Silvija Radzobe: kritiķis ir arī cilvēks
Apgādā Zinātne iznākusi Neatkarīgās autores, teātra kritiķes un zinātnieces Silvijas Radzobes grāmata Uz skatuves un aiz kulisēm. Sākotnējā iecere par recenziju apkopošanu izaugusi līdz gandrīz 800 lappušu biezai monogrāfijai. Grāmata ātri nokļuva pirktāko grāmatu topā, un šoceturtdien Humanitāro zinātņu fakultātē notiks grāmatas atvēršanas svētki. Pirms tam mēs runājām par šo un vēl kādu grāmatu, par kritiku un dzīvi.
– Par tavas grāmatas iznākšanas faktu dzirdēju vairākus apmēram tādus viedokļus – Silvija Radzobe? Viņa taču tik aktīvi un ražīgi strādā, vai nav par agru tādai grāmatai? Tāpēc jautāšu – kāpēc tieši tagad?
– Mani tāds viedoklis pārsteidz, jo saistībā ar šīs grāmatas iznākšanas faktu esmu saskārusies ar tādiem viedokļiem, kādus nebiju ne cerējusi, ne iecerējusi. Nu jau gandrīz mēnesi katru dienu notiek kas patīkams. Vai kāds cilvēks atsūta īsziņu vai piezvana, vai atraksta e-pastā. Tas viss ir tik ārkārtīgi uzmundrinoši un pacilājoši! Droši vien jau ar mani komunicē cilvēki, kuriem grāmata patīk un kuri pret mani izturas pozitīvi. Var jau būt, ka ir arī cilvēki, kuri apšauba, kritizē.
Man šķiet, ka grāmatā nav apcerošā vai padomus dodošā intonācija, tā nekādā gadījumā nav iecerēta ar pamācošu tendenci. Tie ir stāsti par manu dzīvi, manu paaudzi. Jā, arī par tiem, kuru vairs nav un kuri tālu. Zināmā mērā grāmatas tagadējais saturs ir nejaušs. Sākotnējā iecere bija stipri pieticīga – recenziju kopojums. Pēc savas meitas Zanes ierosinājuma sāku rakstīt komentārus pie recenzijām, un tā iznāca tas, kas iznāca.
– Tradicionāli jau grāmatas formā dzīves revīziju veic mūža nogalē, tāpēc pārsteigums varētu būt.
– Tā nav revīzija par dzīvi. Es centos izstāstīt notikumus un cilvēkus. Apzināti – izstāstīt. Lai būtu stāstīšanas intonācija – tādēļ arī sarunvalodas vārdu lietojums, ironija. Protams, ir daži tekstā pausti vispārinājumi. Bet dažkārt, gan apzināti, gan, kā tagad redzu, arī intuitīvi secinājumi par notikumiem ir paturēti zemtekstā. Vai arī – tekstā dots viens secinājums/vispārinājums, bet zemtekstā – pilnīgi pretējs. Ārkārtīgi intriģējoši uzzināt, ka ir lasītāji, kas paņem teksta secinājumu, un ir tādi – kas izmakšķerē zemtekstā iegremdēto.
Bija milzīgs gandarījums, kad, piemēram, Dainis Jukons teica – lasot šo grāmatu, fantāzijā rakstot pats savus memuārus. Vai kad Iveta Šķinķe atrakstīja: viņa lasot, dzird manu runas intonāciju.
Ne jau vienmēr izdodas to, ko gribi pateikt, tik precīzi paust, un vēl retāk izdodas tieši tādā formā, kā vēlies. Pirmos 10–15 gadus, es, rakstot recenzijas, ārkārtīgi mocījos. Bieži vien pat neuzrakstīju pasūtītus rakstus. It kā galvā doma bija noformulēta, bet to uzlikt uz papīra bija nepārvaramas grūtības. Tagad, apkopojot vecās recenzijas, varu atzīties, esmu tās arī īsinājusi. Neko neesmu rakstījusi klāt vai mainījusi vērtējumus, bet svītrojusi, piemēram, atkārtojumus. Dažkārt esmu mainījusi kokainu un nepareizu vārdu kārtību. Man šķita, kāpēc cilvēkiem šodien būtu jālasa ar mokām uzrakstīts teksts.
