvē. Vai diriģenta profesijas izvēle, kas izdarīta ļoti agrā vecumā, ir nejaušība vai likumsakarība?
– Mans tēvs ir diriģents, mans vectēvs bija diriģents un arī mans vecvectēvs bija diriģents. Esmu diriģents ceturtajā paaudzē, tāpēc droši vien tā ir likumsakarība. Taču neesmu uzaudzis Venecuēlā, no kuras nāk mani senči, bet gan ASV, tāpēc vienīgais mūziķis, ar ko man bija darīšana diendienā, bija tēvs. Viņš nekad mani nespieda mācīties mūziku un diriģēšanu. Tomēr tas bija viņa darbs un dabiski raisīja manu interesi jau agrā bērnībā. Piecu vai sešu gadu vecumā lūdzu tēvam iemācīt man diriģēt. Tā vietā viņš sāka apmācīt mani klavierspēlē. Tomēr tēvs bieži ņēma mani līdzi uz mēģinājumiem, tāpēc visu laiku apkārt bijuši mūziķi un mūzika – organiska dzīves sastāvdaļa. Esmu domājis par to, ka, iespējams, sākt mācīties diriģēt ļoti agri ir pat mazliet bīstami, jo pastāv risks palaist garām būtiskas lietas, ko bērns varbūt vēl neizprot, tomēr kopš bērnības un vēl vairāk šobrīd cenšos daudz mācīties, lasīt, klausīties un gatavoties, lai ne tikai pārzinātu partitūru, bet arī tās tapšanas un interpretācijas vēsturi, kontekstus. Un, ja gatavošanās procesam pieiet atbildīgi, jaunība, manuprāt, ir priekšrocība, jo dod iespēju uzkrāt lielāku profesionālo bagāžu. Ir pieņemts, ka lielākā daļa diriģentu ir sirmi, nopietni, ļoti pieredzējuši un gudri, taču es arī kādudien tāds kļūšu, bet ceļā uz to man ir dota iespēja būt spontānam, pieļaut kļūdas un no tām mācīties. Protams, esmu par jaunu daudzām partitūrām, piemēram, Brāmsa simfonijām, Mālera 2. vai 9. simfonijai, Šostakoviča 9. un 10. simfonijai, kas atspoguļo komponista dzīves pieredzi. Turpretī Šostakoviča 1 simfonija sacerēta komponista jaunībā, taču tā vienalga ir ļoti nobriedusi mūzika. To diriģētu labprāt, jo tās kods man ir labāk izprotams. Savā ziņā diriģenti līdzinās aktieriem. Jaunu aktieri ar grima palīdzību var padarīt par vecu vīru izskata ziņā, tomēr viņa pieredze, kas atspoguļojas kustībās, nodod un bieži vien izskatās pat mazliet smieklīgi.
– Cik tev bija gadu, kad pirmoreiz nopietni diriģēji orķestri?
– Man bija deviņi gadi. Jau vairākus gadus mācījos pie sava tēva, kurš arī tolaik, protams, studēja diriģēšanu. Viņa profesors uzaicināja mani nodiriģēt simfoniju kopā ar universitātes pūtēju orķestri. Neviens to neuztvēra kā joku – nevienam es nebiju puika, kas uzkāpis uz krēsla un tagad grib diriģēt. Visi mēģināja man palīdzēt, iedrošināja un uztvēra šo avantūru nopietni un ar dziļu interesi. Pēc pāris mēnešiem es pirmo reizi diriģēju arī pilnu simfonisko orķestri. Tad pirmoreiz sajutu, ka mans sapnis sāk piepildīties.
– Šobrīd esi diriģējis gan vairākus jauniešu, gan profesionālos orķestrus. Vai jūti starp tiem atšķirību attieksmē pret sevi?
