Dzīvei sejā paskatīties

© F64

«Varbūt izklausīsies pārāk skaļi, ja teikšu, ka šī izrāde ir vērtīgākais, ko savā aktiera karjerā esmu piedzīvojis, bet tā tas ir – jo tas ir tas, kas mani interesē mākslā,» atzīst Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers.

Viņam rītvakar pirmizrāde – režisors Reinis Suhanovs Valmieras teātra jaunajā zālē LMT Mansards iestudējis amerikāņu dramaturga Džona Logana lugu Sarkans, kas stāsta par slaveno Daugavpilī dzimušo gleznotāju Marku Rotko. Lugas notikumi aptver nepilnus divus gadus, kad, saņēmis pasūtījumu veidot milzīgus gleznojumus, kas rotātu tikko uzceltā Ņujorkas debesskrāpī iekārtotu prestižu restorānu, Marks Rotko (Tālivaldis Lasmanis) cer radīt savus dižākos darbus, kas dziļi ietekmētu laikabiedrus, taču viļas – pasūtītājus neinteresē viņa māksla, vajadzīgs ir tikai viņa populārais vārds. Sarunās ar dramaturga izdomātu personu – asistentu Kenu (Mārtiņš Meiers) – Rotko šķietami risina ar glezniecību un krāsām saistītus jautājumus, taču patiesībā runā par sevi: par bērnības pārdzīvojumiem, kas ietekmējuši arī viņa mākslu, par atstumtā dzīvi Amerikā un beidzot atnākušās popularitātes radītajām problēmām.

Izrāde Sarkans tiks rādīta arī Valmieras teātra viesizrāžu laikā Rīgā, teātra mājā Zirgu pasts – 16. augustā un 17. augustā.

Neko nevar zināt

«Nekad nevar zināt, kādus lokus metīs dzīve un kādi izaicinājumi nāks. Jau pati aktiera profesija ir ļoti atkarīga – ne tikai no režisora, arī no daudzu apkārt esošu cilvēku ego. Protams, aktieris pats ir ļoti liels egoists, un to ņemšanos ap sevi es arī visvairāk sevī neciešu. Varbūt, lai to pārvarētu, ir jākoncentrējas uz to, kas ir vērtīgāks par tevi pašu... To arī mēģinu darīt, tāpēc, pat ja mana karjera kādā brīdī aprausies, šo būšu izdarījis – es būšu runājis par to, ko gribu. Par to, kas mani interesē mākslā gan jēgas, gan izpratnes ziņā. Un šī darba tapšanas process man ir ļoti nozīmīgs – ļoti radošs, meklējošs, risinošs un vērtīgs,» atklāj Mārtiņš Meiers. Tieši viņš ir tas, kurš atrada šo lugu un ierosināja uzvest, jo domas par Rotko aktierim virmoja galvā un nelika mieru vismaz trīs gadu garumā. Viņš atklāj, ka pirmavots meklējams Londonā, kur pirms sešiem gadiem viņš kādā muzejā ieraudzīja Rotko gleznas. «Es neesmu ne mākslas zinātnieks, ne arī mākslas darbu izsmalcināts baudītājs, un es arī neatceros, tieši kura glezna, bet tajā dzīves posmā, kādā tolaik biju, tā ar mani izdarīja ko tādu, ko absolūti nebiju gaidījis – tā iešāva manī tik tieši, cik vien tieši mākslas darbs uz cilvēku var iedarboties. Efekts bija satriecošs. Un, kad uzzināju, ka par Rotko ir uzrakstīta luga, šī doma, ka to vajadzētu iestudēt, mani instinktīvi nelaida vaļā. Tam pat nebija nekāda sakara ar to, ka viņš ir saistīts ar Latviju. Man liekas, ka tai laikā to nemaz nezināju, bet viņa skatījums uz mākslu, uz dzīves jēgu... jā, tas mani vilka un turēja.»

