Depopulācijas rēgs biedē Latviju
Vairākums no tiem, kuri Latvijā spējīgi rakstiski apcerēt ar demogrāfiju saistītus jautājumus, apvienojuši spēkus un grāmatā Tautas ataudze Latvijā vēlreiz paraustījuši sabiedrību aiz sāpīgā valsts iedzīvotāju skaita samazināšanās kupra.
28 autoru rakstu krājums ar pilno nosaukumu Tautas ataudze Latvijā un sabiedrības atjaunošanas izaicinājumi rezumē pētījumu, kura iegrozīšana valsts apmaksājamo darbu sarakstā prasījusi sapiņķerēt apbrīnojami daudz frāžu par «jaunām pieejām» «tautsaimniecības transformācijai» un «gudrai izaugsmei» «zināšanu sabiedrības» «ilgtspējīgai attīstībai» «tiesiskā ietvarā» utt. To visu bija neizbēgami pieminēt grāmatas priekšvārdā 7. lpp. Tas varētu noderēt par špikeri, kā citiem interesentiem pieteikt zinātnes birokrātiem atkal nākamo pētījumu un saņemt par to kaut mazu, bet taisnīgu atlīdzību. Savukārt grāmatas noslēgumā ar Secinājumiem 283. lpp. šā darba jēga formulēta sabiedrībai daudz saprotamākā veidā: «Depopulācija Latvijā, divās pārējās Baltijas valstīs un citviet Eiropā kopš 90. gadu sākuma ir jāvērtē kā neapmierinoša, tāpēc nepieciešama rīcībpolitika iedzīvotāju skaita pieauguma paaugstināšanai .. Rīcībpolitikas dokumentos un pēc iedzīvotāju vairākuma uzskatiem valstī ir jārealizē pasākumi dzimstības līmeņa paaugstināšanai.»
Jautājums, vai grāmata ar to arī beidzas, ka tiek pavēstīts par dzimstību veicinošu dokumentu un rīcības nepieciešamību, vai tomēr grāmatā izlasāms, kas, kā un kam jādara, lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu. Papildjautājums, vai ieteikumi, ja tādi vispār grāmatā atrodami, izriet no pētījuma - ieteikts tiek viss tas pats, kas saistībā ar iepriekšējiem pētījumiem vai vispār bez pētījumiem tika ieteikts gadus un gadu desmitus iepriekš un nav novērsis secinājumu, ka situācija «jāvērtē kā neapmierinoša».
Nebūtu godīgi pārmest konkrētajam pētījumam jeb grāmatai un tās autoriem, ka viņu secinājumi un ieteikumi ir sīkumi attiecībā pret viņu pašu pētījumiem, t.i., attiecībā pret savākto skaitlisko datu un pasaules demogrāfiskās vai ar demogrāfiju saistītās literatūras citātu blāķiem. Nekādas citādas proporcijas starp apraksta un ieteikumu sadaļām nav manītas nevienā citā pētījumā arī ārpus demogrāfijas un arī ārpus Latvijas. Paldies autoriem, ka viņi uztur sarunu par un ap savu nozari. Ja ir izdota grāmata, tad par to ir iespējams rakstīt un lasīt recenzijas, to var izmantot kā mācību līdzekli gan no pasniedzēju, gan no studentu skatpunkta, un lēmumu pieņēmēju līmenī tā paaugstina varbūtību ja ne pareiziem lēmumiem, tad vismaz pilnīgi aplamu lēmumu nepieņemšanai.
Autoru kolektīva vārdā kaut ko ieteikt uzņēmušies Līga Āboliņa, Ilmārs Mežs un Ilze Mileiko sadaļā Demogrāfiskās politikas izaicinājumi un pasākumi dzimstības veicināšanai, kas aizņem 253. līdz 264. lpp. grāmatā ar 299 lappusēm. Mediju zvaigznītes statusu no šīs trijotnes izpelnījies I. Mežs. Nav ar viņa vārdu iezīmētajā grāmatas sadaļā nekā tāda, ko viņš nebūtu rakstījis vai stāstījis kaut vai pirms desmit gadiem, kad no tagadējā pētījuma nebija ne ziņas, ne miņas.
Ieteikumu sadaļa sākas ar ļoti trafaretu atzinumu, kurā ar atsauci uz vēl vienu grāmatas līdzautori Pārslu Eglīti apgalvots, ka «ekonomiskā drošība, kā arī drošība attiecībās un citās dzīves ir skatīta kā priekšnoteikums, lai ģimenē plānotu tautas ataudzei pietiekamu bērnu skaitu» (L. Āboliņa..., 253-254: šeit un turpmāk iekavās norāde uz teksta autoru vai autoriem un uz lpp. grāmatā Tautas ataudze Latvijā...). Jau iepriekš par pētījuma rezultātu uzdots arī tāds apgalvojums, ka «galvenais, kas traucē radīt un izaudzināt pilnvērtīgus sabiedrības locekļus, ir ekonomiskās grūtības, nestabilitāte» (Silvija Kristapsone, Ināra Kantāne, 45).
