APRITĒ: Bēgļu dažādās sejas

Vēsturniece Brigita Tamuža uzskata, ka šobrīd aktuālajā bēgļu jautājumā viņa gribētu teikt: «Latvieti, nebaidies! © F64

Šobrīd Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aplūkojama izstāde par trimdas latviešu dzīvi Kanādā, kurā iespējams aplūkot pērn ekspedīcijas laikā Kanādas Austrumu krasta lielākajos latviešu centros – Toronto, Monreālā, Otavā, Hamiltonā – iegūtās materiālās liecības (priekšmetus, dokumentus, fotogrāfijas). «Kas ir tās lietas, ko cilvēks ņem līdzi, braucot prom no dzimtenes, un glabā visu mūžu? Lietas liek aizdomāties par tēmu – ko nozīmē zaudēt dzimteni un ko nozīmē iedzīvoties svešā zemē,» saka viena no izstādes veidotājām Brigita Tamuža.

Latvieša koferis Kanādā

Šī nav visaptveroša vēsturiska izstāde par latviešiem Kanādā, bet gan iespēja personiskāk iepazīt Kanādas latviešu izceļošanas stāstus un gūt priekšstatu par dzīves uzsākšanu jaunajā mītnes zemē. Izstādē Latvieši Kanādā: Muzeja «Latvieši pasaulē» jaunieguvumi apskatei izlikti tie priekšmeti, dokumenti un fotogrāfijas, kas iegūti pērn ekspedīcijā pa latviešu centriem Kanādā. Vēsturniece Brigita Tamuža: «Šī izstāde ir emocionāla. Zināmā mērā tā turpina to stāstu, ko aizsāka izstāde Latvieša koferis, kas pērn bija izstādīta Stūra mājā, jo mudina domāt, kas ir tās lietas, ko cilvēks ņem līdzi un saglabā visu mūžu, kas viņu pavadījušas no Latvijas, arī no bēgļu nometnēm Vācijā līdz Kanādai. Lietas liek aizdomāties par tēmu – ko nozīmē zaudēt dzimteni un ko nozīmē iedzīvoties svešā zemē.» Tā, piemēram, izstādē var aplūkot gan diriģenta Arvīda Purva fraku, gan zeltrača Jāņa Peniķa ķiveri, gan Ingeborgas Patersones lellītes, kas tapušas bēgļu nometnē Vācijā. Vēsturniece atgādina, ka, ieceļojot Kanādā, vienu gadu bija jāstrādā valdības noteiktos darbos, bieži vien attālās nomaļās vietās un neatkarīgi no Eiropā iegūtās izglītības. «Bija jādara tas, ko Kanādas valdība liek – sievietes bija slimo kopējas, vīrieši galvenokārt strādāja uz dzelzceļiem un raktuvēs, proti, smagu fizisku darbu. Jānis Peniķis savu zeltrača ķiveri saglabājis līdz mūža galam, tātad viņam tā bijusi nozīmīga,» stāsta Brigita Tamuža. Ļoti personiskas lietas savdabīgā veidā izstāsta arī konkrēta vēsturiska perioda politisko situāciju. Piemēram, izstādē aplūkojamas arī personas apliecības, kas izdotas cilvēkiem, kad viņi kļuva par Kanādas pavalstniekiem. Vēsturniece atgādina, ka Kanāda nekad neatzina Latvijas okupāciju, bet «ar Latvijas pasēm ceļot nevarēja», tāpēc latvieši pieņēma Kanādas pavalstniecību.

Kaut arī izstāde neaptver visas Kanādas latviešu sabiedriskās dzīves jomas, tā sniedz ieskatu trimdas kopienas dzīvē, kā arī ataino latviešu ieguldījumu Kanādas tautsaimniecībā un kultūras dzīvē, un tas ir nozīmīgs – latvieši piedalījušies lielāko elektrostaciju būvniecībā, iesaistījušies sporta dzīvē, gūstot ievērojamus panākumus, turklāt krāšņie latviešu dziesmu svētku gājieni lielpilsētu ielās vienmēr piesaistījuši kanādiešu interesi.

