Inga Kalna: «Labprāt būtu piedzimusi kādus astoņus gadus vēlāk!»

© Nora Krevņeva

Šoruden Rīgā atkal viesojas Latvijas spožais soprāns Inga Kalna, kura nu jau 13 gadu mīt Hamburgā Vācijā. Pirms kārtējās intensīvās sezonas Mocarta zīmē, kas vienlaikus ir dziedātājas parādes repertuārs, bet, izrādās, var arī apnikt, Inga Kalna debitēja krievu opermūzikā, nodziedot Marfas lomu Nikolaja Rimska-Korsakova Cara līgavas koncertuzvedumā LNO. Lai arī dziedātājas mājaslapa nav atjaunināta kopš 2008. gada, kā pati saka, slinkuma dēļ, apritē viņa ir joprojām. Jau piecus gadus kā brīvmāksliniece viņa brauc uz pilsētām un teātriem, kur viņai patīk, kur viņu pazīst, mīl un dod iespējas sevi parādīt ne tikai baroka vai Mocarta mūzikā, bet arī dziedātājai ļoti tuvajā belkanto.

Jūs piederat pie otrā Latvijas dziedātāju viļņa, kuri aiznesa Latvija vārdu uz Eiropas operteātriem. Kādas ir jūsu izjūtas, vērojot jaunākos kolēģus – Latvijas dziedātājus, kuri pēdējo desmit gadu laikā strauji cits pēc cita iekarojuši slavenas operu skatuves, turklāt visi kā viens ar atzīstamiem panākumiem?

– Es par viņiem patiesi priecājos. Ja man būtu iespēja to mainīt, es labprāt būtu piedzimusi kādus astoņus gadus vēlāk. Ne tāpēc, ka tad man šobrīd būtu atkal ap trīsdesmit, bet tādēļ, ka šobrīd ir cita mobilitāte, ir vieglāk. Man toreiz, deviņdesmito gadu beigās, lai varētu strādāt citā valstī, bija vajadzīga vīza, darba atļauja, uzturēšanās atļauja – vienīgā iespēja to dabūt, bija iegūt štata solista vietu kādā teātrī. Turklāt, lai varētu legāli palikt kādā valstī ilgāku laiku, tur bija jānodzīvo un jānostrādā kādi septiņi vai astoņi gadi. Es ierados Vācijā 27 gadu vecumā, un tā man nācās vienā teātrī (Hamburgas Valsts operā) gadiem sēdēt, strādāt un cerēt, ka visi papīri būs kārtībā, lai varētu koncertēt arī citur. Braucot uz Šveici, visi gāja rindiņā gar pasu kontroli atvērtām pasēm, bet mani aizsūtīja uz īpašu kabūzi, kur manu pasi ilgi pētīja, teju vai nomēģinot uz zoba, un uzdeva visādus dīvainus jautājumus nevis tāpēc, ka es izskatītos pēc teroristes vai manā bagāžā būtu kas aizdomīgs, bet vienkārši tāpēc, ka man bija nepareizā pase. Otra lieta – šobrīd ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā lielo nāciju zināšana par to, kur atrodas Latvija, ir uzlabojusies. Kad mācījos Londonā, man visi jautāja apmēram tā: «Vai tiešām jums tur visu gadu ir tumšs? Vai tur dzīvo Ziemassvētku vecītis?» Fakts, ka mūsu valoda nav krievu, ka mums ir pilnīgi citas paražas, Anglijā nevienu pat īpaši neinteresēja... Pie tādas attieksmes bija jāpierod un ar to jāsadzīvo. Es mācījos ļoti centīgi, jo sapratu, ka bez atzinības Eiropā man būs ļoti grūti atrast darbu. Kad konkursos bija jāspodrina akadēmijas prestižs, vienmēr sūtīja mani, bet uz konkursiem ar dāsnām prēmijām brauca pavisam citi cilvēki. Reiz sadūšojos un par to pajautāju katedras vadītājam, kāpēc mani nesūta uz konkursiem, kur es arī varētu mazliet nopelnīt, jo skaitos taču viena no labākajām studentēm, viņš nicīgi paskatījās un atbildēja: «Tu taču esi nekas no nekurienes. Vienīgais, ko tu vari, tikai skaisti dziedāt, bet ar to vien ir par maz...» Iekšā viss burtiski vārījās, bet es nolēmu cīnīties. Un beigās arī izcīnīju vietu uz konkursu Glāzgovā, taču tur, pirms tev ļauj iet uz skatuves, jāiztur intervija, kur atkal sākās tas pats: «Vai jūs vispār apzināties, ka ar jūsu pilsonību Eiropā nekāda karjera nespīd? Kāpēc jūs vispār šeit mācāties, tērējat mūsu laiku?...» Sanāk, ka es izvēlētajai profesijai biju piedzimusi nepareizajā vietā un nepareizajā laikā, bet vai tad tā bija mana vaina? Manai paaudzei bija jācīnās par eksistenci un nemitīgi tā ar kaut ko jāattaisno, jāpierāda sevi, lai vispār varētu startēt brīvajā tirgū.