Šo grāmatu rakstot, it kā salīdzinoši ļoti viegli gāja no rokas. Bet nevaru teikt, ka visam, par ko gribēju uzrakstīt, atradu īstos vārdus un intonāciju. Šādu iemeslu dēļ, piemēram, ārpusē palika ar manu māsu, dzīvesvietas meklējumiem vai ārstniecības iestādēm saistīti sižeti.
– Tu ievadā raksti, ka piepildītais ir palicis nepieminēts, jo pabeigts. Tas, kas grāmatā, tad būtu mēģinājums kaut ko pabeigt. Vari atklāt, ko tev ir izdevies pabeigt, kas personiski no tā svarīgākais?
– Varbūt pats spilgtākais šāds pabeigšanas stāsts saistās ar manu brāli, kurš jau vairāk nekā desmit gadu ir miris. Rakstot par viņa traģisko likteni, atklāju, ka mūsu starpā ir bijušas daudz dziļākas jūtas un daudz lielāka pieķeršanās, daudz personiskākas attiecības, nekā tas man likās dzīvojot. Tā bija milzīga dāvana, ko šīs grāmatas tapšanas laikā man izdevās sev uzdāvināt. Var skanēt pārmēru cildeni, bet tas bija kaut kas burtiski apskaidrojošs.
Man bija labas attiecības ar abiem vecākiem, bet mamma allaž manā dzīvē bija galvenā. Grāmatu rakstot, diemžēl jau ar atpakaļejošu datumu nācās konstatēt, ka tētis bijis smalkāks un dziļāks cilvēks, nekā ikdienas dzīvē man bija licies.
Bija arī pretēji atklājumi. Tie attiecas uz cilvēkiem, kuri manā dzīvē arī bijuši ļoti nozīmīgi – darba, nevis personiskajā jomā. Varbūt kādas attiecības bijušas formālākas, nekā man šķitis, balstītas nevis cilvēciskā sirsnībā, bet sava veida aprēķinā. Drusku skumji ir, ka esmu ar rozā brillēm skatījusies. Bet simtreiz labāk kļūdīties šādā, ne pretējā virzienā.
– Man šķita, grāmatai trūkst nobeiguma. Tāpēc likumsakarīgs jautājums – būs turpinājums?
– Piekrītu, nobeiguma nav… Pietrūka. Laika, spēka, ideju. Bet otras tādas grāmatas vairs nebūs. Jo grāmatas otrajā daļā izvēlēti mākslinieki, ar kuriem vai ar kuru mākslu man bijušas viskvēlākās attiecības: Ādolfs Šapiro, Oļģerts Kroders, Valentīns Maculēvičs, Pēteris Krilovs, Alvis Hermanis. Esmu daudz rakstījusi un mani interesējis, kā teātrī strādā Māra Ķimele, Pēteris Pētersons, Valdis Lūriņš, Kārlis Auškāps, Mihails Kublinskis, Edmunds Freibergs. Tie ir režisori, kas savulaik arī iedvesmojuši un par kuriem arī būtu, ko teikt. Bet, kā redzi, grāmata jau tā ir tik bieza, un vēl kādu nodaļu ielikt... Man, piemēram, bija sagatavots materiāls par Pēteri Pētersonu – recenzijas, sāku apcerēt mūsu neviennozīmīgās attiecības – pēc manām pirmajām recenzijām par viņa izrādēm jutu lielu labvēlību no viņa puses un kvēlu noliegumu pēc dažām manām kritiskām recenzijām. Viņš bija neviennozīmīgs cilvēks, arī mūsu attiecības tādas bija. Katru recenziju, īsās formas portretu, tāpat nodaļu grāmatā var uzrakstīt tikai tad, ja atrodi dramaturģiju, uz kuras būvēt savas pārdomas par cilvēkiem. Tikai ar pliku slavēšanu vai kritizēšanu pat recenziju jēdzīgi nevar uzrakstīt. Pētersonu, viņa mākslu un mani saistīja dramatisku attiecību vēsture, un tur būtu par ko rakstīt. Neizslēdzu, ka varētu uzrakstīt arī par šiem režisoriem, bet tad tā būtu citāda grāmata – vairāk tomēr par teātri, ne mani.
