«Ja es to neizdarīšu, neviens to neizdarīs. Es zinu, ka man tas ir jādara, tāpēc eju un daru,» saka kino dramaturgs, TV un kino redaktors, teātra vēsturnieks Aldis Linē.
Izdevniecībā Neputns tikko klajā nākusi viņa sarakstītā grāmata Leļļu pasaules goda pilsonis. Monogrāfija par mākslinieku Pāvilu Šenhofu, kas ir apjomīgākais pētījums par Leļļu teātra mākslinieka dzīvi un daiļradi. Grāmatas atvēršanas svētki – rīt, Starptautiskajā Leļļinieku dienā, pulksten 16 Latvijas Leļļu teātra foajē.
Šā gada 4. oktobrī Latvijas Leļļu teātris svinēs savus 70 gadus. Mākslinieks Pāvils Šenhofs, kuram šogad būtu apritējuši 90 gadi, šī teātra vēsturi veidojis gandrīz visā tās garumā – 64 gadus. «Nav vienkārši uzrakstīt par cilvēku, kurš savā darba mūžā iespējis izdarīt tik daudz, cik dažs divos mūžos nepaveiktu,» atzīst grāmatas autors Aldis Linē, norādot, ka Šenhofs veidojis ap 350 scenogrāfiju visos Rīgas teātros un Operā, kā arī ārzemēs. Ap 300 inscenējumu veicis Latvijas Leļļu teātrī vien, kur 1946. gadā sāka strādāt par scenogrāfu, bet 1950. gadā sāka pildīt galvenā mākslinieka pienākumus, ko turpināja līdz pat 2000. gadam. Tieši Šenhofa vadībā 60. un 70. gados Valsts Leļļu teātris iemantoja milzu slavu un ar saviem mākslinieciski avangardiskajiem meklējumiem atstāja iespaidu uz sava laika leļļu mākslas sabiedrību, kļūstot par vadošo savas jomas pārstāvi visā bijušās PSRS teritorijā.
Nenovērtējama loma
«Kad mums ar Viju Blūzmu [Leļļu teātra režisore] radās ideja, ka vajadzētu uzrakstīt grāmatu par Pāvilu Šenhofu, Meistars sākumā uz mums skatījās diezgan šķībi, jo viņš cilvēkus pārāk tuvu sev nelaida. Viņš ir no tās traģiskās paaudzes, kuri dzīvoja starp abiem pasaules kariem [dzimis 1924. gada 5. janvārī], un tas noteikti veidoja viņa raksturu,» domā leļļu teātra vēsturnieks Aldis Linē. Viņaprāt, Pāvila Šenhofa loma leļļu mākslas attīstībā ir nenovērtējama – viņš bija viens no tiem, bez kuriem mums profesionāla leļļu teātra nebūtu. «Viņa devums Leļļu teātrim ir milzīgs gan kvalitātē, gan kvantitātē, un tomēr līdz pat pēdējam savas dzīves brīdim [Pāvils Šenhofs aizgāja mūžībā 2011. gada 3. martā] viņš nebija diži liels runātājs. Kaut ko jau viņš izstāstīja, bet stipri mazāk, nekā mēs būtu vēlējušies uzzināt,» atzīst jaunās grāmatas autors. Viņš domā, ka Pāvils Šenhofs gribējis, lai par viņu raksta grāmatu, jo savu lielumu leļļu mākslas pasaulē viņš apzinājies gan, bet bijis diezgan šerps un mācējis nedzirdēt jautājumus, kas viņam nepatika. «Tas bija 2010. gads, kad sākām runāt – viņš jau bija uz gultas, nevarēja staigāt. Tas bija diezgan smagi. Pēdējoreiz biju pie viņa 2011. gada februārī, divas nedēļas pirms Meistara aiziešanas mūžībā – tai brīdī materiāla jau bija tik daudz, ka jau sāku saprast, kāda varētu izskatīties grāmata.»
Vai Meistars paguva izstāstīt visu, ko pats gribēja? «Jā, precīzi – ko pats gribēja. To viņš paspēja,» apgalvo grāmatas autors. No abu pēdējās tikšanās reizes Aldim Linē palicis atmiņā, kā Pāvils Šenhofs pēkšņi pārtraucis sarunu, uz mirkli iegrimis domās un tad noteicis: «Bija ļoti bagāta dzīve...»
Pirmizrāžu hronoloģijas
Grāmatas tapšanas procesā Aldis Linē reizēm aizdomājies, ka Pāvilam Šenhofam bijušas cita izmēra dienas, ne 24 stundas – jo kā viens mākslinieks savas dzīves laikā varējis uztaisīt ap 350 izrādēm? «Un viņš strādāja nevis tā, kā šodien strādā mākslinieki – uztaisa skices un tālāk ar tām strādā uzvedumu daļa. Viņš savās izrādēs bija klāt no pirmās skices līdz pēdējai leļļu konstrukcijai, līdz pēdējam dekorācijas fragmentiņam. Viņš strādāja ar skulptoriem, ar galdniekiem, ar aktieriem. Un tāds viņš bija visu mūžu – koncentrējies savam darbam par simt vienu procentu,» stāsta Aldis Linē. Viņš atzīst: Leļļu teātra ikdienas darbā esot ļoti sajūtams, ka Meistara vairs nav līdzās. Jo viņš vienmēr zinājis visu – kā viss izdarāms, kā atrisināms. «Par to nav ko brīnīties, jo sešdesmit četrus no Leļļu teātra septiņdesmit gadiem viņš veidojis tā vēsturi. Ilgāk nekā jebkurš. Protams, bija ļoti interesants laiks, kad teātrī strādāja Arnolds Burovs, bet tie bija divdesmit gadi; Tīna Hercberga Leļļu teātrī strādāja ar pārtraukumiem; skulptors Alberts Terpilovskis jau 1950. gadā aizgāja uz monumentālo tēlniecību. Viņi visi bija fantastiski meistari, viņi arī būtu pelnījuši Leļļu pasaules goda pilsoņa nosaukumu,» uzskata Aldis Linē, piebilstot, ka šis goda nosaukums ir viņa paša izgudrojums.