– Jūsuprāt, vai tie ir individuāli veiksmes stāsti vai muzikālās izglītības sistēmas nopelns?

– Es arī reizēm domāju, kas mūs Latvijā virza uz dziedāšanu – droši vien tas, ka vienmēr ir dziedāts. Es nerunāju par Dziesmu svētkiem, bet par dziedāšanu kā sabiedrisku aktivitāti, pie galda, viesībās. Dziedāšana bija spēks, kas saturēja saimi kopā, kas tautai ļāva saglabāt valodu, identitāti. Aizliegumi stimulēja radošumu. Šobrīd, kad viss it kā ir atļauts, šīs tradīcijas lēnām izdziest. Bērnībā pie mums ciemos nāca visi radi ar ģimenēm, sēdējām pie galda un dziedājām – gan tautasdziesmas, gan ziņģes, gan to, kas bija modē, īpaši nešķirojot, galvenais bija kopā būšana un kopīgā muzicēšana. Dziedāšanas kultūru Latvijā ļoti ir virzījusi arī pašdarbība. Nez kāpēc esmu pārliecināta, ka šobrīd, īpaši jau Rīgā, šādas ģimenes kopdziedāšanas vairs nenotiek vai notiek ļoti, ļoti reti. Iespējams, tieši šīs saknes un kopīgās muzicēšanas tradīcijas devušas Latvijai tik lielu skaitu censoņu, kas grib un var dziedāt arī profesionāli. Protams, pēc tam nāk izglītība un individuālās sekmes.

– Vai jums šajos 13 gados, ko esat nodzīvojusi Vācijā, ir saglabājusies iekšēja saikne ar Latviju? Cik vispār māju sajūta ir svarīga māksliniekam, kurš tāpat lielu daļu laika pavada uz čemodāniem?

– Uz čemodāniem īsti dzīvot nevar, tas ir briesmīgi. Kaut kur ir jābūt mājām, kur stāv tavas čībiņas un kur plauktiņā nolikta tava brokastu tase. Māju jēdziens mākslinieka profesijā vispār ir nosacīts, man vairāk tas saistās nevis ar konkrētu vietu, bet vidi, sajūtām. Ir cilvēki – kaķi, kas ļoti pieķeras vietai, un cilvēki – suņi, kuriem būtiska ir vide. Es laikam esmu cilvēks – suns. Es gribu dzīvot tur, kur man ir patīkami, kur ir tuvi un mīļi cilvēki, kur jūtos mīlēta un lolota. Man tiešām nekremt, ka es ar savu vīru nerunāju dzimtajā valodā, jo valoda taču nav galvenais divu cilvēku attiecībās. Saskarsme ar citām kultūrām, nevis atstumjot, bet mēģinot izprast, mūs tikai bagātina ar zināšanām, māca toleranci un padara mūs par interesantākiem cilvēkiem. Tā uzskata arī mans vīrs Vero, kuru esmu vedusi uz Latviju staigāt pa apsnigušiem laukiem un svinēt Jāņus. Latvija man ir vieta, no kurienes es nāku, manas saknes un valsts, par kuras sūtni mākslā es sevi uzskatu. Bet tas ir tādā teorētiskā, globālā skatījumā. Sadzīvē šeit cilvēki ir ļoti kritiski, kategoriski viens pret otru, nevēlas ieklausīties cits citā. Teicienam, ka latvietim labākais ēdiens ir otrs latvietis, diemžēl ir pamats.

