Protams, ka raksta virsrakstu aizņēmos no Vudija Allena filmas, par ko jūsmo visi, kas to noskatījušies. Pusnakts Parīzē (2011) iedvesmas pilsētu dienā ļauj skatīt mūsdienu tūrista acīm, bet naktī – aizceļot uz 20. gadsimta 20. gadu bohēmisko Parīzi, lai sastaptu Pablo Pikaso, Ģertrūdi Steinu, Salvadoru Dalī, Luisu Bunjuelu, Ernestu Hemingveju un vēl citus ievērojamus ļaudis, bez kuriem 20. gadsimta kultūras vēsture nav iedomājama.
Protams, ka viņu vidū ir arī Zelda un Frensiss Skots Ficdžeraldi. Divdesmitajos, pārdzīvojuši karu un guvuši skarbu mācību, ļaudis metas baudīt dzīvi. Šis pārītis ir smalko aprindu karalis un karaliene, kas regulāri spoguļojas hronikās ar jauniem skandāliem un gājieniem, par kuriem viņus gan apskauda, gan nosodīja. Ballītes, alkohols, sekss – lūk, saldā dzīve, kas parasti nestiepjas bezgalīgi ilgi.
Drīzāk īsa, nekā gara (tikai stundu un 45 minūtes) un trauksmaina ir Dž. Dž. Džilindžera izrāde Neprātīgā Zelda Dailes teātra Kamerzālē, kas ļauj ieskatīties Zeldas un Frensisa Skota Ficdžeralda dzīvē. Tāpat kā Allena filma, tā ļauj ceļot laikā, ar aptuveni simt gadu starplaiku savienojot divus gadsimtus. Ilzes Vītoliņas kostīmi atgādina par Zeldas un Ficdžeralda jaunību, par džeza un čarlstona laikmetu. Tā garu lieliski atklāj arī jaunās horeogrāfes Lienes Gravas veidotā kustību partitūra, kurā deja kļūst par organisku skatuviskās darbības daļu, kas virza attiecību dramaturģiju, ar emociju, noskaņu pagarina vai nostiprina dialogu. Toties mūsdienīgi kičīga ir Džilindžera iekārtotā telpa ar piepūstiem polietilēna maisiņiem pildīto sarkanu burbuļvannu stūrī, sarkani krāsotu biljarda galdu centrā un koka kāpnēm – Ficdžeralda rakstāmpulti. Kad uz galda parādās mobilais telefons, gadsimti jau pavisam cieši saplūst dokumentalitātē balstītā fantāzijā par viņiem abiem, slavenajiem, kuru dzīve un darbi iedvesmo vēl joprojām.
Tāpat kā Raimondam Paulam, Džilindžeram piemīt smalkā oža sajust talantu. Neprātīgā Zelda atklāj jauno aktrisi Dārtu Daneviču – beidzamos gados pat grūti atcerēties citu tik spēcīgu debiju vienā lomā, turklāt tik sarežģītā, kāda ir Zelda – sieviete ar kaislīgu dabu un vētrainu dzīvi, kurai apmēram 30 gadu vecumā diagnosticē šizofrēniju. Dārta Daneviča līdzinās 20.–30. gadu kinodīvām un teicami tiek galā ar Zeldas holeriskā temperamenta un slimības izpausmju attēlošanu, vienlaikus caurvijot smalku un kvēlojošu vientulības stīgu, ko nespēj dzēst ne ģimenes dzīve, ne bohēmas mutulis, ne radošais darbs. Turklāt aktrisei ir attīstīta ķermeņa plastika, kas jo īpaši novērtējama, kad balerīna amatiere demonstrē profesionāles cienīgu ietiepību un atdevi. Mājās, programmiņu lasot, uzzinu, ka Dailes teātra Zeldas gleznas ir pašas aktrises darbs.
Pēc Daiņa Grūbes veiksmīgās debijas Miškina lomā diplomdarba izrādē Idiots. Pēdējā nakts, Ficdžeralda loma nu reiz atkal ir darbs, kur talants paslēpes nespēlē. Viņa Ficdžeralds ir jutīgs rezonieris, kas atbalso Zeldas emociju brāzmas, taču arī mākslinieks ar savu ego, kas aicināts kalpot tikai vienam – savam talantam, lai cik kaprīzs tas būtu.
Izrādes scenāriju veidojis režisors kopā ar aktieriem, izmantojot gan biogrāfiskos, gan dokumentālos materiālus, tāpat abiem veltītās mākslas filmas, kā arī Frensisa un Zeldas romānus. Aktieru personīgais ieguldījums dramaturģiskās kompozīcijas tapšanā ir jūtams, kaut ne jau tas ir izšķirošais iemesls, lai radītu ilūziju, ka aktieris runā savu, personīgās dzīves kalvē rūdītu un kaltu tekstu. Tas ir izrādes tēmu karuselis, kurā griežas ne tikai mākslinieki – divu cilvēku kopdzīve ar katra dēmoniem zem viena attiecību jumta, savstarpēja konkurence, smalkā mijiedarbība, kad otra doma nevilšus kļūst par savu, un apzināta zagšana, iedvesmas meklējumi, zelta vidusceļa starp mākslu un dzīvi, starp darbu un ģimeni meklēšana, līdzsvara starp ņemt un dot balansēšana... Pusnakts ar Zeldu un Frensisu Skotu mani pārsteidza tāpat kā amerikāni Gilu tikšanās ar Hemingveju un pārējo kompāniju.