Šis gads atnāca ne tikai ar trauksmainiem notikumiem starptautiskajā arēnā, bet arī ar jauniem demogrāfiskajiem antirekordiem. Pirmo reizi Latvijas statistiskās uzskaites vēsturē jaundzimušo skaits nokritās zem tūkstoša mēnesī. Demogrāfija kārtējo reizi tiek pasludināta par valdības prioritāti. Tiesa, kā parasti, tikai vārdos.
Kā pie mums (un ne tikai pie mums) ierasts, tiek dibinātas darba grupas, koordinācijas centri problēmas risināšanai. Šo darba grupu galvenais uzdevums ir saražot līdzās iepriekšējiem jaunus plānus, programmas, kurās uz daudzām lapām, ar tabulām, infogrammām, grafikiem un garu atsauču sarakstu tiks kaut kas pamatots, pierādīts un secināts.
Tas ir viens šo “darba grupu” darbības virziens, bet otrs ir daudz praktiskāks. Nenoliedzami labs un svarīgs, bet tāpat tikai ķeksīša pasākums - atrast papildu finansējumu tā saucamajiem demogrāfijas atbalsta instrumentiem. Parasti, kad notiek diskusijas par demogrāfiju, priekšplānā izvirzās tieši šie finanšu atbalsta instrumenti jeb citiem vārdiem - dažādi bērnu pabalsti. Cik, ko, kam pielikt.
Šie atbalsta mehānismi nenoliedzami ir ārkārtīgi svarīgi, katrai ģimenei nozīmīgi. Par to nav diskusiju. Tad kāpēc arī tos nosaucu kā ķeksīša pasākumus? Tāpēc, ka visu šo diskusiju dalībnieki ne tikai saprot, bet arī publiski atzīst, ka ne jau pabalstu apjoms nosaka dzimstības rādītājus. Pabalsti un citas valsts atbalsta programmas ir būtisks faktors dzimstības veicināšanā, bet ne noteicošais.
Kas tad ir noteicošais? Uzreiz nodalīsim tās sabiedrības grupas, kurām dažādu iemeslu dēļ ir liela neiecietība pret jebkādām kontracepcijas formām. Latvijā šīs grupas ir mazskaitlīgas un kopējo demogrāfisko situāciju tikpat kā neietekmē. Runāsim par caurmēra Latvijas iedzīvotāju, kurš ir mūsdienīgs, ambiciozs un dzīvē grib arī kaut ko vērā ņemamu sasniegt. Kāpēc viņam dzimst tik maz bērnu, un kas būtu jādara, lai šim “caurmēra Latvijas iedzīvotājam” bērnu dzimtu vairāk?
Atbilde ir pašā virspusē un faktiski tika pateikta iepriekšējā teikumā. Atkārtosim šo teikumu. Runāsim par caurmēra Latvijas iedzīvotāju, kurš ir mūsdienīgs, ambiciozs un dzīvē grib arī kaut ko vērā ņemamu sasniegt.
Tātad. Šodien mūsdienīgam, ambiciozam cilvēkam, kurš dzīvē grib kaut ko sasniegt, bērni un ģimene nav prioritāro mērķu sarakstā. Viņš, sasniedzot 30+ vecumu un joprojām esot bez ģimenes, bez bērniem, neskaitās atpalicis, nemoderns, neko dzīvē nesasniedzis, lieki, bezjēdzīgi notērējis laiku, par spīti saviem diviem augstskolu diplomiem. Pat ja viņš tā iekšēji jūtas, apkārtējā sabiedriskā doma viņam to nemitīgi neatgādina. Viņš ar savu bezbērnību var justies samērā komfortabli.
Caurmēra cilvēks vienmēr cenšas darīt un sasniegt to, ko apkārtējā sabiedrība uzskata par prestižu un godājamu. Jebkurš cilvēks grib dzīvē kaut ko vērā ņemamu sasniegt. Jautājums ir: kas ir tas vērā ņemamais mērķis? Raugoties uz demogrāfiskajiem rādītājiem un uz to, kas tiek publicēts sociālajos tīklos, rodas nepārprotams secinājums: tie katrā ziņā nav bērni.
Līdz ar to bez īpašām darba grupām, koordinācijas centriem un dārgiem zinātniskiem pētījumiem ir acīmredzams galvenais demogrāfijas veicināšanas instruments - ģimenes un bērnu prestiža celšana. Ja jauns cilvēks zinās, ka izveidot ģimeni, audzināt bērnus ir godājami, prestiži un tas ir sasniegums, ar ko lepoties, tad viņš to arī darīs, neatkarīgi no visa pārējā, jo, lai cik šie cilvēki skandētu par savu individuālo ceļu un unikālajiem mērķiem (skatīt Eirovīzijas dziesmu konkursantu pieteikumus), patiesībā cilvēks ir izteikti sociāla būtne, kurai ārkārtīgi svarīgs ir citu cilvēku novērtējums. Kas apkārtējiem svarīgs, tas nozīmīgs arī pašam.