– Vai arī Latvijas koncertu publika ir kritiskāka nekā citur?

– Ir gan, lai cik to varbūt cilvēki paši negribētu atzīt. Nav tādas vispārējas pozitīvas atvērtības, nākot uz koncertu vai izrādi, labais tonis nez kāpēc skaitās nevis uzslavēt, bet kritiski raukt degunu, sak, nemaz tika labs/laba viņš/viņa nav... Gaidīt, kad uz gludas virsmas parādīsies kāda krunciņa, tad pateikt, ka tas ir kalns, un pēc tam krist ekstāzē par savu kompetenci. Tas pat laikam ir arī viens no iemesliem, kāpēc es šeit nedzīvoju. Turklāt moderno tehnoloģiju pieejamība ir nodarījusi diezgan lielu ļaunumu visam, kas saistīts ar ierakstiem. Agrāk dzīvajā izpildījumā dziedātājam bija tāds pēdējais bastions – tiesības kļūdīties. Jo arī dziedātājs ir cilvēks, nevis mašīna. Bet tagad, kad visiem ir aifoni, par spīti aizliegumiem filmēt un veikt ierakstus, katrs var nofilmēt kādu priekšnesumu un ielikt Youtube, un, ja dziedātājam tur ir kāda kļūda vai vienkārši sniegums nav īpaši veiksmīgs, tad tas tiek plaši apspriests un komentēts, nedod Dievs, spriedumi ir vispārinoši, un uzreiz cilvēks tiek norakstīts. Sliktākais, ka no šiem video reizumis maldīgus priekšstatus gūst un pēc tam saskaņā ar tiem rīkojas arī cilvēki, kas nodarbojas, piemēram, ar dziedātāju angažēšanu, bet paši nav tik profesionāli, lai varētu kompetenti spriest un izvērtēt situāciju, dziedātāja balsi un potenciālu. Patiesībā vislielākais ļaunums ceļas no aprobežotības, nezināšanas un tolerances trūkuma. Taču esmu iemācījusies priecāties par visādām mazām, ikdienas lietām un sapratusi, cik būtiski tas uzlabo dzīves kvalitāti. Sēdēju mēģinājumā un skatījos pa logu uz operas strūklaku – tik skaisti! Esmu Rīgā, uz skatuves joprojām lieliski dzied Samsons [Izjumovs], Rojas delikatese un rupjmaize garšo tikpat labi kā agrāk. Dzīve ir brīnišķīga!

– Parunāsim par mūziku. Nav noslēpums, ka nereti gribot negribot dziedātājam tāpat kā kinoaktieriem tiek piekarināta etiķete – tas un tas ir Verdi un Pučīni dziedātājs, šis mocartists. Jūs ilgu laiku esat bijusi ievietota baroka mūzikas un Mocarta plauktiņā. Cik viegli vai grūti ir dziedātājam ar šīm etiķetēm sarast, un kā pret tām attiecaties jūs?