Patiesībā, arī viņš pats jau ir cienīgs saņemt Leļļu pasaules goda pilsoņa nosaukumu, jo 27 savas dzīves gadus veltījis lellēm, no 1990. gada ar saviem darbiem nepārtraukti bijis Leļļu teātra repertuārā (šobrīd skatāms Alda Linē dramatizējums Pelīte Pīkstīte), juku laikos īsu brīdi bijis Leļļu teātra literāras daļas vadītājs, uzrakstījis divas grāmatas (pirmā bija Īsa pamācība leļļu mīlēšanā, tajā apkopota visa Latvijas Leļļu teātra mākslas vēsture). Jo tas jau vēl nav viss – Aldis Linē nupat pabeidzis darbu pie Leļļu teātra visu (!) pirmizrāžu hronoloģijas, sākot no 1944. gada. Kamēr to dabūjis gatavu, četru gadu garumā izsēdējies pa visiem iespējamiem arhīviem. «Jā, tas bija faķīra cienīgs darbs, bet nu esmu izlīdis caur to adatas aci,» viņš ir gandarīts. Vēl tikai to gribētos dabūt taustāmā veidā, un viņš cer, ka uz teātra 70. jubilejas sezonu tas arī izdosies.
Neprātīgs skaistums
Aldis Linē stāsta: Leļļu teātra 70. jubilejas sezonā viņam plānots arī septiņu lekciju cikls par teātra vēsturi – katra lekcija viena desmitgade. «Vēl īsti nav zināms, kā tas tiks pasniegts. Varbūt ne tikai leļļiniekiem, bet arī plašākai auditorijai, jo leļļu teātris ir ļoti interesanta teātra mākslas nozare.» Viņš smej: neviens jau piedzimstot nezina, ka viņš būs leļļinieks, tāpat neviens nezina, ka viņš ar lellēm sāks spēlēties tad, kad viņa vienaudži būs beiguši to darīt. «Arī es lelli iemīlēju tikai vidusskolas laikā, kad aktīvi staigāju pa teātriem. Vienu, otru reizi iemaldoties lellēs, pēkšņi konstatēju, ka mani velk uz šo teātri daudz vairāk nekā uz jebkuru citu, ka man tur ir daudz interesantāk, ka leļļu teātra mākslai ir tāds lidojums, kāds nav dots nevienai citai teātra mākslai,» atminas Aldis Linē.
«Nezinu, vai to vajag rakstīt, bet es teikšu godīgi: apkārtējā realitāte man tik ļoti riebjas, ka es esmu laimīgs, ka ir tāds neprātīgs skaistums kā leļļu pasaule – šī paralēlā pasaule, kurā no tā visa var aizbēgt un noslēpties. Paldies dievam, ka man ir iespēja aiziet šai paralēlajā pasaulē.»
Cits to neizdarīs
Rakstot grāmatu par Pāvilu Šenhofu, Aldis Linē bažījies, ka tēma ir ļoti specifiska, kurš tādu grāmatu vispār pirks, vai lasītājiem būs interese. Bet, kopš jaunā grāmata nonākusi izdevniecības Neputns grāmatnīcas plauktā, tai katru dienu atrodas pa vienam diviem pircējiem. Grāmatnīcas pārdevējas apgalvo, ka tas esot labs rādītājs, jo mākslas grāmatas katru dienu cilvēki nepērk.
«Ja es to neizdarīšu, neviens to neizdarīs. Es zinu, ka man tas ir jādara, tāpēc es eju un daru,» – tāds bijis Alda Linē moto, strādājot pie monogrāfijas par mākslinieku Pāvilu Šenhofu. Arī akadēmiskais lekciju kurss Pasaules un Latvijas leļļu teātra vēsture, ko viņš savulaik lasījis Latvijas Kultūras akadēmijā, ir viņam vienīgajam.
Bet ne tikai ar lellēm viņš ir aizrāvies. «Krīze ir izdarījusi arī ko labu – man vairs nav tāda pieturas punkta kā pastāvīgs darbs. Nemitīgi viss mainās, katra diena ir savādāka – vai sēžu arhīvā, vai rakstu kādu pasūtījuma darbu, vai esmu filmēšanā. Par garlaicību dzīvē nevaru sūdzēties, jo – tādas nav!» apgalvo Aldis Linē, piebilstot, ka tāpēc viņam nav arī vaļasprieku – jo visu laiku ir interesanti darbi. «Man visa dzīve ir viens vaļasprieks! Varbūt finansiāli tas arī ir jūtams, bet šo vienreizējo brīvības sajūtu es nemūžam nemainītu ne pret ko citu!»