Latvija kultenī. Regnāra Vaivara Gogolmogols

Viktors Ellers, Kaspars Kārkliņš, Everita Pjata, Edgars Pujāts un Sandis Pēcis Regnāra Vaivara pirmajā iestudējumā Liepājas teātrī © Ziedonis Safronovs

Notikusi Regnāra Vaivara debija Liepājas teātrī – izrāde Gogolmogols. Tā tapusi pēc Nikolaja Gogoļa stāsta Vijs iedvesmotās Natālijas Vorožbitas lugas motīviem un ir kārtējā pārbaude jau Konstantīna Bogomolova Stavangeras sakaitinātajiem Liepājas skatītājiem. Lai arī kairinātājs, proti, Vaivara izrāde, ir maigāks, jo stilā sadzīviskāka, kaut ne reālistiska, tomēr sit varbūt pat spēcīgāk. Tā runā par mums, latviešiem, nevis sabiedrību kopumā, no kuras katrs gribētājs ar savu attaisnojumu var mēģināt distancēties.

Šī pieder tām Regnāra Vaivara izrādēm, kurā, iedvesmojoties no literārā materiāla, viņš radījis savu skatuves universu ar biezu noskaņu, ar krietnu devu ironijas un mistikas. Stāsts īsumā šāds. Kāzu rītā līgava Made izrādās mirusi. Viņa trīs naktis jāapstāv, un nelaiķes pēdējā vēlēšanās bijusi, lai to dara francūzis Lūkass, kurš negribīgi dodas pagrabā pie tautastērpā ģērbtās Mades. Trīs dienas un naktis francūzis Lūkass un viņa draugs Francijas latvietis Damiens eksistē ciema ļaužu organizētā mistikas pārņemtā slepkavības izmeklēšanas atmosfērā, līdz Made augšāmceļas un Damiens tiek nogalēts.

Scenogrāfa Aigara Ozoliņa ideja – divos līmeņos iekārtotā skatuves telpa (virszeme – pagalms un pazeme – pagrabs) – par veiksmīgu atzīstama tikai daļēji. No pirmajām rindām nevar redzēt visu, kas notiek zemes līmenī, jo tas pacelts visai augstu. Apdzīvojot abas telpas, aktieri izspēlē mītisku stāstu par latviešiem, kuri ievilina savos tīklos ārzemju latvieti, lai veiktu rituālu auglības veicināšanai jeb demogrāfiskās situācijas problēmu risināšanai. Šie latvieši zina senos kāzu un bēru rituālus, ko veic mūsdienīgā apdarē, taču ar nopietnu attieksmi pret tradīciju, kas izskatās komiski. Viņi izrādās īsti mežoņi, jo ziedo cilvēka dzīvību gaišās nākotnes labad (gluži kā mūsu politiķi, starp citu). Krievu klasikā sakņotā izrāde rada asociāciju loku no Aleksandra Hāna filmas Jāņu nakts (ārzemnieki piedzīvo dīvaino Latviju) līdz Raiņa velnu nakts mistērijai Spēlēju, dancoju, ļaujot Gogolmogoli skatīt kā simboliskās lomu spēlēs atklātu stāstu par to, kā mūsdienu latvieši glābj Latviju. Velkot paralēles ar Raiņa lugu – Tots jāmeklē ārzemēs, un mirt viņš pagalam negrib, jo Lelde vienaldzīga. Šis laiks nav varoņu laiks.

Regnāra Vaivara izrāžu kontekstā Gogolmogols turpina iestudējumos Drakula. Dēmoni un Skalbi un valdi iesākto, un man patīk, kā Regnārs Vaivars (bez augstprātības) skatās uz mums, viņa intonācija ir cilvēciski silta, lai cik skarba, pat melna būtu viņa skatuves valoda un cik dīvaina varētu šķist režisora humora izjūta.

Otrajā daļā novada modernās folkloras jeb mistisko stāstu stāstīšanā līdz tam raiti ritošā darbība ierotē uz vietas (jau tāpat ir skaidrs, kas šie par ļautiņiem) un prasās pēc īsināšanas. Finālam tuvojoties, aktieru ticība tam, ko dara, jūtami mazinās, taču stāsts tiek izstāstīts līdz galam. Centrālais pāris – Viktors Ellers (Damiens) un Kaspars Kārkliņš (Lūkass) – ticami attēlo mulsinošo neveiklību, kas rodas, sastopoties gan ar svešu kultūru, gan situācijām, kuras ir ārpus veselā saprāta robežām.

Nobeigumā laikam jau jābrīdina – cilvēkiem bez humora izjūtas labāk gan Regnāra Vaivara Gogolmogoli neskatīties...

Svarīgākais