– Ar to ir diezgan grūti cīnīties. Daļēji arī šī problēma ir saistīta ar nezināšanu vai negribēšanu domāt solīti uz priekšu. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kas darbojas mūzikas biznesā, respektīvi, producē vai rūpējas par sastāvu komplektēšanu. Ir tādi, kuri dzird, kā konkrētā balss var mainīties pēc pieciem gadiem un kā tad varētu mainīties dziedātāja repertuārs, un ir tādi, kuriem vienkārši nav dots to saprast. Bet viņiem ir zināma vara, un viņi to izmanto. Man šķiet, ka mani reizēm burtiski stigmatizē kā baroka dziedātāju, jo esmu ilgstoši sadarbojusies ar beļģu diriģentu Renē Jakobsu un šai sadarbībai ir bijuši milzīgi panākumi, turklāt viss ticis ierakstīts un iegūlis annālēs, kamēr citas lietas, ko esmu darījusi, nav dokumentētas. Otrkārt, mana ranga dziedātāji, kas pazīst daudzus mūzikas stilus, cenšas būt stilistiski nevainojami katrā no tiem. Ja jūs nākat mani klausīties [Filipa] Ramo repertuārā, tad, protams, droši vien ir grūti iedomāties, kā es varētu dziedāt belkanto. Bet tas jau nenozīmē, kas es to nevaru. Man negribas visu laiku par kaut ko cīnīties, īpaši, ja darīšana ir ar vējdzirnavām, tāpēc šobrīd kā brīvmāksliniece vislabprātāk strādāju tur, kur zina, kas esmu un ko es varu bez šīm etiķetēm. Piemēram, ar ļoti lielu prieku dziedu Maskavā, kur man ir iespējas izpausties plašā repertuārā – bijušas gan divas Mocarta izrādes, gan [Vernera] Egka Pērs Gints, gan [Gaetāno] Doniceti Marija Stjuarte.

– Vai tad Mocarts var apnikt?

– Nu... tas jums man būtu jājautā pēc gada augustā. Jo visa šī sezona man paies ar Lučio Sillu. Novembri, decembri un janvāri pavadīšu Zalcburgā, iestudējot operu Lučio Silla izrādēm Mocarta nedēļas ietvaros, pēc tam aizbraukšu uz mājām, uz Hamburgu, kur man būs debija Fiordilidži lomā Mocarta Cosí fan tutte, pēc tam došos uz Maskavas Lielo teātri sniegt meistarklasi un pēc tam atkal ... Lučio Silla, tikai šoreiz Barselonā, un pēc tam atpakaļ uz Zalcburgu, atkal tā pati opera, tikai cits iestudējums. 28. augustā man ir pēdējā šīs Mocarta sērijas izrāde. No novembra līdz augustam visu sezonu Mocarts, Mocarts, Mocarts. Iespējams, tad es droši vien pateiktu, ka negribu vairs par Mocartu ne dzirdēt... Bet, no otras puses, nav tik grūti, jo nav visu laiku kaut kas jauns jāmācās. Katrai medaļai jau ir divas puses.

– Šoreiz Rīgā dziedat krievu repertuāru – Marfu Nikolaja Rimska-Korsakova Cara līgavā. Kādas ir jūsu attiecības ar krievu opermūziku, cik bieži iznācis to dziedāt?

– Šī ir pirmā reize! Es vispār praktiski neesmu dziedājusi krieviski un krievu mūziku. Kad Arturs Maskats lūdza mani dziedāt Venēcijas rindas ar Brodska dzeju, es viņam atzinos, ka līdz tam krieviski biju tikai studiju laikā dziedājusi obligātās Rahmaņinova vokalīzes. Rimska-Korsakova mūzika ir tik krāšņa, kāda orķestrācija! Žēl, ka to tik maz iestudē šeit, kur varētu, kur solistiem ir valoda un tas būtu iespējams. Bet atkal jau tie principi – kam mums tā krievu mūzika un tā tālāk. Lai gan visi dižie latviešu komponisti ir mācījušies tieši no krievu meistariem Pēterburgā. Rimskis-Korsakovs uztver cilvēka balsi kā instrumentu, mana Marfa ir klarnete, partija ir tehniski diezgan sarežģīta, īsta matemātika, visu laiku jāštuko, kur, ko, kā un cik daudz. Bet žanra ziņā, ja Čaikovskis ir kino, tad Rimskis-Korsakovs ir kā fotogrāfija – attēli cits citu nomaina, kora ainas piešķir vēsturisko kolorītu. Īstenībā interesantākie tēli ir ne jau Marfa, bet gan Ļubaša un Grjaznojs, kaislīgi raksturtēli. Marfa ir kā akvarelis, tas ir nevis Kandinskis, bet drīzāk Čurļonis, toņu pārejas no tirkīzzila uz gaiši zilu, bet nevis kontrasti. Manā izpratnē viņa tāda kā krievu Lučija – konceptuāli un muzikāli, lai gan krāsas atšķiras.

