Šā rudens īpašais notikums mūzikā bija ar Latvijas Koncertu gādību sarūpētais Birmingemas simfoniskā orķestra, Andra Nelsona un Baibas Skrides koncerts Latvijas Nacionālajā operā, kuram bija iespēja sekot arī radio un televīzijā. Abi mūziķi ir zvaigznes latviešu izpildītājmākslinieku galaktikā, kas pēdējo gadu desmitu laikā pievērsuši būtisku pasaules uzmanību, iekarojot augstas profesionālās virsotnes. 15. oktobrī abu nu jau stabilā un savstarpēji papildinošā diriģenta – solistes tandēma sadarbība uzplauka Johannesa Brāmsa mūzikā – Vijolkoncerta un 4. simfonijas atskaņojumā Latvijas Nacionālajā operā.
Andris Nelsons ir no tiem diriģentiem, kuram, ja vien iespējas atļautu, varētu sekot pa pēdām un kolekcionēt dažādus muzikālus pārdzīvojumus ar labākajiem orķestriem, – te Bēthovens, te Vāgners, te Čaikovskis un Gubaiduļina, taču ne miņas no rutīnas, aprēķina vai pieraduma. Katra uzstāšanās ir unikāls emociju uzliesmojums, partitūras pārradīšana un atdzemdināšana tā, ka pat rūdītiem profesionāļiem aizraujas elpa un jebkuri salīdzinājumi pat ar leģendāriem diriģēšanas grandiem izklausās pliekani un klišejiski. Taču Nelsons nemēģina pakļaut jebkuru partitūru savai personībai, viņš drīzāk ar bērna prieku ņem klucīšus un būvē katru interpretāciju no jauna, ar jaunu degsmi un azartu, mirkļa radīšanas priekā raudams sev līdzi orķestri, kas diriģentu burtiski dievina un, šķiet, gatavi uzminēt arī (vismaz klausītājam) grūtāk nolasāmus žestus.
Šī pacilājošā ķīmija noslīcina jebkurus jautājumus par interpretācijas īpatnībām. Ir fantastiski klātienē dzirdēt Birmingemas simfoniskā orķestra galveno diriģentu pēc divu gadu pārtraukuma un saprast, ka viņš vēl ilgi spēs pārsteigt ar savu neticami niansēto muzikalitāti un muzikālo inteliģenci. Brāmsa romantiskajā mūzikā, kas nereti šķiet ārišķīga, Nelsons prata atsegt jaunu slāni, spilgtus kontrastus un smalki fakturētus triepienus, īpaši simfonijā, kurā sevišķas uzslavas pelna koka pūšaminstrumentu grupa. Arī Baiba Skride, spītējot daudzu slavenu vijolnieku uzskatam, ka Brāmsa Vijolkoncerts nepietiekami izceļ solistu, mirdzēja ar veselīgi pašpārliecinātu sniegumu, skaistu, piesātinātu instrumenta toni, apburošām dubultnotīm. Nevar nepamanīt vijolnieces un diriģenta gara radniecību partitūras lasījumā, tā ir reti sastopama harmonija. Klausītāji bija gatavi dzīvot tai līdzi, par spīti operas nepilnīgajai akustikai, kas neļauj simfonisko mūziku baudīt pelnītā krāšņumā. Par to rosināja domāt Brāmsa 4. simfonija – salīdzinoši populārs opuss, lai pieļautu atskaņojumu salīdzinājumu iespējas. Par spīti zāles sausumam, publika aizdegās līdzpārdzīvojumā, un tas ir galvenais.
Atskanot Emīla Dārziņa Melanholiskā valša pirmajām taktīm, ausis dzirdēja neticamo – kā tik daudzskaitlīgs orķestris spēj ar kameransamblim raksturīgu vieglumu (atskaitot dažus iebildumus par tempiem) nospēlēt, būsim godīgi, mūziķiem droši vien pasvešo un bez nacionāla konteksta diezgan sentimentālo skaņdarbu ar teju reliģiozu pietāti. Tas aizkustināja un sajūsmināja vienlaikus pirms skaļas uzgavilēšanas acīmredzami nogurušajam, tomēr gandarītajam Andrim Nelsonam, kad publikas ovācijām ar skaistu žestu un cieņas apliecinājumu pievienojās arī orķestris, demonstratīvi neceldamies no saviem krēsliem, kamēr klausītāji nebija trīskārt suminājuši savu diriģentu viņa mājās.