– Vairāk nervozēju, ja man jādiriģē jauniešu orķestri. Vienaudži kritizē vairāk un nežēlīgāk. Taču mūzikas interpretācijas ziņā es dievinu jauniešu orķestrus – viņos ir tāda degsme un entuziasms, kā arī milzīga fleksiblitāte – viņi darīs visu, ko diriģents liks, mēģinās kopā ar diriģentu iztēloties jaunu interpretāciju, nevis izvēlēsies spēlēt tā, «kā tas vienmēr ir darīts». Jauniešos ir mazāk aizspriedumu un rutīnas, viņi nekurn par izmaiņām. Tajā pašā laikā daudzu profesionālu orķestru tradīcijas ir kas ļoti īpašs. Katram orķestrim ir sava skaņa, kas slīpēta daudzu gadu garumā, un to nedrīkst ignorēt.
– Pēdējo nedēļu esi mēģinājis Jaungada programmu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Kāda veidojas jūsu sadarbība?
– Tā ir brīnišķīga. LNSO piemīt īpaša skaņa, mūziķi ir ļoti spēcīgi profesionāļi gan atsevišķi, gan kopā. Mēģinām tādus sarežģītus skaņdarbus kā Eitora Vilas-Lobuša Brazīlijas bahiānas mūziku, kur harmonijā ir ļoti daudz Baha baroka mūzikas elementu. It kā skaidra struktūra, taču ritms ļoti sarežģīts. Latīņamerikāņiem šie ritmi ir asinīs, taču arī latvieši tos spēj ātri uztvert un izspēlēt, es domāju – nevis mehāniski, bet inteliģenti, ar izpratni. Un pēc minūtes viņi ir spējīgi izmest no galvas visu, kas spēlēts pirms mirkļa, lai pievērstos Čaikovskim. Šādās programmās, ko veido radikāli atšķirīgi skaņdarbi, ir svarīgi, lai mūziķi būtu fleksibli un spētu ātri pārslēgties, lai nodrošinātu stilistiskās atšķirības un tādējādi klausītājam nekļūtu garlaicīgi. Man liekas, ka Jaungada programma ir daudzveidīga: Masnē Samsons un Dalila, piesātināta un valdzinoša mūzika, tradicionālais Čaikovska Riekstkodis, arī Brazīlijas bahiānas, Alberto Hinasteras Estancias, ko es saucu par savu mūziku, jo tajā ir Dienvidamerikas temperaments.
– Vai tev kādreiz ir nācies no mūziķiem uzklausīt pārmetumus par to, ka esi par jaunu?
– Vienmēr cenšos būt maksimāli sagatavojies. Nekad nepieņemu ielūgumu koncertēt, ja man ir kaut mazākās šaubas par repertuāru vai savu gatavību. Kad esmu uz skatuves, mans mērķis ir likt visiem aizmirst, cik man gadu. Vienīgais uzdevums, aicinājums un kaislība ir atskaņot mūziku, likt klausītājiem tai noticēt. Taču, protams, nav tik vienkārši, ja esi pusaudzis, bet pretī sēž profesionāls orķestris. 16 gadu vecumā es diriģēju Štutgartes Simfonisko orķestri, un orķestra menedžeris, iepazīstinot ar mani, atklāja mūziķiem manu vecumu. Daži sāka smieties, viņiem likās, ka tas nav nopietni. Tad, protams, dūša mazliet saskrēja papēžos. Zālē, kurā mēs mēģinājām, bija strādājis viens no maniem elkiem – diriģents Karloss Klaibers. Biju rūpīgi studējis vienīgo video, kurā redzams, kā viņš mēģina, jutos gatavs, taču vairs ne tik pārliecināts. Bet mūzika visu atrisināja. Sākot diriģēt, viss bija kārtībā, un ar Štutgartes Simfonisko orķestri man izveidojās vienas no vissiltākajām attiecībām līdzšinējā karjerā. Nākamā gada jūlijā atkal kopā koncertēsim.
– Ko tu domā par mūziķu, tostarp diriģentu, profesionālajiem konkursiem?
