«Šis materiāls liek domāt par to, ka ļoti daudzas nevajadzīgas lietas notiek bezrūpības un paviršas attieksmes dēļ pret dzīvē svarīgām lietām,» saka Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis. Viņam piektdien pirmizrāde – kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona (1978) lugā Ziloņa dziesma, ar kuru Dailes teātrī kā režisors atgriežas kādreizējais šī teātra aktieris Andrejs Žagars.
No sava darba kabineta slimnīcā ir pazudis ievērojams psihiatrs. Pēdējais, kurš ārstu redzējis, ir viņa pacients Maikls Alīns (Gints Grāvelis). Mēģinot noskaidrot pazušanas iemeslus, slimnīcas vadītājs dakteris Grīnbergs (Juris Kalniņš) iztaujā pacientu. Savukārt Maikls, manipulējot ar dakteri Grīnbergu, iesaistās smalkā psiholoģiskā spēlē, kas izvēršas grēksūdzē. Jauniestudējumā spēlē arī aktrise Esmeralda Ermale (Mis Petersone).
Gints Grāvelis neliekuļo un vaļsirdīgi atzīstas, ka pats nereti bijis garām skrienošs, kā dēļ daudz kas ir noticis nepareizi. Ka arī pats ir gana daudz neizdarījis, lai būtu citādāk. «Skaidrs, ka es neesmu kristāla oliņa, ko ielikt trauciņā un glabāt kā pašu dārgāko. Un, ejot cauri šim materiālam, es tagad daudz par to domāju – ka šā brīža laikā un telpā vispār ir ļoti daudz nevērības. Jo tā taču ir vieglāk – kaut kā, varbūt, gan jau... Tāpēc es ceru, ka mūsu jaunā izrāde liks skatītājiem padomāt, ka uzmanības un mīļu vārdu saviem tuvajiem nekad nevar būt par daudz. Un ideāli būtu, ja pārītis, kas atnācis uz izrādi, mājās aizietu, vēl mīļāk saķērušies. Jo īstenībā pateikt labu vārdu, samīļot otru un feini būt kopā jau nav nemaz tik grūti. Tas neprasa no tevis nenormālus ieguldījumus, tas neprasa ļoti lielu piepūli.»
Aktieris ir pateicīgs ģimenei, ka no saviem mīļajiem gan viņš sāpīgi paviršu attieksmi nekad nav sajutis. «Man ir izcila ģimene!» viņš priecīgi saka, uzsverot, ka šīs izrādes sakarā viņš gan vairāk aizdomājas par sevi – kā dzīvojis, ko darījis un ko neizdarījis. Bet nu nav jau tā, ka līdz ar Ziloņa dziesmu Gints tagad sev dod jaungada solījumu, ka tagad gan viss būs citādi. «Protams, ideālā versijā tam vajadzētu būt tik pašsaprotamam kā no rīta iztīrīt zobus. Jo jāsāk jau katram ir pašam ar sevi, tikai tad varam kādam ko lūgt vai, nedod Dievs, no otra ko pieprasīt.»
Protams, aktieris apzinās: nāks jaunas lomas, šis darbs paliks otrajā plānā. «Bet man vienalga būs mzliet vieglāk, jo es ceru, ka šo izrādi mēs spēlēsim gana daudz, un tad nu tā man katru reizi to visu atgādinās. Un es atkal mēģināšu nepaskriet garām...»
Nākamais darbs Gintam būs pie režisora Dž. Dž. Džilindžera, kurš iestudēs Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga un Evitas Mamajas mūziklu Žanna d’Arka, kura pirmizrāde plānota 29. janvārī. «Man būs tas gods un pienākums. Un, protams, gana liela cīņa būs jāizcīna ar Lāča mūziku. Maniem kolēģiem jau ir tāda pieredze – mūziklā Oņegins, kur es ielēcu tikai no trīsdesmitās izrādes, tāpēc man nesanāca iet cauri no sākumposma. Bet – tiklīdz būs garām pirmizrāde, es būšu gatavs jauniem izaicinājumiem!» apņēmīgi nosaka lieliskais aktieris. Viņš atklāj, ka vēl viena jauna loma viņam šosezon būs pie režisora Pētera Krilova, kurš pavasarī Dailes teātrī iestudēs Agotas Kristofas romānu Lielā burtnīca. «Trīs jaunas lomas un vēl koncerti Ziemassvētkos – manuprāt, tie vienam aktierim varētu būtu griesti. Nav jau slikti, ja ir daudz darba, jo tā ir jābūt, bet ir svarīgi, lai nav par daudz. Lai sezonas beigās nav tā, ka savus kolēģus vairs negribi redzēt,» aktieris pasmaida un saka, ka viss jau ir forši. «Es esmu priecīgs!»
Gints atklāj, ka vasarā ir atpūties un sasmēlies saules enerģiju, jo ir ne tikai vadījis dažādus pasākumus un filmējies jaunajā Latvijas Televīzijas seriālā Māja pie ezera, bet arī pabraucis ar laivu pa piecām upītēm, papriecājies par Latvijas dabu un pat kādu zivtelīti mēģinājis piemānīt. Nekas tāds ļoti nopietns gan neesot, ar ko palielīties, bet aktieris saka, ka vēl jau tikai rudens, vēl var paspēt. «Beigsies rīta mēģinājumi, tad tikai jāsakārto grafiks, lai tiktu pie Ievas Kerēvicas pamācīties dziedāt [mūziklam Žannai d’Arka], un tad jau... Es ceru, ka laiks būs tāds, ka varēs noķert arī kaut ko lielāku. Patiesībā nav jau nepareizu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Un, tā kā vēlme un gribēšana ir baigā, tad jau arī vajadzētu būt, ka izdodas!» viņš optimistiski nosaka un atzīst, ka uz ūdens var izvēdināt galvu vārda vistiešākajā nozīmē. «Vējš izpūš visu slikto, kas sakrājies, un, atbraucot atpakaļ uz teātri, es atkal vismaz pāris dienas esmu ļoti priecīgs!».