Apjoms iedvesmo

© F64

«Dzīve jau notiek pati, un cilvēks nonāk tur, kur viņam ir jānonāk. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka viss ir saslēdzies tā, ka esmu nonākusi teātrī,» saka jaunā scenogrāfe un kostīmu māksliniece Elīna Milta (28), Latvijas teātra metra Andra Freiberga skolniece.

Viņa šajā pavasarī sevi skaļi piesaka teātrī – ar kostīmiem un scenogrāfiju režisora Harija Petrocka izrādēs Savējie Daugavpils teātrī un Līgo Rīgas Krievu teātrī, kur pirmizrāde plānota 17. jūnijā, un ar scenogrāfiju režisora Jāņa Mūrnieka jauniestudējumam MarLenī Nacionālajā teātrī, kuras pirmizrāde gaidāma jau piektdien. Sākotnēji Elīna Milta izglītību ieguvusi Valmieras Mākslas vidusskolā kā interjera dizainere, vēlāk absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vides mākslas nodaļu (dizaina katedrā). Paralēli studējusi arī vides dizainu, objektu scenogrāfiju Ecole Superieure d’art et design de Saint-Etienne Francijā un studijas turpinājusi LMA maģistrantūrā (Scenogrāfijas nodaļā). Tieši šodien viņa iesniedz savu maģistra darbu un 11. jūnijā gatavojas to aizstāvēt. «Es rakstu par Līgo [Rīgas Krievu teātrī], un aizstāvēšana būs teātrī, mērogā viens pret vienu – skatuves dekorācijas un kostīmi. Recenzents būs lugas autors dramaturgs Jānis Jurkāns, bet maģistra darba vadītājs ir Viktors Jansons,» stāsta Elīna Milta, piebilstot, ka viņas dzīvē viss notiek pakāpeniski, bet nebūt ne nejauši. Jau bērnībā Elīnai patika nevis spēlēties ar lellēm, bet dzīvoties pa tēva garāžu un likt kopā «visādus klucīšus». Tie varēja būt jebkādi priekšmeti, arī atrasti dabā, un mazajai meitenei bija interese tos miksēt un meklēt iespējas, kā savienot. Tas bija veids, kā viņa ļāva vaļu savai fantāzijai. «Es pilnīgi noteikti zinu, ka teātrī ir viss, ko mākslā jūtu visvairāk, – tur ir tēlu sistēma, tur ir dramaturģija, tur ir fantāzija. Tur ir viss. Un, kad to visu saliek kopā, ir uzrāviens, jo tur ir telpa, kur domāt. Tā ir vieta, kur atkal varu ļaut vaļu savai fantāzijai,» sapratusi jaunā scenogrāfe. Viņas iekšējā sajūta šobrīd liek citiem dot, un to, ka viņa var dot caur tik skaistu formu, kāds ir teātris, Elīna uzskata par apbrīnojamu iespēju. «Viss notiek ļoti intensīvi, bet vienlaikus arī interesanti un pozitīvi. Teātris mani iedvesmo, un es varu tikai novērtēt man dotās iespējas,» Elīna patiesi ir priecīga. Viņu nebaida tas, ka darbs pie divām izrādēm – MarLenī Nacionālajā un Līgo Rīgas Krievu teātrī – notiek gandrīz vienlaikus, jo jaunā māksliniece zina savas darbspējas, ir pārliecināta par kvalitāti un zina, ka ir spējīga to paveikt. «Tieši apjoms mani iedvesmo – tas dod jaunu pieredzi, jaunas atklāsmes pašai priekš sevis, un tādā veidā jau mēs augam. Mēs strādājam ļoti intensīvi, visu laiku notiek interaktīva darbība, un tas mani ļoti saista.» Taujāta par nākotnes plāniem teātrī, Elīna atteic, ka augustā plānojas darbs Krievijā, Brjanskas teātrī, kur režisors Harijs Petrockis iestudēs izrādi jauniešiem. Tālāk? Tad jau redzēs. Katrā ziņā, Elīna sevi pavisam noteikti redz teātrī. «Dzīve jau notiek pati – cilvēks nonāk tur, kur viņam ir jānonāk. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka viss ir saslēdzies tā, ka esmu nonākusi teātrī. Jo, es atceros, kā reiz gāju Valmierā pa mežu un domāju: man patīk teātris, man patīk gleznot, man patīk tēlniecība, man patīk mode, man patīk telpa... Kur tas viss ir kopā? Vienubrīd domāju, ka varētu stāties aktieros... Vai tomēr Mākslas akadēmijā? Bet aktierus tajā gadā neuzņēma, un nu jau vairs neko,» Elīna pasmaida un domā, ka šī vēlme būt par aktrisi noteikti bija zīme, ka viņai jābūt teātrī. «Cilvēks jau bieži zīmes nenolasa, varbūt nesaprot, un tikai pēc kāda laika kaut kas saslēdzas un viņam atnāk atbildes un risinājumi. Un tad tālāk jau viss notiek viegli,» sapratusi jaunā māksliniece. Šodien viņa dzīvo tādā fantāziju pasaulē, ka jau ir grūti nošķirt reālo dzīvi no tā, ko pati uzbūrusi teātrī. «Man patiešām patīk teātrī, jo tur es varu spēlēties ar reālo un nereālo, tur šo pasauli varu savienot ar iluzoro, tur var likt lietā visas cilvēka maņas, lai liktu skatītājam nonākt kontaktā ar sevi un ielūkoties pašam sevī. Un tas jau arī ir vissvarīgākais, jo – par ko tad stāsta teātra izrāde? Par cilvēku.»

Izklaide

Grūti saskaitīt, cik reizes savu karjeru beigusi leģendārā vācu rokgrupa “Scorpions”, cik reizes nospēlējusi savu pēdējo un pavisam pēdējo koncertu, un cik reizes pabijusi arī pie mums, Latvijā. Taču tā arī nekur viņi nav aizgājuši un 2025. gadā atkal tūrēs pa Eiropu, uzstājoties Rīgā.

Svarīgākais