Frankenšteins ieņem Dailes teātri

© Foto: Gunārs JANAITIS

Šovakar Dailes teātrī pirmizrāde Nika Dīra lugai Frankenšteins.

Šovakar Dailes teātrī ir pirmizrāde sezonas pirmajam lieliestudējumam – Lauras GrozasĶiberes iestudētajam Frankenšteinam. Uzreiz jāpaskaidro lasītājiem, ka šis nav klasiskā Mērijas Šellijas romāna Frankenšteins jeb Mūslaiku Prometejs iestudējums. Tā pamatā izmantota luga, ko pēc romāna motīviem sarakstījis dramaturgs Niks Dīrs 2011. gada Londonas Nacionālā teātra uzvedumam, kura režisors bija Denijs Boils, bet Viktora Frankenšteina un Radības lomas pārmaiņus spēlēja Benedikts Kamberbačs un Džonijs Lī Millers. Tomēr klasisko Mērijas Šellijas romānu pārlasīt der, tas ir tik pārlaicīgs, ka jau sen kļuvis par pamatu neskaitāmiem jauniem popkultūras un augstās mākslas darbiem.

Auglīgās idejas

Frankenšteinu radījušās autores darbs, kas pirmpublicēts gandrīz pirms 200 gadiem (1818), ir klasika, ko tiešā veidā visprātīgāk atstāt pirmavotā – grāmatas lappusēs. Savukārt Frankenšteina ģenialitāte slēpjas apstāklī, ka romānā izteiktās vispārcilvēciskās, lielās idejas apaugļojušas neskaitāmus citus literāros daiļdarbus, filmas un teātra mākslu, radot neskaitāmus turpinājumus un atvasinājumus gan augstās mākslas jomā, gan popkultūrā.

Diezin vai Mērija Šellija spēja nosapņot, ka 21. gadsimtā viņas romāna iedvesmotā amerikāņu rakstniece Dorisa Lesinga saņems Nobela prēmiju literatūrā par romāniem, kas attīsta Frankenšteina tēmu mūsdienās. Tomēr tieši tā arī notika. 2007. gadā Dorisa Lesinga kļuva par Nobela prēmijas laureāti, bet viņas romānu diloģija Piektais bērns un Bens pasaulē vistiešākajā veidā turpina Mērijas Šellijas idejas, pārceļot tās uz XX gadsimta nogali. Nebūs pārspīlējums apgalvot, ka Frankenšteina idejas par cilvēka atbildību un vēlmi šķērsot pieļaujamā robežas, iejaucoties Dieva funkcijās, kopš 1818. gada ir tikai pieņēmušās spēkā, kļūstot daudz aktuālākas un reālākas nekā romāna dzimšanas brīdī. Var tikai piekrist Dailes teātra topošā iestudējuma režisorei Laurai GrozaiĶiberei, kura, veidojot izrādi, ar Frankenšteina tekstiem pavadījusi visu vasaru: «Pārsteidzošs ir tas, ka romānu sarakstījusi 18 gadus veca meitene XIX gadsimta sākumā. Tas ir kaut kas apbrīnojams, pārpasaulīgs, jo ar šo romānu nāk biblisks vēstījums. Vienlaikus tas tomēr ir naivs, tur var just cauri, ka autorei ir tikai astoņpadsmit. Līdz ar to katram ir iespēja interpretēt romānu pa savam – var aiziet melodrāmā vai šausmu estētikā .. Nevar teikt, ka pats prozas materiāls ir ārkārtīgi kvalitatīva literatūra, bet romāna jēga ieraksta Mēriju Šelliju pasaules literatūras vēsturē. Primārā ir ideja, ko viņa nes, – vēlāk tā attīstās, nu kaut vai Mihaila Bulgakova Suņa sirdī.»

Villa Diodati

Mūsdienās grūti noticēt, bet Frankenšteins nāca pasaulē auglīgā savienībā, kas izveidojās kā no vecāku ligzdiņām aizbēgušu trakulīgu jauniešu un tikumus graujoša augstāko aprindu kompānija, kuras kodols bija politiķa un filozofa Viljama Gudvina meita Mērija Šellija (tolaik vēl Gudvina), viņas pusmāsa Klēra Klermona, sera Timotija Šellija dēls dzejnieks Persijs Bišs Šellijs un lordu Baironu dzimtas mantinieks dzejnieks Džordžs Bairons, kā arī viņa viegli apsēstais dakteris Džons Polidori – vēlāk daža laba šausmu stāsta autors. Kompānija ļoti progresīva, Vudstokas narkovecmāmiņas viņu priekšā bālē vēl šodien. Dažs šos jauniešus dēvē par izvirtuļiem un baudkāriem dēkaiņiem, tomēr četri no pieciem ir atstājuši pēdas literatūrā, bet trīs – Šellija, Šellijs un Bairons uzskatāmi par pasaules klasiķiem.