Šobrīd pat pavirša sociālo tīklu analīze liecina, ka pastāv masīva pretestība bērnu prestiža celšanai. Uzsveru, nevis neitrāla vai nevērīga attieksme pret bērnu prestižu, bet gan aktīva pretestība. Es šeit nerunāju par “childfree” kustību. Tas ir atsevišķs fenomens, kas iekļaujas jau minēto marginālo sociālo grupu sadaļā. Es runāju par normāliem, caurmēra cilvēkiem, kuriem ir gluži saprātīga attieksme gan pret ģimenes vērtībām, gan bērniem. Arī šajā grupā ir samērā liela pretestība tam, lai bērnus uzskatītu par “vērā ņemamu mērķi”.
Jā, mēs esam par bērniem, par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, saka šie cilvēki, bet bērni nav un nevar būt dzīves galvenais mērķis. Pat ne viens no galvenajiem. Tas ir tikai tāds blakus mērķis, kas varbūt nāk līdzi galvenajiem - profesionālajiem sasniegumiem, komfortablai, turīgai, pilnasinīgai dzīvei. Turklāt ar pilnasinīgu dzīvi tiek saprasti nevis vairāki bērni ģimenē, bet gan pārtikusi, dažādām izklaidēm pilna dzīve.
Par šo bērnu prestiža un dzīves mērķa jautājumu esmu runājis ar vairākiem manā skatījumā gudriem cilvēkiem, un viņi diezgan lielā bezcerībā ir teikuši, ka tur vairs neko nevarot darīt. Tāda attieksme valdot visā pasaulē, un nav pat teorētiski iedomājams, kā šo tendenci lauzt. Demogrāfijas pētnieki, piemēram, Rīgas Ekonomiskās augstskolas asociētā profesore Zane Vārpiņa LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” to pašu saka mazliet aizplīvurotākā formā: “Kāpēc notiek vispārēja dzimstības samazināšanās visā pasaulē, mēs īsti nezinām, jo dažādi atbalsta mehānismi faktiski nestrādā vai strādā vāji.”
Šiem pētniekiem pateikt, ka ir notikusi ilgstoša un mērķtiecīga bērnu vērtības devalvēšana kā viena no sieviešu emancipācijas būtiskām sastāvdaļām, nepietiek drosmes. Sievietēm ilgstoši ir ticis iestāstīts, ka bērni nav galvenais. Galvenais ir kaut kas cits. Izglītība, materiālais nodrošinājums, skaista “Instagram” dzīve. Dzīvojam vienreiz (yolo).
Šķiet, neviena sociālā kategorija nav vairāk noniecināta ka sievietes, kuras par savu dzīves galveno uzdevumu uzskata rūpēs par bērniem un ģimeni. It kā tas būtu kaut kas slikts, peļams, no kā jākaunas. Pat ja viņas strādā labu, algotu darbu. Pat augstu profesionālo statusu sasniegušai sievietei ir ārkārtīgi grūti pateikt: “Ziniet, man, protams, ir ļoti patīkami, ka esmu šo to dzīvē sasniegusi, bet mans lielākais sasniegums, kas man dod vislielāko gandarījumu, ir mana ģimene un mani bērni.”
To ir grūti pateikt pat tad, ja tieši tā arī ir, jo augstus profesionālos standartus sasniegusi sieviete parasti arī zina, ko no viņas grib dzirdēt sabiedrība. Šodienas sabiedrība nevēlas dzirdēt: “Ziniet, visi mani augstie grādi un prestižie amati, protams, ir daudz ko vērti, bet bērni tik un tā ir vērtīgāki. Bērni ir galvenais, un viss pārējais pēc tam.”
Tā var arī nonākt zem masīvas sabiedriskās kritikas ceļa ruļļa, jo vispārējās iecietības un neviena neaizskaršanas gaisotnē atklāta bērnu vērtības cildināšana joprojām skaitās sliktais tonis. Tādējādi tiekot aizskartas to bezbērnu cilvēku jūtas, kuri dažādu iemeslu dēļ gribētu, bet nav varējuši kļūt par vecākiem.
