«Izstādē Sveika, galva! es piedalos ar diviem darbiem; vienu darbu veido 13 zīmējumu, otru – pieci objekti, un tas man ir nozīmīgs apjoms,» saka māksliniece Evelīna Deičmane, kas savos darbos galvenokārt izmanto jauktas tehnikas, eksperimentē ar skaņu un vizuālajiem elementiem.
Viņa ir viena no izstādes Sveika, galva!, ar kuru tiek atklāts mākslas festivāls TÊTEÀTÊTE, dalībniecēm.
Domā vai nedomā
«Ar galvu mēs ne tikai domājam, arī skrienam sienā, un arī grābekļi, ja tiem uzkāpjam nedomājot, trāpa tieši pa galvu, un tas ir vissāpīgāk,» komentējot izstādes daudznozīmīgo nosaukumu, kas vienlaikus ir arī gana provokatīvs, nosaka Evelīna Deičmane. «Manuprāt, izstādes Sveika, galva! nosaukums ir dzīvs, mudinošs, motivējošs un uzrunājošs.» Retu reizi Latvijā vienā izstādē iespējams ieraudzīt gandrīz visus mūsdienu mākslas medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, instalāciju, objektus, video, tekstu, mūziku, kino un teātra scenogrāfiju, kā tas būs izstādē Sveika, galva!, kurā būs aplūkojami dažādu mākslas jomu pārstāvošu autoru darbi. Izstādē būs skatāmi Māras Brīves, Evelīnas Deičmanes, Kristas un Reiņa Dzudzillo, Indriķa Ģelža, Alvja Hermaņa, Monikas Pormales, Maijas Kurševas, Lienes Mackus, Līgas Marcinkevičas, Anetes Meleces, Lailas Pakalniņas, Ojāra Pētersona, Kaspara Rolšteina, Ievas Rubezes, Viļņa Vītoliņa, Brigitas ZelčasAispures un kopas Skate darbi. Izstādes kuratore Helēna Demakova: «Izstādē savijas tradīcija un novatorisms, tiek apliecināta tēlainība un stāstījums. Šajā mākslinieciskajā daudzbalsībā netrūkst nedz personisku motīvu, nedz atsauču uz plašākām sociālām parādībām. Mākslinieki nebaidās būt naivi un smeldzīgi, nevairās apliecināt acumirkļa atklāsmi, brīnumu, izmisumu, prieku un izpratni par dabas un kultūras ritmiem un ritiem. Šīs izstādes kontekstā galva ir sarežģīta fiziskā ķermeņa daļa, kurā domā vai arī nedomā.» Izstādei Sveika, galva! tika izveidoti 20 jauni darbi vai darbu kopas, kā arī iekļauti daži senāk veidoti mākslas darbi, lai dotu nelielu ieskatu Latvijas laikmetīgās mākslas ideju attīstībā.
Māksliniece Evelīna Deičmane uzskata, ka izstāde Sveika, galva! neviļus parāda, ka viens mākslas periods ir beidzies un nāk nākamais, kas atšķiras ar to, ka tajā ir mazāk destruktivitātes un ir vairāk dzīvesprieka un optimisma. «Pat humors ir cita veida. Nezinu, vai vārds «skaists» būtu precīzs, varbūt labāk – pārāk neurda. Protams, ka mākslas darbam ir mazliet jāiestrēgst kaklā, bet vienlaikus ir jābūt arī cilvēciskam. Domāju, ka šīs izstādes pēcgarša noteikti nebūs bezcerībā nolaistas rokas un galva, bet tāds veselīgs optimisms.»
Uguņošana skaņu mākslā
Šobrīd māksliniece jau mēnesi ir Rīgā, bet aprīlī dosies uz Berlīni. «Ja vien darbi man ļauj nebūt Rīgā, es tomēr izvēlos dzīvot Berlīnē. Tur man viss iet raitāk, tur radošās dzirkstelītes man vairāk sprēgā,» saka Evelīna Deičmane un piebilst, ka, lai arī jau vairāk nekā desmit gadu dzīvo starp Rīgu un Berlīni, viņa esot nolēmusi kardināli neizlemt un vienu vai otru pilsētu neizvēlēties par dzīvesvietu. Un tā nu ir sanācis, ka šobrīd strādāt un dzīvot viņai labāk esot Berlīnē. Pilsēta viņai iepatikusies, tur jūtas kā otrajās mājās. Berlīnē viņa esot iejutusies arī mākslas vidē. «Es darbojos skaņu mākslas ietvaros, un man ir izdevies būt daļai no šo mākslinieku vides. Pat uzdrošinos teikt, ka ar saviem darbiem tur vairāk patīku nekā Rīgā. Savā žanrā – skaņu mākslā – es sajūtu lielāku interesi Berlīnē. Rīgā jau arī daudz kas notiek, bet te man ir sajūta, ka šajā jomā notiekošais salīdzināms ar uguņošanu, respektīvi, kādām pāris dienām vai nedēļu, savukārt, izstādot darbus Berlīnē, jau līgumā tiek paredzēts, kur šis darbs pēcāk būs aplūkojams, respektīvi, projekts tiek veidots ilgstošākam periodam, ne vienam vakaram,» uzskata Evelīna Deičmane. Mēģinot formulēt, kāpēc mūsu mākslinieku darbi patīk tā sauktajās vecās Eiropas valstīs, Evelīna Deičmane kā pirmo saka vārdu «emocionalitāte». «Kad mācījos Mākslas akadēmijā, man šķita, ka te iztrūkst teorētiskās bāzes, savukārt, kad mācījos Berlīnē, bieži vien domāju – nu cik ilgi var runāt un pamatot? Domāju, ka mūsu māksliniekiem ir ļoti daudz emocionālo līmeņu, plaša emocionālā skala – no pašas augšas līdz galējai apakšai. Arī mani kolēģi no Vācijas, atbraukuši uz Latviju, atzinuši, ka mūsu māksla uzrunā vairāk emocionāli, ne intelektuāli.»