– Kas jūs saista belkanto, kuram pievēršaties arvien vairāk? Citi uztver kā balss sportu vai kaut ko ļoti samākslotu.

– Tad jau balss sports drīzāk ir baroka mūzika vai Rosīni. Tur visas tās garās koloratūras un gājieni, kur viss atkarīgs no balsenes kustīguma. Belkanto ir absolūta balss pārvaldīšana, absolūta pārliecība par to, ko tu dari, un prasme izmantot visu, kas tev ir dots. Mocarts ir grūts tādēļ, ka ir ļoti instrumentāls, un savu negaidīto pagriezienu un lēcienu dēļ, tur svarīgākais ir nevis skaņveide, bet stila izjūta, frāzējums, štrihi. Piemēram, Haidna legato ļoti atšķiras no Mocarta legato vai Pučīni legato. Tiesa, dažiem belkanto šķiet pārāk samākslots, jo nav pazīstama tā estētika, stilistiskās īpatnības, tajā skaitā es dziedātājiem. Jo belkanto nevar dziedāt kā Verdi, belkanto nepieļauj tādas interpretācijas iespējas kā Pučīni – šodien gribu bļaut, rīt gribu pačukstēt, un viss sanāk! Ar belkanto tas neiet cauri! Belkanto ir augstākā pilotāža, Hendeļa, Vivaldi, Porporas un citu baroka meistaru pēctecis.

– Jūsu pirmais diploms mūzikā ir muzikoloģijā. Ir teiciens – katra izglītība ir kā vēl viena galva. Vai jums kā dziedātajai jūsu muzikologa «galva» palīdz vai reizēm traucē?

– Es pat nevaru iedomāties, kāda es būtu dziedātāja, ja nebūtu muzikoloģe. Katrā ziņā tādu stila nianšu izjūtas un izpratnes man noteikti nebūtu. Es taču kopš piecu gadu vecuma nodarbojos ar mūziku un muzicēšanu, kā pianiste, kā muzikoloģe, kā dziedātāja, tagad arī kā pedagoģe. Katrā ziņā kā pedagoģei visas šīs muzikālās izglītības nianses ļoti palīdz, varu lepoties, ka esmu diezgan pieprasīta vokālā pedagoģe jeb koučs. Turklāt cilvēki ir gatavi gaidīt pat vairākus mēnešus, kad es beidzot atgriezīšos no savām viesizrādēm un sākšu labot kļūdas. Ļoti gaidu meistarklases Maskavā, tas ir viens no maniem lielajiem notikumiem šosezon, jo sāku nopietni gatavoties pasniedzējas liktenim. Vokālajā mākslā ir sava specifika. Pianistiem, piemēram, ir citādi – līdz augstskolai nonācis pianists jau praktiski ir gatavs mākslinieks, runa ir par nianšu spodrināšanu. Topošie vokālisti bieži pat nepazīst notis, tā ir pilnīgi cita opera. Arī treniņu regularitātes jautājums pianistam ir ielikts jau bērnu mūzikas skolā, vokālistam tas var sākties tikai, kad balss ir nostabilizējusies – viens no mūsu profesijas pamatakmeņiem ir muskulārā atmiņa. Mana Anglijas skolotāja Džoja Mammena saka, ka dziedātāji ir vispirms atlēti, pēc tam tikai mākslinieki. Daudz kas – daudzi pat nevar iedomāties, cik ļoti – ir saistīts ar fizioloģiju. Tā muzikologa «galva» pasaka priekšā, ko un kā darīt ar nošu materiālu un interpretāciju, kad atlēta stadija ir pietiekami sagatavota.

– Ar balsi nevar samelot... Latvijas klimats nav īpaši draudzīgs dziedātājiem, ne viens vien atbraucot pagūst saslimt vēl pirms koncerta vai izrādes. Kā jūs ar to tiekat galā?

