Marta vidū Horvātija, Albānija un Kosova vienojās par militāru sadarbību. Atbildot uz to, Serbija un Ungārija paziņoja par mērķi izveidot savu militāro aliansi. Vai tas apdraud drošības situāciju Balkānu reģionā, skaidroja Vācijā bāzētā raidorganizācija "Deutsche Welle" savā interneta portālā "dw.com".
Serbijas plašsaziņas līdzekļi vienā balsī slavē militārās sadarbības nolīgumu starp Serbiju un Ungāriju. "Bumba, kas satricinās reģionu," teikts tabloīda "Informer" virsrakstā. Valdības rupors, Serbijas laikraksts "Kurir", raksta par "vēsturisku brīdi". "Novosti" vienošanos sauc par "jaunu dzelzs draudzības pierādījumu", bet portāls "Republika" apgalvo, ka "horvāti un albāņi baidās no Serbijas un Ungārijas militārās alianses".
Neatkarīgi no tā, vai tas būtu laikrakstos, televīzijas kanālos vai interneta portālos, visi valsts kontrolētie plašsaziņas līdzekļi vienbalsīgi ziņoja par iespējamo militāro aliansi, par kuru vienošanos 1. aprīlī Belgradā parakstīja Ungārijas un Serbijas aizsardzības ministri Kristofs Szalai-Bobrovnickis un Bratislavs Gašičs. Dažas dienas vēlāk Bosnijas un Hercegovinas Republikas prezidents Milorads Dodiks paziņoja, ka Bosnijas serbi pievienosies "jaunai militārajai aliansei".
Serbijas mediji abās Drīnas upes pusēs prezentēja jauno "militāro paktu" kā reakciju uz nesen panākto militāro aliansi starp NATO partneriem Horvātiju un Albāniju, kā arī Kosovu, kuras neatkarību no Serbijas Belgrada nav atzinusi pat pēc desmitgadēm. Horvātijas, Albānijas un Kosovas aizsardzības ministri šā gada 18. martā parakstīja vienošanos, kas paredz sadarbību saskaņā ar NATO stratēģisko koncepciju un Eiropas Savienības (ES) drošības politiku.
"Īpašas bažas rada tas, ka šī militārā alianse tika izveidota, neapspriežoties ar Belgradu," paziņoja Serbijas Ārlietu ministrija. Belgrada uzskata, ka vienošanās mērķis ir izolēt Serbiju un izveidot "paramilitārās struktūras" Kosovā, kas ir "rupja provokācija", piebilda diplomātiskais dienests.
Bet ko patiesībā paredz vienošanās starp valdībām Zagrebā, Tirānā un Prištinā? Dokuments, kuru 2025. gada 18. martā Tirānā parakstīja triju valstu aizsardzības ministri, paredz sadarbību NATO stratēģiskās koncepcijas un ES drošības politikas ietvaros.
Saskaņā ar dokumentu, plānots pastiprināt sadarbību starp aizsardzības uzņēmumiem un karavīru un komandieru apmācību. Tiek plānotas arī kopīgas militārās mācības. Eiroatlantiskā integrācija koncentrējas uz pasākumiem, lai aizsargātu pret ārvalstu kiberuzbrukumiem un dezinformācijas kampaņām. Lai gan Serbija saka, ka jaunā militārā alianse jūtas apdraudēta, Horvātijas premjerministrs Andrejs Plenkovičs apliecināja: "Šis sadarbības memorands nav naidīgs."
Tomēr notiekošo nacionālo sāncensību un naidīgumu starp Serbiju un Horvātiju pēc Dienvidslāvijas sabrukuma veicināja trīspusējs līgums. "Ir pagājuši laiki, kad Horvātijai bija jājautā Belgradai, ko tai atļauts darīt un kā tai jārīkojas, un tas nekad vairs nenotiks," sacīja Horvātijas aizsardzības ministrs Ivans Anusičs.
