Teātra ciba: Jūlijas jaunkundze Valmieras teātrī

© No VDT arhīva

Autors – Augusts Strindbergs Vladislava Nastavševa režija, telpas un kostīmu koncepcija, mūzika

Līvija Dūmiņa

Ar Jūlijas jaunkundzi Valmieras teātris reabilitē savu labo slavu, kas jau bija sākusi gaist. Pēc patukšās iepriekšējās sezonas rudenī Oļģerta Krodera izrādes Orfejs pazemē uzņemtie apgriezieni ievērojami samazinājās, līdz Šveikā gandrīz apstājās pavisam. Vēl jāgaida Krodera Līgava bez pūra, bet pagaidām var sacīt – Jūlijas jaunkundze ir tradīcijas kopjošs laikmetīga teātra paraugs, ar kuru Valmieras teātris var lepoties. Lai arī manis redzētajā izrādē viss nebūt nebija labākajā kārtībā, to jau jūt, vai tev priekšā noliek stores ikrus vai mākslīgos – un svaiguma pakāpe tad jau ir apstākļi –dzīvajā teātra mākslā tie mēdz nospēlēt savu lomu, kas konkrētajai izrādei par labu nenāk.

Debijai Valmieras teātrī Vladislavs Nastavševs izraudzījies Augusta Strindberga lugu, kuras darbību pietuvinājis tagadnei. Režisoru interesē mūžīgais dzimumu cīņas aspekts, kamdēļ Apaļā zāle pārvērsta par arēnu un aplī sēdošie skatītāji – par notikuma līdzdalībniekiem. Lugas galvenie varoņi nolikti nerimstošā cīņas situācijā, jo tukšās arēnas centrā baļķa šūpolēm līdzīgais objekts ar virtuves piederumiem jānotur līdzsvarā. Tiesa, šim izteiksmīgajam simbolam, kas organizē skatuvisko darbību, pietrūka attīstības, jo vienā brīdī ideja šķiet izsmelta un ņemšanās ap to – pašmērķīga.

Šajā Jūlijas jaunkundzē redzam feminisma ideju fiasko – nevar nejust, ka režisora simpātijas pieder Žanam un emancipētais puika Jūlija ar seju taisni dubļos krīt pašas izliktajos tīklos. It kā rafinētā Žana pavešana, kas sievietei liek justies kā situācijas noteicējai, un tai sekojošais aizvainojuma, vilšanās, dusmu izvirdums, jo, nelietis, nemīl!, precīzi fiksē sieviešu liktenīgo kļūdu, seksu jaucot ar mīlestību, bet vīriešus vainojot teju grēku plūdos. Sieviete izmanto, bet skaišas, kad saprot – izmanto viņu! Vīrieša loģika, taču patiesība.

Aktieru priekšā, kā saka, var noņemt cepuri. Inese Pudža (Jūlija), Anta Aizupe (Kristīne) un Mārtiņš Meiers (Žans) vairāk nekā divas stundas bez pārtraukuma atrodas nesaudzējošā tuvplānā, kas nepieļauj melus, uzdevumos, kas pieprasa aktīvu fizisku slodzi (īpaši Antai Aizupei, kura pusotru stundu karājas pie dēļa alpīnistu sistēmā). Savā Jūlijas jaunkundzē režisors psiholoģiskā teātra metodi bagātina ar Nabadzīgā un Nežēlības teātra teoriju aspektiem, ideālā gadījumā veidojot viscaur ļoti nospriegotu atmosfēru un stāstu, kuru ātri aizmirst neizdosies.

Arno Jundze

Skatoties izrādi Jūlijas jaunkundze Valmieras teātrī, nezin kāpēc likās, ka rakstam par šo iestudējumu vispiemērotākais būtu virsraksts – uz naža asmens. Uz asmens tālab, ka Vladislava Nastavševa veidotajā darbā viens kļūmīgs solis vai neveiksme varētu izraisīt domino efektu. Bet noturēties izdodas. Izrāde, lai arī ir nopietns pārbaudījums skatītāju spējai pavadīt divas stundas četrdesmit bez starpbrīža izcili neērtos krēslos, nonāk līdz finālam, atstājot mulsinošu, bet spēcīgu sajūtu un nepārvaramu vēlmi parunāt par redzēto arī pēc izrādes. Kaut gan – par ko parunāt?

No vienas puses, izcili veiksmīgs un funkcionāli izmantojams telpas iekārtojums, kas ir ļoti piemērots tieši Valmieras Apaļajai zālei. No otras puses, mulsinoša Antas Aizupes atveidotās varones karāšanās šūpoļveidīgajā ietaisē, kas zālē sēdošajiem līdzi jūtošajiem skatītājiem liek satraukti sačukstēties – kā gan vispār to ir iespējams izturēt un vai te nebūs jāmeklē mediķu palīdzība. Jā, par to varētu saukt – ak, Dievs, kāds naturālisms –, ja vien skatuves notikumu kontekstā šī šokējošā karāšanās (arī ar galvu uz leju) nebūtu attaisnota un nepiešķirtu izrādei īpašu rozīnīti. Ar ķiršiem garnētas Ineses Pudžas Jūlijas un Mārtiņa Meiera Žana kaislību ainas, kas brīžam atgādina mētāšanos ar tortēm amerikāņu kinoklasikā, tomēr šoreiz tā nav nekāda komēdija. Augusta Strindberga teksti vērtību nezaudē arī šajā nemitīgi zūdošā līdzsvara valstībā, kuru, visticamāk, nav nekādas jēgas saglabāt. Viss minētais kopā apliecina to Valmieras teātra tēlu, kas veidojies pēdējos gados, kā spēcīga alternatīva Rīgas skatuvēm. Nenoliedzama teātra veiksme šosezon.

Izklaide

Ar jaunu dziesmu “Tas jau ir daudz” klajā nācis nu jau vairs ne tik mītiskais mūziķis ZeBrene - jaunais gabals “ir dziļi personisks stāsts, kas tapusi kā solo projekts, jo gluži vienkārši čukstēšana duetā īsti nestrādā.”