– Es vienmēr cenšos atbraukt pēc iespējas agrāk, lai paspētu aklimatizēties. Esmu uz savas ādas pārbaudījusi, ka nav iespējams atlidot iepriekšējā dienā, pārgulēt nakti, nākamajā vakarā nodziedāt un lidot prom. Klimata, vides, gaisa mitruma maiņa ļoti ietekmē balsi. Man par laimi mitrums patīk, nerada problēmas kā daudziem. Taču man noteikti jāatbrauc vismaz divas dienas pirms izrādes, citādi nevar.

– Ja jums liktu pastāstīt jauniešiem par operdziedātāja profesijas specifiku un zemūdens akmeņiem, ko jūs teiktu?

– Es varu teikt tikai to, ka, ja ir pašdisciplīna un cilvēks ir gatavs gādāt par zināmu regularitāti, ievērot zināmu režīmu, tad viss būs kārtībā. Es nerunāju par to, ka dziedātājiem būtu kādi ierobežojumi, aizliegumi, no tā vai cita jāatsakās, tā tas nav. Bet ar disciplīnu ir jādraudzējas, tāpat arī jāapzinās, ka nepieciešams regulāri vingrināties, principā pakārtojot tam visu savu dzīvi. Darbs ir gana asiņains un sviedrains. To var salīdzināt ar skatuves dekorācijām. No attāluma viss izskatās pasakains, bet, pienākot tuvāk, kļūst redzams, ka tas ir audums, uz kura kaut kas uzzīmēts, bet apakšā tam visam ir ar rupjām naglām sanaglots saplāksnis. Ja apzinies, ka ikdiena būs tas saplāksnis, kas jāspēj padarīt par pasaku, tad viss ir kārtībā. Jo dziedātāja profesija nav medusmaize. Šķietami glamūrīgās virsmas otra puse ir visai triviāla un vienlaikus grūta.

– Mākslinieka karjeras un ģimenes dzīves savienošana nereti ir sarežģīts jautājums. Kā jums izdodas?

– Vienā brīdī es sāku apzināties, ka pavadu pusi sava mūža pa kaut kādiem svešiem kaktiem, par spīti tam, ka tās varbūt ir Eiropas un ne tikai Eiropas skaistākās pilsētas. Man aug meita, kurai ir astoņi gadi, viņa iet otrajā klasē. Es vairs nevaru tā dauzīties pa pasauli kā agrāk, faktiski, es to negribu. Atbraukt uz mājām uz trim dienām, pārkrāmēt mantas čemodānā un atkal prom. Tajos brīžos esmu prom no savas īstās dzīves, no tās man puse iet garām. Kas būs pēc ilgāka laika? Jā, es varēšu lepoties, ka esmu dziedājusi uz prestižām skatuvēm visā pasaulē, ar tiem vai citiem diriģentiem, solistiem, režisoriem. Nu un? Rodas jautājums, vai darbs dzīvē tiešām ir galvenais. Es gribu veltīt sevi arī ģimenei, būt apmierināta ar sevi kā cilvēks, personība. Pēdējo gadu laikā es sāku sevi dalīt divās sievietēs: esmu gan māksliniece Inga Kalna, gan frau Kossan, kas ir astoņus gadus vecas meitas mamma, sava vīra sieva, dāma labākajos gados, pilnā plaukumā ar savu draugu loku un interesēm, kas nesaistās tikai ar triolēm un koloratūrām, bet arī ar galda klāšanu, rautu rīkošanu, Līgo svinēšanu, vecāku sapulcēm un tamlīdzīgām lietām. Man ir ļoti svarīgi šīs lietas nodalīt, lai gan tas nav viegli. Reizēm gadās, ka cilvēki saskata Ingā Kalnā frau Kossan un otrādi. Bet tās ir divas dažādas lēdijas. Vīrs reizēm pārmet, ka, braucot kaut kur uz trim dienām, esmu sakrāmējusi milzīgu čemodānu, bet es saku: «Vero, es taču nebraucu kā tūriste, bet kā māksliniece – man vajag tādas rotas un šitādas, kleitas, kurpes. Ja brauktu kā tūriste, man pietiktu ar diviem džinsiem un trim džemperīšiem.»

