Zviedru atombumba grāmatplauktā. Romāns [geim]
Henriks Peteršons, biežāk gan saukts saīsināti par HP, kam gan nav nekāda redzama sakara ar slaveno Hewlett-Packard Company, paģiru mākts, braucot vilcienā, uz krēsla pamana aizmirstu mobilo telefonu.
Neliekuļosim, viņš ir no tiem foršajiem džekiem, kas pats bez sirdsapziņas pārmetumiem dažkārt var nočiept kādu mobilo telefonu, lai to pārdotu tālāk, bet par iegūto naudu pīpētu kāsi, masturbētu un skatītos pornofilmas, jo īstām meitenēm jau tādi kā viņš – ne visai. Tomēr šoreiz notiek kas dīvains un marihuāna paliek nenopirkta. Teksts mobilā telefona ekrānā uzstājīgi uzrunā HP vārdā un piedāvā viņam uzspēlēt kaut kādu savādu spēlīti. Pirmais uzdevums – atņemt lietussargu, kungam, kas iekāps vagonā pēc pāris pieturām. HP, kurš neizceļas ar intelektu, nolemj, ka viņu mēģina izāzēt, un galu galā tomēr izdara to, ko viņam liek telefons.
Tā sākas Andersa de la Motes triloģijas pirmais romāns ar, latviešprāt, jancīgo nosaukumu [geim]. Bet stāvēt piketā pie Valsts valodas inspekcijas nav nozīmes – mēģināt kaut ko tulkot vai literarizēt šā darba nosaukumā nozīmētu to pašu, ko savulaik Reimona Keno Zazī un metro latviešu tulkojumā labot visas «kakakolas», tulkotāja Dace Deniņa savu darbu zina, cits nosaukums šajā gadījumā sabojātu visu iespaidu par romānu.
Tā vien šķita – pēc Stīga Lārsona Millenium triloģijas Jū Nesbē un Jusi Adlera-Olsena Ziemeļvalstu grāmatu industrija ilgi nespēs izdomāt ko jaunu un pārsteidzošu. Un tomēr nē. Ir eksplodējusi jauna un jaudīga bumba. Iespējams, tā šķitīs pārāk stilīga tradicionālajiem žanra cienītājiem, kas dievina klasiskas vērtības, bet ne pārāk labi orientējas datorspēļu smalkumos, dažādās popkultūras ikonās un citos 21. gadsimta plastmasas grabuļos made in China. Tomēr šī nu atkal ir grāmata, kas varētu zvērinātu lasītāju mafijai piepulcināt jaunas sejas no allaž nelasošo jauno cilvēku aprindām. Turklāt, manuprāt, romāna galvenā mērķauditorija ir vīrieši līdz piecdesmit, dāmas šoreiz varētu būt tās, kas izmaksā un grāmatu nopērk.
Arī pats Anderss de la Mote šķiet konstruēts kaut kur lielā grāmatu biznesa gaiteņos. Rakstnieka tēls vizuāli atgādina spriedzes filmās bieži ekspluatētos slepenos aģentus vai sliktos zēnus. Tiek apgalvots, ka viņš kādulaik strādājis policijā, bet tagad nodarbojoties ar drošības jautājumiem starptautiskā IT kompānijā. Savukārt veids, kā romāns tiek iebarots jūtūbā, atgādina Holivudas bojeviku treilerus. Mācieties, izdevēji! Tā vien šķiet, izkalkulēts ir viss, pat tas, cik ilgi lasītājs spēj noturēt uzmanību vienai sižeta līnijai. Iespējams, to visu var uzskatīt par vecmodīgās grāmatu industrijas ironisku atbildi gadžetu un kinozvaigžņu laikmetam, bet varbūt Anderss de la Mote vienkārši ir tīrradnis. Laiks rādīs.