Zagrebas laikraksts "Jutarnji list" apgalvoja, ka Serbijas prezidentam Aleksandram Vučičam bija nervu sabrukums, kad viņš uzzināja par jauno aliansi. Serbijas prese atbildēja ar triumfējošiem virsrakstiem, no kuriem vienā bija teikts: "Horvātija un Albānija ir saņēmušas skaidru atbildi: ir parakstīta vienošanās par militāru aliansi starp Ungāriju un Serbiju."
Tomēr, aplūkojot tuvāk, vēsturiskā "militārā alianse" starp Belgradu un Budapeštu izrādās tikai A. Vučiča kontrolēto plašsaziņas līdzekļu politisks triks. "Tas atbilst citiem Vučiča mārketinga trikiem," intervijā Belgradā bāzētajam laikrakstam "Danas" sacīja opozīcijas politiķis Petārs Boškovičs, kas kritizē valdību.
Serbijas militārais eksperts Aleksandrs Radičs vairākos portālos paskaidroja, par ko tas patiesībā ir. Līgumā, kas tika tik skaļi paziņots, "nav militārās alianses elementu", viņš analizēja. Dokumentā ir ietverti tikai konkrēti militārās sadarbības projekti, par kuriem katru gadu tika panākta vienošanās, pamatojoties uz 2023. gada pamatnolīgumu." A. Vučičs arī paskaidroja, ka "militārā alianse ir mērķis", tās izveides kurss tika noteikts tikai tagad.
Tomēr, lai cik neskaidrs būtu nolīgums par militāro sadarbību, Rietumbalkānu reģiona valstis jau gadiem ilgi ir bruņojušās. Piemēram, Horvātija, kas kopš 2025. gada 1. janvāra ir atgriezusies pie obligātā dienesta, ir iegādājusies "Rafale" iznīcinātājus no Francijas un risina sarunas par vācu "Leopard" tanku piegādi.
Serbija savukārt ir parakstījusi līgumu ar Parīzi par daudzfunkciju kaujas lidmašīnu iegādi un pērk ieroču sistēmas no Krievijas un Ķīnas. "Balkānos drošinātājs joprojām ir īss," tāds bija Bundesvēra militārās savienības ziņojuma virsraksts par situāciju Bosnijā un Hercegovinā 2024. gada janvārī. Agrāk šis reģions tika salīdzināts ar pulvera mucu. Bet cik sprādzienbīstama situācija tur ir?
Ja dziļāk aplūko militāro spēku līdzsvaru, karš tuvākajā nākotnē ir maz ticams. Aprīļa sākumā NATO ģenerālsekretārs Marks Rite teica, ka nav nepieciešams iekļaut situāciju reģionā alianses valstu ārlietu ministru sanāksmes darba kārtībā Briselē. Pirms nedaudz vairāk nekā gada arī viņa priekšgājējs Jenss Stoltenbergs apliecināja, ka Balkānos nav tiešu militāru draudu.
"Īsta kara iespējamība ir zema," sacīja Vuks Vukasanovičs no Belgradas Drošības politikas centra. Pēc eksperta domām, neskatoties uz bruņošanās sacensībām, valstīm ir pārāk maz resursu šādam konfliktam. "Pirmkārt, vietējai elitei būs jābaidās par savām varas pozīcijām kara gadījumā," skaidroja V. Vukasanovičs.
NATO ir spēcīga klātbūtne Balkānu reģionā. Izņemot Kosovu, visas pārējās kaimiņvalstis ir alianses dalībvalstis. Serbija un Bosnija un Hercegovina nav NATO dalībvalstis.
ASV Kosovā ir liela militārā bāze "Camp Bondsteel". Durresas ostā Albānijas Adrijas jūras piekrastē jau sen ir plāni uzbūvēt lielu jūras spēku bāzi. Turklāt līdz 10 000 alianses karavīru varētu izvietot Rumānijā, kas robežojas ar Serbiju, Mihaila Kogalniceanu gaisa bāzē netālu no Konstancas, kas pašlaik tiek paplašināta un modernizēta, padarot to par pēc platības lielāko NATO bāzi Eiropā.