Aizmukuši no vecākiem un svētulīgiem tikumiem, jaunieši vadīja vasaru Šveicē – īrējot villa Diodati, īsinot dienas opija un seksuālu baudu gaisotnē. Tieši te, pēc tam, kad lords Bairons draugiem inscenē īstu šausmu nakti, dzimst arī Mērijas Šellijas romāns Frankenšteins, kas padara tās autori nemirstīgu. Abu laulāto draugu Mērijas un dzejnieka Šellija tālākās traģiskās gaitas rada leģendu par to, ka Frankenšteinam līdzi seko lāsts, kas liek pret šo darbu izturēties ar lielu nopietnību. Divi viņu bērni mirst, trešais ir slimīgs. Klasiķis Šellijs noslīkst vētrā, savukārt Mērija Šellija ilgi slimo, bet dzīves beigu posmā sajūk prātā. Tiek pieļauts, ka smadzeņu vēža dēļ. Arī trešais villa Diodati klasiķis lords Bairons dzīvi beidz bēdīgi, tiesa gan, vairāk savas trakulīgās, nevaldāmās dabas un venerisko slimību rezultātā. Lai šis aiz matiem pieviltais lāsts neskartu, priekšnoteikums esot tas, ka pret Frankenšteinu jāizturas ļoti nopietni, tik nopietni, kā to darīja ekrāna zvaigzne Boriss Karlovs.

Vai gan mūsdienās kāds ticēs, ka pirmais Frankenšteina izdevums bija tikai 500 eksemplāru liels, nodrukāts trīs sējumos, turklāt publicēts anonīmi, ar Persija Biša Šellija un Viljama Gudvina priekšvārdiem. Tomēr tieši tā sākas Frankenšteina uzvaras gājiens.

Klasiķis Karlovs un mošķi

Divdesmitā gadsimta sākumā Frankenšteinu pamana Holivuda. 1931. gadā britu izcelsmes režisors Džeimss Veils rada filmu Frankenšteins, kuras pamatā ir Pegijas Veblingas luga Frankenšteins – viens no Mērijas Šellijas romāna dramatizējumiem. (Starp citu, Veils beidz dzīvi baseinā.) Tā dzimst kino klasika, un tā piedzimst kino leģenda doktora Viktora Frankenšteina radītā monstra atveidotājs, kura ekrāna pseidonīms ir Boris Karloff. Patiesībā tas ir pēc dabas tik lādzīgais britu aktieris Viljams Henrijs Prats. Iespēja nospēlēt Mērijas Šellijas radīto mošķi viņam kļūst par zelta atslēdziņu ceļā uz pasaules slavu un ekrāna nemirstību. Kas par to, ka Prata kungam patīk vadīt bērnu raidījumus radio, – atveidot uz ekrāna monstru izrādās daudz ienesīgāk. Boriss Karlovs kļūst par leģendu un zīmolu, kas iegūst visai daudzveidīgu izplatību – sākot no plakātiem, beidzot ar lellītēm. Ar to arī maisam gals ir vaļā. Mērijas Šellijas romānu vēlas ekranizēt visi. Jo biežāk tas notiek, jo mazāk tam ir saistības ar oriģinālu. Frankenšteina vispārcilvēciskās idejas nobāl, tās izplēn B kategorijas šausmu filmu debilizētajos sižetos – jo stulbāk, jo labāk.

Kā saka jaunā iestudējuma režisore Laura GrozaĶibere: «Kinematogrāfs tiešām ir parūpējies par to, ka Frankenšteins asociējas ar tādu mošķu stāstu. Otra lieta – tas ir fenomenāli, bet to nav iespējams sagraut. Visiem nezin kāpēc liekas, ka Frankenšteins ir šis romāna monstrs. Tas pat ir tautas valodā iegājies – ja kaut kas neglīts, tad Frankenšteins. Bet romānā Frankenšteins taču ir zinātnieks.»

Jaunais iestudējums

Būtu pat savādi, ja Dailes teātra jauniestudējums turpinātu ripot pa XX gadsimta Frankenšteina tradīciju klasiskajām sliedēm. Mūsdienās Mērijas Šellijas idejas iegūst aizvien jaunas nokrāsas, tāpēc jau arī iestudējumam izvēlēta Nika Dīra luga, kas tapusi 2011. gadā. Režisore Laura GrozaĶibere uzsver: «Man šķiet pilnīgi lieki atgādināt, ka šis ir materiāls par cilvēka atbildību. Tas ir pašsaprotami. Jo tas primāri, protams, ir par to. To nevar nepamanīt. Atbildības jautājums kliedz no visiem stūriem, tāpēc es to neakcentēju, lai tas nekļūst didaktisks. Man drīzāk liekas, ka blakus šai visiem redzamajai un zināmajai tēmai ir vēl otra – mazāk pamanāma. Tas ir jautājums par citādā attiecībām ar pasauli, par citādā tiesībām eksistēt. Jo citādais ir pasaulē ienācis, tā nav viņa iniciatīva, viņš te vienkārši ir. Kā jebkas, kas šeit ir materializējies. Tad ir jautājums, kas ar šo citādo notiek. Es to gan nedomāju tādā banālā dažādu sociālo grupu tiesību aizsardzības līmenī. Man liekas, jebkurš cilvēks sevi reizēm apzinās kā citādo, izolē no sabiedrības, mēģina atkal integrēt tajā.»

Kā tieši tas tiks atrisināts uz skatuves, uzzināsim, sākot no 18. septembra vakara, kad Frankenšteins pirmoreiz kāps uz Dailes teātra lielās zāles skatuves. Kāpēc lai Frankenšteins nebūtu veiksmes stāsts? Nopietnās attieksmes šoreiz ir pārpārēm. Savukārt, ja ar to nepietiek un esat mistikas cienītājs, paraugieties uz Ričarda Rosvela 1840. gadā darināto Mērijas Šellijas portretu un jaunā iestudējuma režisori Lauru Grozu. Bez komentāriem.

Svarīgākais