Neizmetiet relikvijas

«Neviens nekad neko no vēstures nemācās, bet mūsu mērķis ir ļoti utilitārs – mudināt cilvēkus neizmest savas ģimenes relikvijas un vēstures liecības, un, ja īsti nezina, kur tās likt, apvaicāties kādam muzejam, varbūt tā ir būtiska vēstures daļa, kas tiek izmesta. Nereti esam saskārušies ar tekstu – kur tad jūs bijāt agrāk, mēs nesen tīrījām šķūnīti, izmetām, bet tā pazūd unikālas liecība,» apgalvo Brigita Tamuža. Kopš 2009. gada viņa ir šīs izstādes organizētāja – muzeja Latvieši pasaulē – brīvprātīgā. Muzejs un pētniecības centrs Latvieši pasaulē (LaPa) dibināts 2007. gadā Rīgā. Tas vāc, saglabā un pēta latviešu emigrācijas vēsturi, ārzemju latviešu dzīvi, kultūru, devumu pasaulei un Latvijai. Šis ir vienīgais muzejs Latvijā, kas izceļošanas un dzimtenes zaudēšanas faktu tiecas atklāt caur individuālo pieredzi – ekspedīcijās iegūtie priekšmeti un fotogrāfijas dod iespēju iedziļināties ikkatrā stāstā, caur to gūstot dziļāku un plašāku ieskatu laikmetā. Muzejs vāc lietas un stāstus, veido izstādes, grāmatas un filmas. «Būtiski tas ir tādēļ, ka tā ir mūsu tautas daļa. Grāmatās rakstītie skaitļi un fakti ir viens līmenis, bet, kad iejūties konkrēta cilvēka ādā, kam ir piederējis kāds koferītis, un iedomājies, kādās šausmās viņš ir mucis no Latvijas, tad tā ir cita saprašana par vēsturi,» saka Brigita Tamuža.

Pagaidām muzejs ir bez savas ēkas un galvenokārt nodarbojas ar kolekcijas vākšanu. «Pamazām veidojas muzeja krājums, un ceram, ka kādreiz būs arī reāla ēka. Diemžēl vecākā paaudze strauji aiziet mūžībā, un šobrīd esam izvirzījuši prioritāti – mēs vācam vēstures liecības un apstrādājam informāciju. Vispirms muzejam ir sevi jāapliecina, jāiziet akreditācija, tad varam domāt par nopietnāku atbalstu no valsts vai no kādas pašvaldības, jo tikai no ziedojumiem modernu muzeju uzturēt nav iespējams.»

Ceļojuma sekas

Ceļojums uz Brazīliju bijis impulss vēsturnieces padziļinātai interesei par Brazīlijas latviešu vēsturi. «Visi četri bērni bija jau izauguši, un domāju, ko lai es daru ar savu vēsturnieces izglītību. Sāku pētīt tēmu, kas tolaik Latvijā vispār nebija zināma, varbūt tikai no Jūlija Lāča romāna Mūža meža maldi. Tā es ņemos ar Brazīlijas latviešiem jau kopš 1999. gada, septembrī būs filma par Vārpas koloniju Brazīlijā. Pamazām rakstu grāmatu, uzstājos konferencēs,» stāsta Brigita Tamuža. «Brazīlijas latviešu gadījums ir ļoti interesants, turp latvieši braukuši jau kopš cara laikiem. 1922. gadā izceļoja baptisti reliģisku motīvu dēļ, viņi cerēja tur sagaidīt pasaules galu. Arī pēc Otrā pasaules kara turp devās daudzi latvieši. Mani interesēja, kā viņi spējuši tik ilgi saglabāt latviskumu, jo tur joprojām runā latviski, mācās latviešu valodu. Tagad ir globalizācija un ir citādāk, jo neviens jau no dzimtenes neaizbrauc uz mūžu, jo vienmēr bijusi iespēja atgriezties, bet no tā laika izceļotājiem reti kurš atgriezās, jo tas bija dārgi, būtībā – neiespējami. Viņi brauca uz mūžu,» stāsta vēsturniece un piebilst, ka tieši tāpēc latvietības saglabāšanas jautājums ir īpaši interesants un fundamentāli atšķirīgs no tiem, kas, devušies bēgļu gaitās, cerēja kādreiz atgriezties dzimtenē.

Pētniece uzsver, ka izceļošanas motīvi ir bijuši dažādi, arī mūsdienās tie katram ir atšķirīgi, tāpēc «nevar sabāzt vienā maisā. Viens brauc tikai studēt, bet satiek savu dzīves laimi un paliek tur uz mūžu, cits brauc pelnīt, jo ir jāpabaro ģimene. Ir netaisnīgi kaut ko pārmest tiem, kas mūsdienās brauc prom no Latvijas. Protams, pasaule šobrīd ir daudz pieejamāka, lētās aviosabiedrības dara savu – var aizbraukt, paskatīties, ja nepatīk, brauc citur».

Pragmatiskā cilvēkmīlestība

Izstāde Latvieši Kanādā: Muzeja «Latvieši pasaulē» jaunieguvumi apskatei atvērta laikā, kad Eiropā daudz runā par bēgļu jautājumu, arī Latvijā nerimst diskusijas par jautājumu, vai un cik bēgļu Latvija var uzņemt. Brigita Tamuža atbalsta bēgļu uzņemšanu: «Mēs taču esam Eiropas daļa, kāpēc domājam, ka varam ņemt Eiropas labumus un nedalīties Eiropas sliktumos. Pēc Otrā pasaules kara latviešu bēgļu laivas uzņēma Zviedrijā, bēgļus – daudzviet pasaulē, arī Austrālijā, Kanādā, Brazīlijā. Kāpēc domājam, ka esam tie nabadziņi, kas nevar palīdzēt citiem.»

