Pagājušā gadsimta 20.–30. gadus atklājošie darbi beidzamajās sezonās regulāri parādījušies uz mūsu teātru skatuvēm. Starpkaru periodu, dēvētu par džeza laikmetu, raksturo Art Deco stils un dzīves svinēšana čarlstona ritmos, un šis laiks no Amerikas līdz padomju Krievijai un Latvijai sastopams gan Džilindžera Neprātīgajā Zeldā Dailes teātrī un Lielajā Getsbijā Liepājas teātrī, gan Indras Rogas izrādē Zojkina kvartira Valmieras teātrī un Kabarē Nacionālajā teātrī, gan Ināras Sluckas iestudējumā ...bagātā kundze...
Par šo laiku stāsta arī nupat Nacionālajā teātrī poļu viesrežisora Andžeja Bubeņa iestudētie Ēdena fon Horvāta Vīnes meža stāsti (1931). Atelpa pēc viena kara, metoties izklaides mutuļos, pasaules ekonomiskā krīze, nacisms, nākamā kara draudu vēsmas pie apvāršņa – šīs vēstures lappuses tagad tiek šķirstītas, aicinot domāt un vilkt paralēles ar mūsdienām. Horvāta lugā tēlota sīkpilsoņu sabiedrība – leļļu veikala īpašnieka meita Marianne grasās precēties ar miesnieku – skārņa īpašnieku Oskaru, taču iemīlas hipodroma spēlmanī, laimes meklētājā Alfrēdā, kurš Mariannes dēļ pamet savu turīgo draudzeni Valēriju. Melodramatiskais sižets risināts sociāli kritiskās noskaņās, atklājot šīs sabiedrības cinismu. Piemēram, leļļu veikalā pieprasīta prece ir smagi ievainoti, kā arī miruši zaldātiņi. Režisors sadarbībā ar izrādes mākslinieci Anitu Magdu Bojarsku (Polija) un gaismu mākslinieku Igoru Kapustinu uz Nacionālā teātra skatuves radījuši nosacītu, abstraktu un aukstu vidi – tumša skatuve ar metāla kastēm. Tā ir skarba vide, kas atgādina cietumu, bet tajā organizētā darbība un aktieru eksistences veids ļauj saskatīt psihoanalīzes ietekmētus pētījumus, kas atklāj cilvēku nepievilcīgo dabu. Bet disharmoniju, ko rada apzinātā un neapzinātā cīņa un ko Ēdens fon Horvāts formulējis kā savu lugu galveno dramatisko motīvu, šeit mēģināts rādīt ar ekscentrisku formu. Scenogrāfijas konstrukcijā paslēptais ansamblis Undertango spēlē valšus, un melodiskā mūzika palīdz disharmoniskās pasaules ainas veidošanai.
Skatuviskā darbība organizēta striktā horeogrāfiskā formā, ko izstrādājuši Inga Raudinga un asistents Gints Dancītis. Par iekšējo disfunkciju, disharmoniju, signalizē mehāniskās, automātiskās, pat tā kā konvulsīvās darbības, kas valda pār ķermeni. Otra būtiskā kustību partitūras daļa norāda uz vāji kontrolētu dzimumdziņu, acīmredzot uzsverot izrādes īpatņu dzīvniecisko dabu. Bet kliegšanai, kas mēdz pāriet histērijā, laikam vajadzētu likt vibrēt emocionālajām stīgām, taču nekas nenotiek. Un tā – trīs stundas.
Spilgtā forma dominē pār saturu, kas, iežmiegts kā skrūvspīlēs, ir plāns un didaktisks. Trūkst nianšu, smalkumu, attīstības, viss ir skaidrs ļoti ātri – kurš labais, kurš sliktais, aktieri tik slīd pa sava tēla maģistrālēm, līdz aizved vienmuļībā.
Izrādē piedalās liels aktieru ansamblis, no kura izceļas Alfrēda vecmāmiņa, jo Līgai Liepiņai šāds fīrera – monstra tēls ir neierasts. Inga MisāneGrasberga ir plašas amplitūdas aktrise, bet šeit dominējošā emocionāli izkāpinātu stāvokļu rādīšana jeb plosīšanās rada tikai žēlumu. Par to, ka Ulda Anžes Alfrēds ir pleibojs, aizmirst neļauj ik pa laikam atkārtotais žests, ar īkšķi pārbraucot pār lūpām. Topošā aktrise Agnese Cīrule, nodarbināta jau vairākās Nacionālā teātra izrādēs, pagaidām pierādījusi, ka apveltīta ar labām vokālām dotībām un jūtīgumu, kas ļauj vienā mirklī sākt raudāt, un – šī izrāde nav izņēmums.
Vīnes meža stāsti beidzamajā desmitgadē ir otrs Ēdena fon Horvāta lugas iestudējums Nacionālajā teātrī – Viestura Kairiša Kazimirs un Karolīna nebija veiksme. Bubeņa iestudējums ir formā interesantāks darbs, taču ieslīdzis formālismā.