Kosmosa kuģis vistām
Netālu no Burtnieku ezera uzaugusī Evelīna Deičmane nav vienīgā no piecu bērnu ģimenes, kuras dzīve šobrīd saistīta ar mākslu, visi brāļi un māsas gājuši cauri Lietišķās mākslas koledžai, šobrīd ir saistīti ar lietišķo mākslu, ar interjeru, ar grafiku. «Nezinu, ko par to domā mani brāļi un māsas, bet es pati uzskatu, ka man lielas izvēles nebija. Es varbūt varētu mēģināt uzbūvēt kosmosa kuģi, bet tas nekur tālu neaizlidotu, arī izskatītos pēc mākslas darba un tā praktiskais pielietojums, visdrīzāk, būtu vistu būris. Kādreiz, kad tēvs, kurš pats ir beidzis koktēlniecības nodaļu lietišķajos, nezināja, kur likt mūsu sameistarotos lielos objektus, tos izvietoja dārzā,» atceras Evelīna Deičmane. «Es patiešām nezinu, ar kādiem dzīves uzdevumiem bērni uzrodas un cik daudz to var ietekmēt vecāki. Tēvs nekad mūs nemudināja iet mākslas virzienā, un, atklāti sakot, nebija tam laika, jo mēs uzcītīgi darījām lauku darbus. Tagad visi pieci bērni dzīvojam Rīgā, un, domāju, mani vecāki ir priecīgi par to, ka nu abi var veltīt laiku sev,» saka Evelīna Deičmane.
Pēc pamatskolas beigšanas Evelīna pat iepauzējusi mācībās, jo saimniecībā bijis daudz darba. «Ganīju govis un darīju visu nepieciešamo saimniecībā,» smaidot nosaka māksliniece. «Tā nebija apzināta izvēle, vienkārši – tā vajadzēja ģimenei. Neesmu par to laiku īpaši domājusi, bet, iespējams, šis gads bija man nepieciešams – lai apjaustu līdzsvaru starp materiālo un garīgo pasauli, lai vērtību skala noskaidrojas. Lai saprastu – kas ir kas, ko nozīmē celties agri un iet ganīt govis vai arī – iet uz skolu un mācīties. Tolaik man nebija sajūtas, ka kaut ko upurēju, un arī tagad nav sajūtas, ka esmu pazaudējusi vienu gadu, varbūt ir gluži otrādi – esmu ieguvusi.»
Klusumā
«Ir bijuši brīži, kad gribējies visu mest pie malas, bet ne šobrīd, kad pašai šķiet – ir spēks darīt. Ir tāds patīkams nemiers,» saka Evelīna Deičmane un paskaidro, ka tik kritiskas domas prātā nākušas ne jau tāpēc, ka nav bijuši pasūtījumi, bet tad, kad sakrājušies maksājumi par īri... «Zinu, jau zinu, ka naudu var pelnīt, arī strādājot reklāmas biznesā, bet – man nav tik labas humora izjūtas, lai strādātu šajā jomā.»
Tikai darbnīcā Evelīnai ir internets, bet savā personiskajā telpā viņa neielaiž ne datoru, ne radio, ne televīziju. «Darbus atstāju mazajā kabatas darbnīciņā Andrejsalā. Mājās ir grāmatas un daudz, riktīgi daudz citu lietu ko darīt,» saka Evelīna Deičmane. «Teikšu godīgi – datorā izlasu vēstules epastā, nedaudz paskatos ziņas un laika prognozi, turklāt, Berlīnē esot, man nemaz negribas lasīt par to, kas notiek Latvijā. Ko vēl lai es daru ar datoru un internetu? Labāk izdzeru kafiju un palasu avīzi, nu man patīk tas čaukstošais papīrs, tas lielais palags, ko var pielikt priekšā sejai. Turklāt labākās un sliktākās ziņas vienmēr atrod ceļus, pa kuriem nonākt līdz adresātam. Man arī patīk ar roku rakstīt vēstules draugiem, apsēžos, uzrakstu, aizbraucu uz pastu un iemetu pastkastītē. Un man pašai ir tik patīkami, ka starp rēķiniem no pastkastītes varu izņemt ar roku rakstītu vēstuli.»