Sižetiskās līnijas un varoņi romānā būtībā ir tikai trīs. Jau pieminētais HP, kurš žargonā, kādu lieto romāna varoņi, labi atbilstu apzīmējumam [lūzer], lai nelietotu ko rupjāku, bet piemērotāku, ir nelaimes putns, kas iepiņķerējies noslēpumainajā spēlē. Viņa pretstats ir Rebeka Normēna – policijas inspektore un augsta ranga miesassardze Drošības policijā. Bet tas tikai šķiet, ka Henriks Peteršons un Rebeka ir pretmeti, vēlāk atklājas – viņi abi ir brālis un māsa, bet HP nosēdējis gadu cietumā par slepkavību, ko jaunībā pašaizsardzības nolūkā nejauši izdarījusi Rebeka, pārgrūžot pāri balkona malai savu varmācīgo drauģeli. Ar to HP neglābjami sačakarējis savu dzīvi un karjeru, savukārt Rebeka it kā ir sasniegusi daudz, tomēr pagātnes astes turpina viņu vajāt. Trešais varonis ir noslēpumainā spēle, kas bliež pa lasītājiem un grāmatas varoņiem kā no lielgabala. Ir jūtams, ka aiz tās slēpjas kādi noslēpumaini un ietekmīgi spēki, kas ar spēles palīdzību risina visdažādākās problēmas – nozog furgonu ar viagru, iebiedē, varbūt pat slepkavo cilvēkus, novāc politiķus. Bet ej nu saproti, varbūt ar īpašu attapību neapveltītajam HP tas tikai tā šķiet.
Anderss de la Mote virpina intrigu, kas veiksmīgi salipināta no vistrakākajām sazvērestības teorijām, spekulācijām, datorspēlēm, popkultūras citātiem – netrūkst pat hičkokveidīgas kaujas ar lidmašīnu kukurūzas laukā. Pats labākais visā šajā pasākumā ir tas, ka, tiklīdz šķiet – beidzot esi romānu atšifrējis un ticis iekšā, tā rakstnieks izspēlē jaunu pavērsienu. Domāju, šī varētu būt [geim] galvenā pievilcības atslēga lasītājam, kas vēlas atrast kaut ko aizrautīgu. Turklāt romānam salīdzinājumā ar datorspēlēm ir burvīga priekšrocība – te nav iespējams kļūdīties un zaudēt dzīvības, kas prasa atkārtotu attiecīgā līmeņa iziešanu. Viss notiek droši, dinamiski, un [geim] ievelk sevī, kaut arī to nav vērts izraut pavirši, vienā elpas vilcienā. Romānā ir daudz sīku āķīšu, kas uzsit asinis un pavērš intrigu jaunā virzienā. Reizēm tas var būt pat viens vārds, kas izmaina spēles noteikumus.
Skaidrs, ka šī nav nekāda augstā plaukta klasika, ko citēt kāzās, bērēs vai citos saviesīgos pasākumos. Arī pati ideja, izmantot spēles principu, amerikāņu spriedzes literatūrā aprobēta jau sen. Pie latviski izdotajiem romāniem te varētu pieminēt kaut vai klasiķa Deivida Morela dižpārdokļus Ložņas un Maitasputns. Tomēr aizmirstiet par salīdzinājumiem – Andersa de la Motes [geim] ar savu smīnīgo humoru un negaidītajiem virpuļiem ienes svaigu malku visnotaļ pārnopietnajā kriminālžanrā. Latviešu blogeri un blogeres šo grāmatu ir pamanījuši un izsakās visumā pozitīvi, kaut gan ir jau arī Andersu de la Moti par ko kritizēt – īpaši, ja mēģina lasīt romānu ar nopietnību, kas piedien Homēra eposu studijām. Bet lai nu paliek – ar nepacietību gaidu abus romāna turpinājumus, jo gribu pārliecināties, vai tas, ko zviedru rakstnieks ir savirpuļojis, galu galā tomēr nav parodija par trilleriem un sazvērestības teorijām.