Tekstilmākslinieces Edītes Pauls- Vīgneres personiskais teātris
No piektdienas Dailes teātra Mākslas telpā Brīvības 75 skatāma izstāde Teatrālās tekstilijas. Edītes Pauls-Vīgneres personiskais teātris, kas līdz sezonas beigām bez maksas būs apskatāma stundu pirms katras Dailes teātra izrādes, kā arī izrāžu laikā.
«Pirms kāda laika ar brāli runājām par izstāžu zāļu trūkumu Rīgā, ka māksliniekiem nav, kur veidot izstādes. Viņš vaicāja, vai es nebūtu ar mieru izstādi veidot Dailes teātra Mākslas telpā, kur jau kādu laiku notiek dažādas izstādes. Mani mazliet baidīja šīs telpas lielie logi, jo man gribējās intīmāku, klusinātāku un arī mazliet krēslaināku atmosfēru, kur būtiska loma ir gaismu efektiem, toties par vietu – teātri – biju ļoti iepriecināta, jo arī mani darbi ir veidoti īpašā tehnikā, kurai pati esmu devusi apzīmējumu «teatrālās tekstilijas». Skaisti viss sakristu – teātris teātrī. Brālis teica: «Viss būs, es visu nokārtošu, tu tikai pako darbus,»» šīs izstādes priekšvēsturi izstāsta tekstilmāksliniece. Izstādes tapšanā viņa īpašu paldies saka savam brālim – komponistam Raimondam Paulam, kas šo ideju padarījis par iespējamu un to viņai pasniedzis kā dāvanu gaidāmajā dzimšanas dienā, kas būs rudenī. Māksliniece piebilst, ka ikviena cilvēka mūžā pienāk nopietns gadu skaitlis, kad gribas «parādīt atskaitīti no tā, ko darījis un radījis», un šajā izstādē būs izlikti darbi, kas dažviet jau rādīti.
Izstādes kuratore Sarmīte Sīle uzsver, ka Teatrālās tekstilijas ir «Edītes Pauls-Vīgneres «teātris», kurā tekstilmāksliniece ir gan autors, gan režisors, gan aktieris. Šajā unikālajā teātrī ir iestudēta vesela izrāžu sērija par sievieti – skaistu, laimīgu un ne tik laimīgu, radošu būtni, vienkārši dzīvi baudošu... Izstāde ir reveranss dažiem elkiem vīriešiem – spožām, talantīgām personībām. Šie darbi nav tapuši stellēs, šajā izstādē ir aplikatīvas, telpiskas kolāžas – dabiskos materiālus papildina sintētiskie, metāls, stikls u.c. Mākslinieces laikmets ir renesanse, materiāls – zelts. Teatrālās tekstilijas ir stāsts par radošo profesiju pārstāvjiem, jo viņu dzīvēs ir tik daudz no teātra». Tekstilmāksliniece pauž prieku, ka viņas darbus redzēs arī tāda publika, kas parasti uz izstādēm neiet, kā arī tie, kas no laukiem speciāli braukuši uz teātrī Rīgā. «Cilvēkiem taču nav laika, nav arī iespēju izbraukāt visur un visu apskatīt. Un ko izrādes starpbrīdī var darīt? Vienkārši pastaigāties, iet uz kafejnīcu vai arī – apskatīties mākslas darbus. Un kāpēc gan lai cilvēki neizvēlētos pēdējo?» vaicā Edīte Pauls-Vīgnere. Šobrīd viņa cītīgi gatavojas nākamajai izstādei, kas septembrī, kad māksliniecei būs 75. gadu jubileja, paredzēta jaunatvērtajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. «Tajā būs juvelieriski, mazi darbiņi. Negribu neko vairāk teikt, jo tad var nepiepildīties,» smaidot saka Edīte Pauls- Vīgnere. Tiek plānots, ka ap to laiku arī nāks klajā Noras Ikstenas grāmata par leģendāro latviešu tekstilmākslinieci.
Kopš dēla Paula Vīgnera (1965–2006) aiziešanas aizsaulē, māksliniece izvairoties no sabiedrības, lai gan ne gluži, kā mēdz teikt, četrās sienās, bet tas nenozīmē, ka neinteresējas par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Avīžu un žurnālu lasīšana esot ikdiena, turklāt tas aizņemot pārāk daudz laika, ka neatliek grāmatām. Toties viņa «gluži kā Jūlijs Cēzars» protot darīt vairākus darbus vienlaikus un arī strādāt, paralēli skatoties televizoru, precīzāk, to klausoties gluži kā radio, vien ik pa laikam «uzmetot acis». Iecienītāko pārraižu vidū ir raidījumi par darbu un personībām, un šāda stila pārraides gan jāmeklē ārpus mūsu valsts kanāliem, kuros esot pārāk daudz seriālu un ikdienas. «Mani interesē cilvēks kā personība. Un noskatoties kādu pārraidi par izcilu personību, es jūtos, ka būtu izlasījusi milzum biezu grāmatu,» atzīst Edīte Pauls- Vīgnere. Viņai ļoti patīkot «šis laiks» tieši tā sniegto iespēju dēļ. «Šodien visas durvis ir vaļā, var darīt un radīt visu, kas vien ienāk prātā. Tomēr vecums ir cenzors, un manī radošais gars sprēgā, bet fiziskā kondīcija to visu cenzē. Ak, Dievs, kādas idejas varētu realizēt, bet ja es pat nevaru pakāpties... Cilvēks nav mašīna, un pat mašīnai ir jāmaina detaļas. Arī cilvēkam mēģina mainīt detaļas, lai pagarinātu viņa mūžu, tomēr ir tā, kā ir. Taču šo laiku izmanto arī dažādi krāpnieki, meļi un citādi negodīgi cilvēki. Jā, lielo iespēju laiks, bet arī nežēlīgs, tāds terora laikmets, un tas mani biedē. Ir jāpierod pie tā, ka visu laiku kaut kas jūk un brūk, šķīst un sprāgst,» nosaka māksliniece.
Gadumiju viņa sagaidījusi klusi un mierīgi – strādājot, gatavojoties nākamajai izstādei. «Ja darbs ir patīkams, tad tas rada prieku,» smaidot saka tekstilmāksliniece. Un par ticējumu, ka jauno gadu pavadīs tieši tā, kā sagaidīs, viņa tikai priecājas, jo tas nozīmējot – būs idejas, būs nepieciešamība strādāt, būs spēks un veselība strādāt. «Ja cilvēks ir vesels, tad viņam vispār dzīvē nevar būt nekādu problēmu,» uzskata Edīte PaulsVīgnere. Tomēr laiks skrienot ļoti strauji, un viņai esot versija, kāpēc tā ir. «Tāpēc, ka rūp fiziskie spēki, pārāk maz ko var izdarīt, un tāpēc rodas sajūta, ka laiks skrien straujāk.