Diez vai pirmajā brīdī cilvēkiem vispār var ienākt prātā kaut kas, kas šādus it kā pašsaprotamos apgalvojumus atspēkotu, taču šī pati grāmata tos noraida: «Neraugoties uz ekonomiskā determinisma un centralizētu politisku iniciatīvu izgāšanos nesenā vēsturē, tie joprojām bieži vien tiek uzskatīti par panaceju sabiedrības atjaunošanas mērķiem» (Dina Bite, 28). Ja tādu apgalvojumu vienu pašu varētu ignorēt kā dīvainību, tad tomēr jāņem vērā, ka šāda apgalvojuma patiesība grāmatā pierādīta ar faktu, kura konsekvences L. Āboliņa varbūt pat nepamanīja, kad šo faktu apliecināja grāmatas 92. lpp. Ar to domāts atgādinājums, ka tepat Latvijā un daudzu tagadējo Latvijas iedzīvotāju atmiņā vēl esošā pagātnē «ģimeņu skaits, kurās ir trīs un vairāk bērnu, laika posmā starp 1979. un 1989. gadu pieauga par 31,7%». Tad ko nu - pagājušā gadsimta 80. gadu dzimstības pieaugums pēc ekonomiskā determinisma teorijas ir jāizskaidro ar ekonomikas augšupeju Padomju Savienībā un noteikti arī tās struktūrvienībā Latvijas PSR, bet tad taču iznāk, ka tieši ekonomiskā augšupeja valsti sagrāva. Ja tā bija, tad sagrūst arī ekonomiskā determinisma teorija.
Vēl vienu argumentu pret pieņēmumu par materiālo labklājību kā dzimstību veicinošu faktoru sniedz grāmatas autoru domstarpības par tieši naudā vai ar naudu izsakāmu dzimstības veicināšanas pasākumu efektivitāti Igaunijā. I. Mežs ar līdzautorēm atsaucas uz I. Meža 2014. gada publikāciju, atbilstoši kurai «Igaunijā 2003. gadā tika ieviesti demogrāfiskās politikas pasākumi..., tās rezultātā dzimušo skaits palielinājās gandrīz par 1/3 daļu» (L. Āboliņa..., 253), bet citi autori neredz, ka Igaunijā ar pasākumiem kaut kas notiktu citādi nekā Latvijā bez, t.i., bez tik intensīviem pasākumiem: «Depopulācija trīs Baltijas valstīs 2015. gadā vērtēta kā neapmierinoša» (Juris Krūmiņš, Atis Bērziņš, 273, ļoti līdzīgi jau citētajos Secinājumos, 283).
2019. gada vidū izdotās grāmatas mulsinošākā īpatnība ir tāda, ka darbs pie grāmatas vadmotīva par dzimstības un to ietekmējošiem faktoriem ticis apturēts 2015. gadā (mīkstāk sakot, 2016. gada jūnijā, kad Centrālā statistikas pārvalde (CSP) ik gadus publicē izvērstus un precizētus datus par dzimstību iepriekšējā gadā), kamēr dažādu blakustēmu iztirzāšanā ir izdevies iepīt norādes arī uz 2018. gadu. Grāmatas autoriem nepaveicās, jo 2016. gadā dzimstības līkne mainīja virzienu no augšupejas uz lejupeju. Rezultātā grāmata maldina, ja vadās pēc gada, ar kuru tā datēta. 2019. gadā nebūt nevar rakstīt tā, ka «pēdējos gados novērojams pastāvīgs dzimstības, arī laulātības, neliels pieaugums» (vēlreiz L. Āboliņa, 150), vai tieši dzimstības rādītāju aprakstā apliecināt «pēdējos gados vērojamo situācijas uzlabošanos Latvijā kopumā un administratīvi teritoriālajā vienībās» (A. Bērziņš, 159). Dažus mēnešus pēc grāmatas iznākšanas sniegtajā CSP 17. oktobra pārskatā par dzimstības izmaiņām šā gada deviņos mēnešos atzīmēts, ka «dzimušo skaita samazinājums Latvijā vērojams jau ceturto gadu».