– Esmu liels veiksminieks, jo man izdevies agri atrast pareizos menedžerus un nav bijusi nepieciešamība piedalīties konkursos. Patiesībā tas atkal ir Jurovska pirksts, tieši viņa aģenti mani savervēja tovasar, kad piedalījos viņa mēģinājumos. Šajā Holivudas laikmetā visi mēģina ātri nopelnīt naudu ar sensācijām, taču šo aģentu mērķis ir veidot stabilas un veiksmīgas karjeras, kas ilgtermiņā, protams, rūpējas par viņu reputāciju. Es neticu konkursiem kā platformai, no kuras atsperties, vērtējumi allaž ir ļoti subjektīvi, un bieži vien jau iepriekš ir zināms, kurš uzvarēs. Protams, konkursu pozitīvā iezīme ir tā, ka tajos gadās atklāt jaunus talantus, tomēr es šo sportu augstu nevērtēju, jo tajā ir pārāk daudz apstrīdamu lietu. Mans skolotājs un mentors, kuram uzticos visvairāk, ir tēvs – viņš ir ārkārtīgi gandarīts, ja man izdodas ko nodiriģēt labi, taču ir bargs kritiķis, ja kādreiz kaut kas neizdodas tik labi, kā gribētos. Mēs diezgan daudz strīdamies, taču tas drīzāk ir tāpēc, ka esam tēvs un dēls, nevis profesionāļi. Es viņam ļoti uzticos, jo zinu, ka viņa viedoklis man ir visvērtīgākais galvenokārt tāpēc, ka tas ir simtprocentīgi godīgs. Otrs cilvēks, kas man ir devis ārkārtīgi daudz, ir Vladimirs Jurovskis. 2009. gada vasarā man bija iespēja mēnesi strādāt kopā ar viņu, skatīties viņa mēģinājumus un diskutēt par mūziku un mākslu, jo viņš ir ārkārtīgi erudīts cilvēks ar plašām zināšanām un pieredzi. Viņš vēlreiz apstiprināja manu pārliecību, ka kontekstu pārzināšana ir ļoti būtiska partitūras izpratnē, ka zināšanām ir ne mazāk svarīga loma interpretācijā kā talantam un intuīcijai.
– Vai tev jau nācies saskarties arī ar opermūzikas diriģēšanu?
– Esmu diriģējis Bohēmu Verbjē festivāla koncertiestudējumā. Tā ir izcila opera. Aristotelis saka – mākslas darba būtība ir izraisīt katarsi. Bohēmā tā ir neizbēgama – Pučīni mūzika ir tik skaista un Mimī nāve – tik poētiska. Daudzās operās galvenie varoņi mirst, taču Bohēmā šī vienkāršas meitenes nāve aizkustina daudz dziļāk nekā pašaizliedzīgu, kaislības pārņemtu varoņu vai nodevības upuru nāve. Man izveidojusies arī veiksmīga sadarbība ar Glainbornas operas festivālu, pēc tā ielūguma nākamajā rudenī es diriģēšu astoņas Mocarta Figaro kāzu izrādes. Manuprāt, simfoniskā mūzika un opermūzika viena otru bagātina. Jo vairāk diriģē simfonisko mūziku, jo gatavāks diriģents ir opermūzikai, savukārt opermūzika piešķir jaunas nianses simfoniskās mūzikas diriģēšanā, tā liek diriģentam apzināties, ka, par spīti tam, ka it kā viņš ir tas, kurš komandē parādi, ļoti daudz ir atkarīgs arī no mūziķiem, operas gadījumā – dziedātājiem. Nākotnē es gribētu, lai manā karjerā un repertuārā simfoniskā mūzika un opermūzika ir līdzsvarā. Bet tā ir ideālās situācijas modelēšana, kā tas notiks, es vēl nezinu.
– Vai tev nav bail no mirkļa, kad beigsies brīnumbērna laiks tavā karjerā?