Daļā Latvijas sabiedrības valdošo viedokli, ka mēs to nevaram atļauties, vēsturniece skaidro ar latvisko mentalitāti – pačīkstēt un pažēloties. «Latvieši ir izdzīvotāju tauta, ja lepni stāvēsi, tad ātri dabūsi pa galvu, ja pielieksies un turpināsi ceļu pa grāvīti, tad izdzīvosi. Tāda ir mūsu vēsture – izdzīvošana, un svešinieks vienmēr ir ienaidnieks. Tā ir vēsturiski veidojusies mentalitāte. Un latvietis arī grib palikt aprobežots savā sētā un izlikties, ka pārējās pasaules nemaz nav. To jau arī parāda starpkaru Latvija – visapkārt jau ir karš, bet prezidents aicina visus palikt savās vietās, tā ir apbrīnojama spēja neredzēt sevi kopainā un neskatīties perspektīvā. No otras puses – tieši šis «maiss galvā» ir palīdzējis latviešiem izdzīvot padomju laikos, tieši tāpēc mēs esam saglabājušies.»

Uz repliku, ka Latvijā šobrīd daudz runā par to, vai bēgļi integrēsies vietējā sabiedrībā, vēsturniece atbild: «Nacionālās identitātes saglabāšana un integrēšanās vietējā sabiedrībā ir divas dažādas lietas.» Turklāt ikvienai valstij vienmēr bijušas tiesības veidot savu politiku attiecībā pret bēgļiem. Piemēram, pēc Otrā pasaules kara Kanāda bija ļoti tālu no kara izplosītās Eiropas, to tiešā veidā it kā neskāra šausmas, ko pārdzīvoja cilvēki. Pētniece uzsver: «Cilvēkmīlestība bija pragmatiska. Kanādai, arī Brazīlijai tolaik vajadzēja darbaspēku, bēgļu uzņemšana allaž bijis arī ekonomisku interešu jautājums. Protams, sākumā bija nepieciešami melnstrādnieki, bet viņi saprata, ka bēgļu vidū būs arī izglītoti cilvēki, kas palīdzēs valsts ekonomikai. Ne bija plēšanās par kvotām un noteikumiem, kuras valstis kādus bēgļus uzņems, jo dažas ātri saprata, ka šī ir vienreizēja iespēja. Cilvēkmīlestība ir skaidra izpausme dažādām labdarības organizācijām, kas no visas sirds vāca ziedojumus un palīdzēja bēgļiem iedzīvoties, bet pavisam cita lieta - valsts politika. Piemēram, Kanāda pirmajā gadā neņēma ģimenes, bet tikai neprecētos, kuri tur iedzīvojās un radīja sev stabilu pamatu tam, lai pēc tam paši varētu uzņemt ģimenes no bēgļu nometnēm.» Vēsturniece arī uzsver, ka katra valsts vienmēr ir sargājusi sevi, savu identitāti, arī ekonomiku un sekojusi līdzi, lai neveidojas lielas nacionālas kopienas, kas var apdraudēt valsts identitāti. «Brazīlija mērķtiecīgi izklīdināja daudzu tautību kolonijas, ne pārāk priecājās par latviešiem, kas mēģināja apmesties vienkopus, jo viņiem bija slikta pieredze ar vāciešiem, kuri mēģināja pat atdalīt vienu teritoriju no valsts. Kam vajadzīgas nepatikšanas, daudz vieglāk ir bēgļus padarīt par lojāliem pilsoņiem. Tas jau arī ir pārsteidzoši – kā šādos apstākļos cilvēki spējuši saglabāt identitāti.»

Brigita TAMUŽA

  • Vēsturniece, muzeja un pētniecības centra Latvieši pasaulē (LaPa) brīvprātīgā (no 2009. gada)
  • Dzimusi 1962. gada 10. augustā Lejasciemā Gulbenes rajonā
  • Absolvējusi Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti (1986)
  • Strādājusi 2. profesionāli tehniskajā skolā (skolotāja, 1986–1991), nedēļas avīzē Fokuss (žurnāliste, 1998), SIA Artha (projektu vadītāja, kopš 2003. gada) u. c.
  • Brazīlijas latviešu draugu biedrības valdes priekšsēdētāja
  • Vadījusi projektus Latviešu valodas apguve Brazīlijā un Latviešu kultūras popularizēšana Brazīlijas latviešu kopienā (KKF, PBLA, Latviešu fonda, Brazīlijas 2001, 2003, 2004, 2006– 2007)
  • • Balstoties uz ekspedīcijās un Latvijas arhīvos savākto materiālu, raksta grāmatu par Brazīlijas latviešu vēsturi, sākot no 1890. gada līdz mūsdienām
  • Strādā pie dokumentālas filmas par latviešu baptistu koloniju Vārpa Brazīlijā

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.