– Ko Lidija saka par to, ka mamma dzied?

– Viņa jau nezina, ka var būt arī citādāk... Viņai patīk vērot izrāžu tapšanas procesu, mēģinājumus, spēlēties ar rekvizītiem, viņa ir sapratusi, kas ir teātris, ka tā ir vienu cilvēku pārtapšana citos. Viņa ir ļoti teatrāla, ar dzīvu mīmiku, žestiem, talantīgs meitēns. Skatuves karjeru es gan viņai nenovēlu, taču, ja pati vēlēsies, šķēršļus nelikšu un neko neuzspiedīšu. Lai viņa atrod savu ceļu pati. Šobrīd, pat ja gribētu, es nevaru viņai dot visu, ko zinu es, jo tad man pašai jāmet plinte krūmos, jāatvadās no skatuves un jākļūst tikai par mammu. Bet tas ir upuris, par kuru nezinu, vai vēlāk nesaņemšu pārmetumus. Kāpēc tad es tik ilgi studēju, mācījos, attīstīju sevi? Lai sēdētu mājās un zupas vārītu? Lai gan zupas man sanāk ļoti gardas... Galvenais ir saprast, kas kurā brīdī ir būtisks, un daudz neklausīties, ko runā citi. Dzīvot savu dzīvi un ļaut citiem dzīvot viņējo.

 

Inga KALNA

Soprāns

Dzimusi Rīgā. Beigusi Latvijas Mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas nodaļu (1994) un Vokālās mākslas nodaļu pie Ludmilas Braunas (1997), kā arī Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas Opermākslas fakultātes maģistrantūru pie Džojas Mammenas (1999).

 

Bijusi Latvijas Nacionālās operas un Hamburgas Valsts operas soliste, šobrīd brīvmāksliniece. Trīskārša Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte (1995, 1998, 2002). Koncertējusi Vācijā, Itālijā, Francijā, Anglijā, Kanādā, ASV, Izraēlā, Zviedrijā, Somijā, Šveicē, Holandē, Krievijā un citur.

 

Lieliska stilu meistare dažādu laikmetu komponistu darbu interpretācijā, īpašu popularitāti ieguvusi baroka operu repertuārā, sadarbojoties ar beļģu diriģentu Renē Jakobsu, un Mocarta interpretācijās, pašlaik vairāk interesē belkanto (Doniceti, Rosīni, Bellīni).

 

2008. gadā debitēja divos prestižos Eiropas mūzikas festivālos: Minhenē, kur iejutās Armīdas lomā G. F. Hendeļa operā Rinaldo, un Zalcburgā, kur dziedāja Pirmo dāmu V. A. Mocarta Burvju flautā ar Rikardo Muti pie diriģenta pults.

 

2010. gadā Inga Kalna izpelnījās jūsmīgas The Guardian, The Times un Opera Today atsauksmes, izpildot titullomu G. F. Hendeļa Alčīnas koncertuzvedumā Londonas Bārbikana centrā kopā ar Luvras mūziķiem un diriģentu Marku Minovski.

 

2011. gadā ievērojamāko sasniegumu vidū minama Tālijas loma Ž. F. Ramo operā Platée Nīderlandes operā un solokoncerts Ženēvas Viktorijas zālē kopā ar Ženēvas kamerorķestri. Šogad soliste piedalījusies G. F. Hendeļa oratorijas Il triumpho atskaņojumā Berlīnes Valsts operā un ar panākumiem izpildījusi titullomu G. Doniceti Marijas Stjuartes iestudējumā Insbrukas operā un koncertuzvedumā Maskavā.

Izklaide

Šveices Bāzeles kantonā šodien notiek referendums, kurā pilsoņiem jāizlemj, vai tērēt miljoniem eiro starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa organizēšanai, ko pretinieki nodēvējuši par valsts naudas izšķiešanu zaimojošam mūzikas pasākumam.

Svarīgākais