– Jā. Bieži uzdodu sev jautājumu, vai es esmu interesants tikai tāpēc, ka esmu tik jauns, vai arī esmu pietiekami labs mūziķis? Protams, cilvēkiem patīk šīs Holivudas lietas – brīnumbērns no eksotiskās Venecuēlas ar čirkainiem, plīvojošiem matiem un vēl diriģē orķestri, wow!... Taču tas ir tik ļoti virspusēji. Galu galā neesmu tik ļoti no Venecuēlas, kā daudziem šķiet, neesmu slavenās sistēmas produkts, jo visa mana apzinātā dzīve ir ritējusi ASV ar epizodiskām brīvdienu vizītēm Venecuēlā. Nekad neesmu izmantojis ne savu vecumu, ne etnisko izcelsmi, lai gūtu labumu. Vienīgais iemesls, kāpēc es diriģēju, ir tas, ka vēlos diriģēt, vēlos nodarboties ar mūziku. Cerams, ka mirklī, kad brīnumbērna birkai būs beidzies termiņš, būšu sevi pierādījis kā mūziķis, kuram nav jālieto Holivudas paņēmieni, lai izsistos.
– Vai pats jūties piederīgs Venecuēlai?
– Kad biju maziņš, biju ļoti liels patriots un ārkārtīgi pārdzīvoju, ka vecāki ir aizveduši no manas zemes. Es to viņiem bieži pārmetu. Tagad esmu viņiem par to pateicīgs, jo ASV piedāvā pavisam citas izaugsmes iespējas. Taču mēs katru gadu divus trīs mēnešus pavadām Venecuēlā, jo mums ir milzīga radu saime. Manuprāt, tas, ka esmu dzimis Venecuēlā un audzis ASV, tikai bagātina manu personību un vienlaikus neļauj kļūt par virspusēju kosmopolītu, jo apzinos savas saknes. Un Venecuēlā kopā ar saviem radiem jūtos brīvs un laimīgs, mēs daudz smejamies, pavadām kopā laiku, un tas ļauj kaut kā uzlādēties, jo ASV tomēr ir individuālistu valsts, kurā katrs ir it kā par sevi. ASV un vispār pasaulē ir pārāk daudz stereotipu par Venecuēlu. Piemēram, ka tur ir ļoti bīstami uzturēties. Vai ka tur ir šausmīga nabadzība plus briesmīga diktatūra. Protams, ir vietas, kur labāk nestaigāt, bet tādas ir jebkurā valstī un pilsētā. Nabadzība Venecuēlā vienmēr eksistējusi, taču tas nenozīmē, ka cilvēki ir nelaimīgi un tendēti uz noziedzību. Venecuēla principā ir laimīga valsts, tā nav pēdējā laikā piedzīvojusi karus un katastrofas, cilvēki ar dzīvi ir apmierināti. Turklāt visas naftas rezerves pieder tautai, nevis atsevišķām korporācijām, kurām tas, protams, nepatīk. Bieži vien priekšstats par Venecuēlas traģēdiju, par ko runā ASV, ir mediju pārspīlējums, droši vien ekonomisku interešu vārdā.
– Kā tad ir ar slaveno el sistema Venecuēlā? Vai tai mūzikas jomā ir īpašas priekšrocības?
– El sistema principā ir fantastiska lieta. Mūzika tajā ieņem tikpat svarīgu vietu kā ekonomika. Protams, muzikālā tradīcija Venecuēlā vienmēr ir eksistējusi, taču iemesls, kāpēc pēdējos desmit gados var runāt par īpašu uzplaukumu, ir tas, ka valdība subsidē visas mūzikas skolas. Jebkurš bērns var iegūt profesionālu muzikālo izglītību par brīvu, arī instrumenti ir pieejami par brīvu, un tā ir milzīga priekšrocība attiecībā pret tām valstīm, kur mūzikas skolas ir maksas pasākums, līdz ar to pieejams tikai elitārai, respektīvi, bagātai, publikai. Mediji gan diezgan smagi pārspīlē, ka Venecuēlā tā ir sociālā programma, lai bērni neatrastos uz ielas un tādējādi neveicinātu noziedzības līmeņa palielināšanos. Protams, dažos gadījumos bezmaksas muzikālā izglītība izglābj kādu tā saukto nelabvēlīgo, taču tā nav sistēmas primārā funkcija. Galvenais ieguvums no sistēmas ir disciplīna un orientēšanās uz rezultātu.