– Tad kas konkrēts tev tagad ir padomā, pie kādas grāmatas strādā?
– Ļoti labi sapratu, ka nedrīkst gaidīt rokas klēpī saliekot brīdi, kad iznāks grāmata. Paredzēju, ka tas varētu radīt lielu traumu. Domāju – ja nebūtu jau sākusi strādāt pie nākamā darba... Pašlaik tiešām dzīvoju lielā pacēlumā, bet, kas notiks, ja labās atsauksmes pēc pāris nedēļām izsīks? Vasarā, pirmajā atvaļinājuma mēnesī es pēc ilgiem gadiem pirmo reizi atpūtos, bet tad sāku strādāt arhīvos. Mans nolūks ir īstenot senu ieceri, kuras aktivizēšanu panāca Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmata par Aleksandra Čaku. Izlasot to, sapratu, ka mans skatījums uz ģeniālo un man tik tuvo dzejnieku ir citāds, daudz skaudrāks. Sapratu, ka šī ir tēma, par kuru rakstot varētu ļoti daudz ko noskaidrot par laikmetu, kas mani ļoti interesē – gan kontrastainie Latvijas vēstures 20. gadsimta 20., 30. un 40. gadi, gan laiks pēc 1917. gada revolūcijas, kad Čaks atrodas padomju Krievijā. Ir trīs četri temati, kam savākts materiāls arhīvos un bibliotēkās, un jāatrod laiks to uzrakstīt. Mēģinot saprast cēloņus, kā rīkojies viens, otrs vai trešais, tostarp Čaks, ļoti noder tas, ka tik daudzus gadus esmu strādājusi kritikā. Kritiķa darbs saistīts ar izrādes varoņu rīcības motivācijas uzminēšanu, te situācijas ir ļoti līdzīgas. Palīdz arī tas, ka man ļoti patīk kriminālromāni un labas kriminālfilmas. Dažkārt gluži vai nožēloju, ka esmu izvēlējusies kritiķa, nevis izmeklētāja profesiju.
– Bet, ja nopietni – vai esi kādreiz nožēlojusi profesijas izvēli, ka izvēlējies teātra kritiķes ceļu?
– Nē, neesmu. Man tajā ir interesanti joprojām. Ne tikai, bet varbūt arī tāpēc, ka man teātra kritiķa profesija nav iedota gatava, pati esmu aizcīnījusies līdz tai. Par to jau ir arī grāmatā. Nedomāju, ka attiecībā uz savu profesiju man būtu arī kāds objektīvs pamats nožēlot izvēli. Nevaru jau arī teikt – profesijas izvēli, jo dzīve aizgāja tādā virzienā, kādā tā aizgāja, es vienkārši gāju pa to ceļu, kas radās. Mana apzināta izvēle bija studēt filoloģiju, jo patika lasīt grāmatas un aizrāva literatūras skolotāja Ilga Sakare Talsos. Tad Filoloģijas fakultātē satikos ar Gunāru Bīberu, viņš rakstīja recenzijas, un tad aizrāvos ar teātri. Var teikt, esmu cilvēks, ko apkārt esošie ļoti ietekmējuši un vēl joprojām ietekmē. No tā varbūt var secināt, ka arī mēs katrs atstājam uz citiem kādu iespaidu, ko paši tā īsti neapzināmies.
Piemēram, saistībā ar grāmatu vakar saņēmu e-pastu no bijušās kolēģes Limbažu vidusskolā. Viņa atsūtīja citātu no manas skolnieces raksta, kas publicēts grāmatā par Limbažu vidusskolu. Ak, kungs! Tas bija kaut kas tik intensīvi sirsnīgs, kas par mani kā skolotāju uzrakstīts! Es to nekad nebūtu uzzinājusi, jo vispār nezināju, ka tāda grāmata ir. Atliek secināt, ka mana grāmata dāvina negaidītas, neiedomājamas dāvanas. Es tiešām nekad dzīvē neko tādu neesmu piedzīvojusi. Varbūt tiešām cilvēki cits uz citu atstāj lielāku iespaidu, nekā mēs to iedomājamies.
– Teātros strādājošie žurnālistus un arī kritiķus mēdz uzskatīt par savu apkalpojošo personālu. Tu allaž esi uzsvērusi, kritiķis ir radošs cilvēks. Kāds, tavuprāt, ir teātra kritiķa galvenais uzdevums?