Jāatzīst gan arī tas, ka ar 2019. gadu nav tik vienkārši, kā rezumēts statistiķu paziņojumā. Šis gads sākās ar -90 jaundzimušajiem janvārī pret 2018. gada janvāri, un kulminēja šī tendence jūnijā ar -242 jaundzimušajiem pret pagājušā gada jūniju, taču šis kritums nupat kā pārgājis zigzagā, un dažos šā gada otrā pusgada mēnešos kopā piedzimuši vairāk bērnu nekā tieši tajā pašā laika posmiņā pērn. Arī šādus faktus var pavērst kā argumentu pret ekonomisko determinismu, jo nav Latvijā nekādu naudā vai graudā izteicamu jaunievedumu dzimstības stimulēšanai (atalgošanai?), kas būtu stājušies spēkā pēdējo 12 mēnešu laikā un signalizējuši, ka nu gan īstais laiks izlemt par bērnu radīšanu tiem, kuri to dažādu iemeslu dēļ atlikuši. Ja dzimstības svārstību skaidrošanu nepāradresē astrologiem, tad atliek pievērsties sabiedrības noskaņojuma iespaidošanai ar notikumiem uz politiskās skatuves. Pēkšņā dzimstības rādītāja pāreja no krituma uz stabilizāciju signalizē par cilvēku izvēlēm pagājušā gada beigās, kad brieda Krišjāņa Kariņa nominācija Ministru prezidenta amatam, kurā viņš stājās šā gada 23. janvārī. Dzimstības samazināšanās izteica cilvēku noskaņojumu tajā laikā, kad tika darīts viss iespējamais šā noskaņojuma uzlabošanai ar 13. Saeimas priekšvēlēšanu solījumiem, kam cilvēki nenoticēja. To apliecina paralēle starp vēlēšanu rezultātiem, kas bija nelabvēlīgi vairākiem varas grupējumiem un to personāžiem, un potenciālo vecāku atturēšanos no lēmumiem par bērnu radīšanu pēc deviņiem mēnešiem. Pēc vēlēšanām cilvēki noticēja, ka turpmāk kaut kas būs citādi un bērni varbūt iederēsies šajās pārmaiņās. Jaunais pavērsiens dzimstības līknē nekādi nebija iedabūjams tieši tajā pašā brīdī jau drukājamā grāmatā, bet būtu jauki, ja demogrāfiskajos pētījumos rūdītie grāmatas autori izmantotu citus drukātos vai elektroniskos formātus, kuros sniegt varbūt ticamāku skaidrojumu un prognozes par dzimstības svārstībām, kuru diktēšanai Latvijas valstij resursu pietrūkst.
Par grāmatu kopumā jāsaka, ka tā ir pārāk raiba pēc sava satura, terminoloģijas un hronoloģiskajiem ietvariem, lai būtu «autoru kolektīva monogrāfija», kā to grāmatas priekšvārdā piesaka droši vien tās zinātniskie redaktori J. Krūmiņš un Zaiga Krišjāne (7). Grāmata ir rakstu krājums, kas pats par sevi nav ne sliktāk, ne labāk par to, ja tā tiešām būtu monogrāfija.
Grāmatas autoru un LU Akadēmiskā apgāda reālās iespējas ir ļāvušas laist klajā variācijas par demogrāfijas tēmām. Tikpat labi grāmatu varētu pielīdzināt kastītei ar puzles gabaliņiem, kuru savietošanai nav viena vienīga pareizā šablona. Piemēra pēc palūkosimies uz dažiem šādiem gabaliņiem, ko interesenti var izmantot, savietojot tos ar attēliem ne tikai no citām kastītēm (grāmatām), bet arī ar reālajā dzīvē pieredzēto.
Pirmkārt, atgādinājums, ka pagājušā gadsimta «30. gadu vidū Rīgas Statistikas biroja vadītājs Ernests Bulmerings bija prognozējis: ja demogrāfisko procesu norise būs nemainīga, 2000. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits varētu būt 1,78 milj., bet turpinoties tālaika dzimstības un mirstības samazinājuma tendencēm, iedzīvotāju skaits varētu būt vēl mazāks - 1,55 milj.» (J. Krūmiņš, A. Bērziņš, 277). Reāli pat pēc tam, kad Otrā pasaules kara un divu okupācijas režīmu represiju dēļ Latvija zaudēja 350 tūkstošus cilvēku (P. Eglīte, 20), CSP galvo, ka 2000. gadu Latvija sākusi ar 2 381 715 pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
Otrkārt, palīdzība tiem, kuri raizējas, ka viņi ne vienmēr saprot, ko tas nozīmē, kad citi runās vai rakstos lieto vārdu savienojumu «demogrāfiskā pāreja» tādā tonī, it kā šos vārdus varētu nesaprast tikai pavisam neizglītoti ļautiņi. Īstenībā tā nebūt nav, jo viens un tas pats termins tiek lietots trijās dažādās nozīmēs, par ko nav kauns pārjautāt, kura no tām attiecīgajā reizē domāta. Jāzina tikai, ka par demogrāfisko pāreju sauc gan 20. gadsimta 20. gados pamanīto līdzsvara starp augstu dzimstību un augstu mirstību nomaiņu ar tobrīd vēl ne reālo, bet prognozēto līdzsvaru starp zemu dzimstību un zemu mirstību, gan kopš 80. gadiem aktuālo faktu, ka zemā dzimstība kļuvusi vēl zemāka par zemo mirstību Eiropā un vēl citās pasaules daļās, gan 20. un 21. gadsimta mijā izdarīto konstatāciju, ka demogrāfiskos datus diktē vairs ne dabiskā, bet mehāniskā cilvēku kustība no jaunattīstības valstīm uz attīstītajām jeb bagātajām valstīm (J. Krūmiņš, 12-13).