Šeit obligāti jāatzīmē, ka, runājot par demogrāfiskiem jautājumiem, ar patiesu iejūtību un pietāti jāizturas pret tiem cilvēkiem, kuri dažādu, visbiežāk medicīnisku iemeslu dēļ nevar tikt pie gribētā bērniņa. Tā ir šo cilvēku individuāla traģēdija, kuru nekādā gadījumā nedrīkst padarīt vēl smagāku ar kaut kādu kaunināšanu vai materiālo apgrūtinājumu uzlikšanu, taču šo cilvēku dēļ arī nevajag sludināt domu, ka bērni jau nekas vērtīgs nav, tāpēc labāk koncentrēties profesionāliem sasniegumiem, kuri esot daudz nozīmīgāki. Tā nav, un to pateiks jebkurš cilvēks, kurš pārdzīvo savu negribēto bezbērnību. Šeit mēs runājam par cilvēkiem, kuri varētu, bet apzināti dzīvo bez bērniem vai arī apmierinājušies ar vienu bērnu.
Palielināt dzimstību var tikai vienā gadījumā. Tad, kad cilvēki bez bērniem vai ar vienu bērnu jutīsies diskomfortā un nejutīs sociālo atbalstu savam dzīves veidam un izvēlētajiem mērķiem. Vai tas ir iespējams? Jau minēju, ka daudzi ir cieši pārliecināti, ka neko vairs izmanīt nevar. Vilciens esot aizgājis, un pie komforta pieradusī mūsdienu sabiedrība nav vairs atgriežama situācijā, kad bērni ir prestiži un uzskatāmi par dzīves svarīgāko mērķi un piepildījumu.
Mans skatījums uz nākotni ir daudz optimistiskāks, un šis optimisms nebalstās tikai uz vēlmju domāšanu. Tas balstās uz vēsturisko pieredzi. Daži demogrāfijas pētnieki, būdami gados jaunāki, domā, ka tāds sabiedriskais noskaņojums, kāds valda tagad, ir kaut kas jauns un nebijis. Agrāk viss bijis citādāk. Cilvēki dzīvoja pavisam citādu dzīvi, iespējas bija citas, un tāpēc viņiem bērni bija citā vērtē.
Patiesībā ir tieši otrādi. Bija vēl trakāk nekā tagad. Es pats personīgi atceros savu bērnību, kad skolā klasē biju vienīgais no trīsbērnu ģimenes. Vēl vairāk. Retajam bija kāds brālis vai māsa. Vairums klasesbiedru bija no viena bērna ģimenēm. Tā tas bija ne tikai manā klasē vai manā skolā. Tā tas Rīgā bija visur.
Uz ģimenēm, kurās bija trīs vai vēl vairāk bērnu, skatījās ar neslēptu nožēlu, kuriem nepaveicies; kuri tādi atpalikuši, nemoderni. Kā no laukiem. Droši vien nabagi, bez rumāņu mēbelēm un čehu kristāla skapī. Tā nievīgā attieksme, kāda tepat Latvijā pret daudzbērnu ģimenēm bija pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, nav salīdzināma ar mūsdienām, kad sabiedrībā tomēr valda samērā atbalstoša (lai arī nepietiekami atbalstoša) attieksme.
Situācija radikāli mainījās astoņdesmitajos gados, kad PSRS augstākā vadība saprata zemās dzimstības negatīvās sekas un viss milzīgais padomju propagandas aparāts tika pagriezts uz dzimstības veicināšanas pasākumiem. Tika ieviesti dažādi atvieglojumi un pabalsti; vairākbērnu ģimenes tika publiski cildinātas, un bērni kļuva prestiži. Trīs bērni kļuva nevis rets izņēmums kā sešdesmitajos, bet gandrīz jau kā norma, sasniedzot dzimstības maksimumus astoņdesmito/deviņdesmito gadu mijā.
Tas nozīmē, ka sabiedrisko domu nevar skatīt statiski kā nemaināmu. Kas šodien šķiet pavisam nepieņemams, tas rīt var atkal nākt modē. Tieši tāpat kā ar apģērbu. Kā tolaik varēja staigāt tādos paltrakos, var padomāt, skatoties agrāko laiku fotogrāfijas, bet paiet gadi, un līdzīgi “paltraki” atkal kļūst pieprasīti. Tāpat ir arī ar bērniem ģimenē. Šobrīd šķiet, ka nav nekā prestižāka kā ievietot sociālajos tīklos bildi peldkostīmā okeāna krastā ar palmu fonā, bet pavisam drīz var pienākt brīdis, kad šādas bildes izraisīs vien nievīgus smīniņus. Ar ko tu plāties? Ar savu tukšo, bezjēdzīgo dzīvi?
Raugoties uz notiekošajām pārmaiņām pasaulē, šāds brīdis var pienākt ātrāk, nekā patlaban varam iedomāties. Tad, kad Evika Siliņa nebaidīsies atzīt: “Mans premjeres amats nāk un iet, bet mani trīs bērni paliek un vienmēr paliks kā mans mūža svarīgākais piepildījums”, tad varēsim uzskatīt, ka ceļš ārā no demogrāfiskās bedres ir sācies.