– Darbs teātra kritikā man pirmkārt ir sacensība ar sevi, kas nozīmē nemitīgu savu zināšanu, prasmju trūkuma, slinkuma, ierobežotā redzīguma pārvarēšanu. Ja izdodas uzrakstīt labu rakstu, tas ļoti pacilā, jo esi izdarījis to, kas rakstīšanas procesā dažkārt šķitis neiespējams. Tas rada pozitīvas emocijas, vairo prieku dzīvot, dod enerģiju. Ļoti aizrauj centieni uzminēt, atšifrēt izrādes būtību. Saprast, ko režisors iecerējis, kāda ir viņa izmantotā teātra valoda, izrādes struktūra. 21. gadsimtā, kad ir ļoti mainījusies teātra daba, salīdzinot pat ar 90. gadu vidu, aktuālāk nekā jebkad agrāk kritiķim ir apgūt teorētiskās zināšanas par moderno teātri, par tā dažādajām formām, to savstarpējo iedarbību. Tas ir svarīgi vismaz divu cēloņu dēļ. Pirmkārt, lai adekvāti saprastu un varētu izanalizēt talantīgu un moderni strādājošu režisoru produkciju. Piemēram, Alvja Hermaņa, Mārtiņa Eihes, jauno režisoru darbus. Domāju, ka mākslinieks izjūt vientulību, ja kritiķis viņu gan slavē, bet nesaprot. (Vēl sliktāk, ja kritizē, jo nesaprot.) Otrkārt, svarīgi tas arī tādēļ, lai nejustu kompleksus autoritāšu priekšā, respektīvi, lai varētu saprast, kad režisori ar vārdu pūš pīlītes jeb laiž muļķi. Piemēram, apgalvojot, ka mūsdienās iespējams profesionāli iestudēt Šekspīru, apzināti neinteresējoties, kas šai jomā izdarīts pirms viņiem. Latvijas kritikā šai ziņā ir ļoti kontrastains stāvoklis. Piemēram, liekas īsts sūnu ciems, kad Normunda Naumaņa intervijā izlasi, itin kā postdramatiskā teātra teorija būtu kāds kaktu sacerējums, bet Hanss Tīss Lēmans nevienam nezināms vācietis. Tas ir līdzīgi kā noliegt Staņislavska sistēmas pamatus vai fotosintēzi. Tai pašā laikā Latvijā ir arī teorētiski ļoti labi izglītoti kritiķi un teātra zinātnieki. Te es nerunāju tikai par, teiksim, Valdu Čakari un Gunu Zeltiņu, bet arī jaunās paaudzes speciālistiem. Piemēram, pašlaik mums arī Universitātes doktorantūrā ir tieši teorētiskā ziņā tik spēcīga teātra doktorantu grupa kā nekad agrāk. Mana darbaudzinātāja šai ziņā ir Zane, kura pievērš uzmanību jaunajām nostādnēm. Mūsdienās nav problēma iegūt arī teorētiskos avotus: internetā var nopirkt bezmaz visu. Personiski mana problēma ir tā, ka angļu valodā nelasu tik ātri, kā vēlētos, jo izmantoju arī vārdnīcu.
Mūsu kritikas, arī mans būtisks trūkums ir tas, ka tik maz recenzijās tiek rakstīts par aktieriem; taču to nosaka objektīvi, lai arī nepatīkami apstākļi: recenziju ierobežotais apjoms. Tāpēc ir vajadzīgs teātra žurnāls. Tāpēc es ierosinu: dažkārt veltīt arī avīzēs speciālus rakstus aktieru darbam: sacerēt vienas lomas vai visas jaunrades portretus.