– Vai ir kāds koncerts, kas radījis tev pašam dziļu emocionālu pārdzīvojumu? Un kas tavā dzīvē eksistē ārpus mūzikas?
– Pagājušogad diriģēju Bēthovena 5. simfoniju kopā ar Verbjē festivāla orķestri brīvdabas koncertā augstu Šveices kalnos, un tas bija viens no skaistākajiem mirkļiem manā dzīvē. It kā brīvdabas koncerti paredz klapatas ar skaņas kvalitāti un tamlīdzīgi, tomēr Bēthovena mūzikā ir tik daudz slavinājumu dabai, ka, manuprāt, Šveices Alpi ir īstenā svētnīca, kurā jāskan 5. simfonijai. Tas bija kaut kas maģisks. Otra jaunākā izcilākā pieredze man bija piecu nedēļu koncerttūrē ar Amerikas orķestri (Orchestra of the Americas), kurā spēlē jauni mūziķi no visas Amerikas, sākot no Kanādas līdz pat Patagonijai. Ārpus fantastiska muzicētprieka mēs ļoti sadraudzējāmies cilvēciskā līmenī. Pāris nedēļu laikā es labi iepazinu katru mūziķi kā cilvēku, un tas bija lieliski. Daži diriģenti uzskata, ka tuvs personiskais kontakts ar orķestra mūziķiem nav vēlams, jo tad mūziķiem pret diriģentu zūd respekts, tomēr es tam nepiekrītu. Cilvēciskais kontakts palielina cieņu un uzticēšanos, kas tikai palīdz mēģinājumos un koncertos. Tieši no personīgā kontakta veidojās tas, ko citi sauc par ķīmiju starp orķestri un diriģentu.
Ārpus mūzikas mani interesē literatūra, esmu daudzlasītājs. Mana mamma ir Latīņamerikas literatūras profesore, noteikti arī tas ir mani virzījis šajās sliedēs, atšķirībā no vienaudžiem, kas vairāk laika pavada pie datora vai TV. Un, protams, futbols (smejas)! Es dievinu Barselonas komandu. Latīņamerikā visi fano par Barca, jo tā patiesībā ir Latīņamerikas komanda, kas veidota no vieniem brazīliešiem un argentīniešiem, lai man piedod kataloņi. Patiesībā man ļoti patīk vienkārši dzīvot, baudīt pasauli un cilvēkus apkārt, brīvdienas, nesteidzīgas sarunas un vienkāršu kopā būšanu ar draugiem.
Iļjičs Rivass
• Dzimis 1993. gadā Venecuēlā, ir diriģents ceturtajā paaudzē. Pirmais skolotājs ir tēvs diriģents Alehandro Rivass, Denveras Metro State orķestra muzikālais vadītājs
• 2009. gadā ieguvis Baltimoras simfoniskā orķestra un Pībodija institūta stipendiju divus gadus ilgām diriģēšanas studijām Gustava Meiera vadībā
• 2009./2010. gada sezonā profesionāli debitējis ASV ar Atlantas simfonisko orķestri, Eiropā koncertējis ar Štutgartes Radio Simfonisko orķestri
• 2010. gadā pēc Glainbornas operas aicinājuma piedalījies izglītības programmā pie diriģentiem Vladimira Jurovska, Džeimsa Gafigena un Vasilija Petrenko
• 2010. gadā pēc Glainbornas operas festivāla uzaicinājuma piedalījies Verbjē festivālā Šveicē, diriģējot Bēthovena 5. simfoniju un operu Bohēma
• 2011. gadā ar panākumiem diriģēja Lucernas simfonisko orķestri, martā Austrālijā uzstājās ar YouTube simfonisko orķestri Sidnejas opernamā. Maijā pirmoreiz uzstājās Londonas Karaliskajā festivālu zālē ar Bahias jauniešu orķestri no Brazīlijas, bet jūlijā diriģēja Amerikas jauniešu orķestri Mehiko.