Par kaislību dzīvot

Mārtiņš stāsta, ka, beidzot Kultūras akadēmiju, režisors Pēteris Krilovs ar jaunajiem aktieriem Pēterbaznīcā iestudēja sengrieķu traģēdiju Bakhantes, un viņam tika iedalīta Dionīsa loma. «Protams, tolaik mana varēšana bija tāda, kāda bija, bet jau tolaik sapratu, ka tas ir tas, kas mani interesē – cilvēka eksistence, viņa vētrainā un plosošā daba, kuru visiem spēkiem cenšamies savaldīt. Arī Rotko savās gleznās runā par to pašu. Protams, ir grūti tulkot Rotko gleznas, taču šajās abstrakcijās ir tāda enerģija un tik īstas emocijas, ka tās ļauj paskatīties dzīvei sejā. Un tas ir tas, ko es gribu,» uzsver talantīgais aktieris, uzreiz gan norādot, ka tas nepavisam nav viegli. Jo, ja dzīvei ieskatās acīs, tas ir arī jāsagremo – lai vienkārši nesajuktu prātā. Viņaprāt, māksla ir vien plāna ledus kārtiņa pāri tām dziņām, ko pati dzīve cilvēkam piespēlē, kas viņu plosa. «Bet – kā izkulties cauri tam vājprātam, kurā dzīvojam? Kā tikt galā ar histēriskām kaislībām un pašam sevī neizšķīst? Kā būt par cienīgu cilvēku, kā sevi piepildīt? Šīs tēmas mani interesē, uz šiem jautājumiem man gribas atrast atbildes.» Gatavojoties izrādei, Mārtiņš padziļināti pētījis Marka Rotko daiļradi, taču daudzi jautājumi joprojām ir neatbildēti. Kāpēc Rotko gleznoja vientulībā? Vai tiešām mākslinieks ar pasauli var runāt, tai uzgriežot muguru? Tas aktieri vienlaikus gan biedē, gan liek domāt, ka varbūt tas ir pareizais veids – lai neizšķīstu, lai nesajuktu prātā. Varbūt tiešām, lai dzīvei godīgi ieskatītos sejā, ir jāuzgriež pasaulei mugura?... «Varbūt tas viss izklausās pārāk nopietni, bet pašā pamatā tas ir stāsts par kaislību. Par kaislību sevī – kā atrast sevī spēku, dzīvotgribu un kaislību dzīvot,» aktieris paskaidro.

Kods ir uzlauzts

Par to dzīves posmu, kurā viņu satrieca Rotko glezna, Mārtiņš saka: bija nostrādājis teātrī vien divas sezonas, bet jau apdedzinājies – jo saticies ar īstenību, kas sagrāva studiju laikā uzbūvētās ilūzijas. Tas viss tika nomests pret asfaltu, un bija jāieskatās acīs reālajai dzīvei. «Un, velns parāvis, ir grūti skatīties dzīvei acīs! Es jau arī nezinu, vai to daru pa īstam, var būt, lai pašam būtu vieglāk, sevi tikai mānu? Pašsuģestija jau arī ir ļoti aizraujoša lieta...» aktieris pasmaida un tad saka, ka realitāte ikvienu nostāda fakta priekšā un ar to ir jārēķinās. Viņa fakti bija darbs Valmieras teātrī, daudz lomu, darbs nepārtraukti, tāpēc haotiska kļuva personīgā dzīve. «Un, kad man iegadījās brīvas desmit dienas, es aizbraucu uz Londonu. Staigāju pa pilsētu dienu un nakti. Manī bija vakuums, es meklēju kaut kādu pamatu, un tad, garām ejot, es satiku Rotko. Viņš mani satricināja negaidot, bet tas bija skaists mirklis...» Mārtiņš labprāt kavējas sešus gadus senās atmiņās, secinot, ka Rotko, par kuru tolaik viņš neko daudz nezināja, ar savām gleznām ir atlauzis viņā kaut kādu kodu.