– Bieži nākas dzirdēt teātra mākslinieku pārmetumus par kritikas subjektivitāti…
– Kāpēc aizmirst, ka kritiķi arī ir cilvēki, ar atšķirīgu dzīves pieredzi, temperamentu, audzināšanu, uzskatiem… Mēs vienu un to pašu lietu redzam tik atšķirīgi. Un nav runa tikai par izrādi, pat lietu daba ir subjektīva. Reiz seminārā studentus lūdzu pieiet pie loga un aplūkot ainavu aiz tā, bet pēc tam divdesmit minūtēs uzrakstīt, ko katrs redzējis. Iznāca divpadsmit atšķirīgas ainavas, jo tieši tik daudz studentu bija auditorijā. Dažkārt, rakstot par teātri, neapzinoties uzrakstām arī par sevi. Tad kritiķis līdzīgi kā mākslinieks kaut ko no sevis ir uzdāvinājis citiem. Ja tev nepatīk šādas dāvanas, nelasi. Bet man ir tiesības tās piedāvāt, jo arī kritika ir literatūra, tātad māksla, nevis grāmatvedība. Tāpēc diskusija par to, vai kritikai jābūt objektīvai vai subjektīvai, a priori ir stulba.
– Vai esi kādreiz mēģinājusi rakstīt prozu, varbūt dzeju?
– Nē. Mācoties Filoloģijas fakultātē, uzskatīju, ka manu studiju biedru literārie pūliņi, izņemot Leona Brieža dzeju, nav, maigi izsakoties, uzmanības vērti. Tam varētu būt vairāki cēloņi. Mācību programma prasīja ļoti daudz lasīt pasaules un latviešu izcilāko klasiķu darbus. 70. gados latviešu literatūra, ko burtiski rijām, bija ļoti augstā līmenī – Alberta Bela, Regīnas Ezeras, Andra Kolberga, Visvalža Lāma, Zigmunda Skujiņa proza, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Ojāra Vācieša, Imanta Auziņa, Vitauta Ļūdēna un Vizmas Belševicas dzeja. Salīdzinājums, protams, nenāca par labu jaunajiem censoņiem. Tagad man, piemēram, ir sirdsapziņas pārmetumi, cik neiejūtīgi un noraidoši izturējos pret savas kursa biedrenes, tagad teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas mēģinājumiem prozā. Viņa man uzticējās un iedeva izlasīt dažus stāstus. Var gadīties, Guna būtu kļuvusi arī par prozas autori.
Var gadīties, ka kritiska, pat ironiska attieksme pret savu laikabiedru literārajiem centieniem neapzināti radās arī pavisam citu cēloņu dēļ. Kad mācījos Talsu vidusskolas 5. klasē, klasesbiedrene Gita rakstīja erotisko prozu; kā vēlāk sapratu, tās bija fantāzijas, radušās Tūkstoš un vienas nakts spēcīgā iespaidā. Mēs, meitenes, starpbrīdī aizslēdzām klases durvis un Gita ar izteiksmi lasīja mums priekšā savus sacerējumus, ko, elpu aizturējušas, tvērām.
Kaut gan – kā nu ne… Ar literāro darbu nodarbojos 6. klasē. Ar klasesbiedreni Veltu saderēju, ka divu nedēļu laikā pierakstīšu pilnu kladi. Mūsu derību balva bija divsimt grami konfekšu Vāverīte. Sāku rakstīt mūsu klases notikumu dienasgrāmatu, galvenokārt par puiku un meiteņu attiecībām, gatavojoties klases vakaram. Tuvojās brīdis, kad man klade jāuzrāda, bet vēl dažas lapas tukšas. Tā bija līniju klade un es vilku lappusēm malas. Klades pēdējās lapās esmu tās savilkusi tik platas, ka gandrīz uz pusēm pārdalījusi. Lai tīrā puse paliek liela un mazāk jāraksta. Tā bija mana pirmā literārā uzvara, ko vainagoja apsolītais honorārs.
– Par to jautāju, jo tava grāmata patiesi ļauj novērtēt tavu stāstnieces talantu.
– Federiko Garsija Lorka vienā savā vēstulē raksta – ja domā par nodzīvotām dienām, ir sajūta, ka dienas ir kā tukšas ādiņas, kuras pakarinātas bēniņos, un, ja gribētu, varētu aiziet, paņemt katras dienas ādiņu un atgriezties tajā laikā. Manī arī pēc šīs grāmatas uzrakstīšanas ļoti aktualizējās līdzīgas izjūtas… Varbūt neapzināti grāmata ir bijusi mans pazudušā laika meklējums? Kaut kas šai laikā bijis nepietiekams, ka vajadzēja iegriezties tur. Lai, ceru, varētu (vēl) doties uz priekšu.