Māksla ir nežēlīga

Sarkans Mārtiņam ir pēdējais šīs sezonas jauniestudējums, un tad sāksies atvaļinājums. Kādi plāni vasarai? «Ļoti banāli,» viņš atteic. «Gribu mežā, gribu cirst malku. Gribu aizbraukt uz kādu koncertu, gribu dzirdēt mūziku. Ak, Dievs, uz Parīzi gribu! Gribu izsist sevi no komforta zonas, jo mana dzīve, mana privātā telpa šobrīd ir pietiekami mežonīga, kaislīga, vētraina un plosoša, kas, protams, ļoti labi der izrādei, bet, godīgi sakot, es vēl nezinu, kur jūlijs savā karstumā mani aiznesīs... Protams, ar ģimeni gribu būt kopā, jo ikdienā no tās esmu ļoti atrauts,» aktieris vaļsirdīgi atklāj savas vēlmes, sakot, ka darbs teātrī ļoti izolē, bet viņš negribētu palaist garām to, kas notiek ar viņa tuvākajiem cilvēkiem – ar vecākiem, ar brāļiem Kasparu un Kārli. «Cik briesmīgi – tu visu gadu strādā, par kaut ko cīnies, lai vasarā vienu mēnesi kaut kā savāktos visbūtiskākajam. Vienīgajam, kas baro un kā vārdā vispār ir vērts kaut ko darīt. Jā, māksla ir nežēlīga. Tā barojas no mūsu problēmām, no mūsu sāpēm, no mūsu kļūdām...» aktieris sapratis, un tomēr viņš ir gandarīts, ka no teātra skatuves var runāt par sev būtisko, par sev vissvarīgāko. Un viņš ļoti kautrīgi cer, ka tajā ieklausīties gribēs vēl kāds. «Jo stāsts nav tikai par glezniecību. Tas ir stāsts par cilvēku – par to, cik bieži aizmirstam būt godīgi, cik ļoti aizmālējam sev acis ar vieglumu un kļūstam pavirši.Protams, vispirms jau paši pret sevi. Un stāsts nav tikai par Rotko – viņš ir tikai satvars šim skatījumam par to, kā atļauties skatīties īstenībai sejā.» 

Atrast jēgu

«Ak Dievs, kā gribas vienkārši cienīt sevi un būt godīgam! Bet mana lielākā problēma un sliktākā īpašība ir tā, ka es esmu labs. Es ticu cilvēkiem. Ļoti uzticos. Un tad sāp. Protams, tā ir mana personīgā cīņa, un tikai man pašam tā sevī jāizcīna,» aktieris ir vaļsirdīgs arī savās emocijās. Viņš spriež, ka varbūt jauniestudējuma iespaidā pārāk nopietni visu uztver, ka varbūt jāsagaida akmens, kas iesitīs pa seju, un tad varēs par visu stulbi smieties...

«Protams, uzticēšanās un pēc tam vilšanās norūda. Tāda ir dzīve, ko tur daudz... Bet tas salauž. Ak Dievs, kā negribas pārvērsties par draņķi un ciniķi! Kā negribas, lai pārakmeņojas sirds! Man vienkārši gribas nodzīvot dzīvi pa īstam un godīgi pret sevi. Ja man kaut kas brūk, lai brūk! Ja man kaut kas top, lai top! Jā, caur šo darbu, kas dod iespēju sakoncentrēties un tikt galā ar sevi, es mēģinu atrast kādu jēgu un satvaru arī savai dzīvei – lai tas nebūtu velti izmests mūžs...»

Izklaide

Augustā Daugavas stadionā izskanēja līdz šim vērienīgākais un emocionālākais mūziķa Dona koncerts “Laiks”. Šo svētdien, 29. septembrī pulksten 20.25, TV3 skatītājiem būs iespēja vērot koncerta ierakstu.

Svarīgākais