SARUNA: Laikmetīgais leļļu teātris ir daudzveidīgs
Leļļu teātra vēsturnieks un kritiķis Mareks Vašķels no Polijas viesojas Rīgā, lai lasītu lekcijas šogad Latvijas Kultūras akadēmijā studijas sākušajam Latvijas Leļļu teātra aktieru kursam. Neatkarīgā tikās ar leļļu teātra speciālistu, lai runātu par to, kāds ir laikmetīgais leļļu teātris.
– Ar ko jums ir interesants lelles fenomens, ja reiz esat veltījis tam savu radošo mūžu?
– Daudzi arī te, Latvijā, domā, ka leļļu teātris ir tikai bērniem. Es par to sāku interesēties, būdams jau pieaudzis cilvēks, kad, studējot universitātē, noskatījos ļoti spēcīgas leļļu teātra izrādes. Cilvēks ir tikai cilvēks, un ar to var izdarīt to, ko var. Protams, arī tas ir ļoti interesanti. Kad ieraudzīju, kādas ir aktiera iespējas, ja tam iedod lelli, kādas attiecības starp viņiem veidojas, cik spēcīga plastiskā pasaule paveras... Lelle – tas nav konkrēts cilvēks, bet tas, ko cilvēks vai dzīve var iedvesmot attēlot. Tas bija 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā, kad strādāja Tadeušs Kantors un Polijā notika daudzi festivāli, kas uz teātri ļāva paskatīties citādi. Kafkas romānus iespējams iestudēt dramatiskajā teātrī, kaut arī viņš runā par neparastām lietām. Tā ir iztēles, fantāzijas pasaule. Kino šodien var ļoti labi redzēt, cik tālu esam aizgājuši savā iztēlē un sapņos. Ierasts, ka leļļu teātrī ir dzīvnieki vai cilvēku kopijas. Bet leļļu teātris – tie ir arī priekšmeti, objekti, matērija, kas var pārvērsties mūsu acu priekšā. Šī pasaule uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Tāpēc iesākumā mācījos pats, tad sāku mācīt citus, pētīt. Paralēli prakse teātros. Tā visa mana dzīve rit ap leļļu teātri, un tagad domāju, ka tā bija pareizā izvēle. Ir interesanti.
Turklāt leļļinieku pasaule ir maza. Mēs cits citu pazīstam. Tomēr tā ir bagāta pasaule un pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu laikā paplašinājusies. No vienas puses, ir tradicionālie leļļinieki, kam ir attiecīgā izglītība, bet, no otras puses, ir cilvēki, kas nākuši no citas vides, piemēram, no cirka, no mākslas. Lelle ir jāizgatavo. Cilvēks vienkārši ir, bet lelle neeksistē. Iespējams paņemt jebkuru materiālu un no tā kaut ko uztaisīt. Bet ne katrs to var – uztaisīt kaut ko no nekā, vai tas būtu papīrs, koks vai metāls.
– Kāds patlaban ir laikmetīgs leļļu teātris?
– Laikmetīgajā leļļu teātrī ir trīs virzieni. Viens ir teātris bērniem. Nevajag aizmirst, ka leļļu teātris bērniem pastāv tikai nedaudz vairāk kā simt gadus. Bet leļļu teātris ir sens – vecākās liecības ir kopš 22. gadsimta pirms Kristus. Leļļu teātra vēsture ir četrdesmit gadsimtu ilga. Iesākumā leļļu teātris bija pieaugušajiem un ļoti populārs teātra veids. Kādas izrādes, protams, skatījās arī bērni. Tikai 19. gadsimta beigās saistībā ar bērniem veltīto teorētisko, psiholoģisko pētījumu attīstību sāka domāt par leļļu teātri kā bērnu teātra veidu. Jo vēl ne tik sen tēvam ar bērnu, līdz tas sasniedza septiņu gadu vecumu, nebija nekādas saskares. 19. gadsimta beigās kultūras, teātra cilvēki sāka pievērst uzmanību bērnam. Tā bija jauna koncepcija. 20. gadsimtā šis virziens – leļļu teātris bērniem – kļuva ļoti spēcīgs.
Otrs virziens ir pavisam jauns, radies pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem Itālijā, Skandināvijā. Tas ir teātris pavisam maziem bērniem – no sešiem mēnešiem līdz trīs gadu vecumam. Beidzamajā laikā tas pasaulē attīstās ļoti strauji. Tas ir teātris, kurā izmanto lelli, priekšmetus, kādu formu, lai veicinātu bērna attīstību. Īpaši itālieši ir ļoti spēcīgi šajā jomā. To dara profesionāļi, un ir pat speciāli festivāli. Ir teātri, tostarp mans Animācijas teātris, kas vienu repertuāra daļu veido speciāli vismazākajiem bērniem. Ir speciāla zāle, tur nav krēslu. Visi atrodas uz grīdas starp aktieriem un priekšmetiem.
Pats galvenais leļļu teātra virziens tomēr ir teātris pieaugušajiem, kur lelle nav cilvēku kopija. Protams, pastāv klasiskās leļļu teātra formas, piemēram, marionetes, spieķu lelles, cimdu lelles. Un ir teātri, kas nodarbojas tikai ar to. Bet laikmetīgajā leļļu teātrī svarīgākais ir jaunrade, kas saistīta, piemēram, ar multimedijiem. Laikmetīgais leļļu teātris attīstās starp dažādiem žanriem. Protams, galvenais ir aktieris, jo lelles pašas nekustas. Šodien leļļu teātrī aktieris atklāti spēlē ar lelli, bet tai ir jābūt viņa partnerim, jāeksistē ar cilvēku vienā līmenī.
Būtiska ir tēma, par ko runāt. Katrā valstī laikmetīgais leļļu teātris ir citāds, jāņem vērā tradīcijas, tāpat apmācība, skolas.
Leļļinieki dažādās valstīs meklē savu īpašo ceļu mākslā, formas valodu. Arī marionete, kas iesākumā bija cilvēka kopija, ir veikusi garu attīstības ceļu līdz objektam, kas var kustēties pats ar mehānisma vai datora palīdzību. Ir eksperimenti ar akmeņiem – no tiem veido formas, konstrukcijas, papildina ar skaņu, gaismām, videoanimāciju. Tās ir instalācijas, bet, ja pievieno tekstu, sākas teātra spēle. Tāds teātris nav vienkārši uztverams, tas liek saspringt, prasa piepūli. Laikmetīgais leļļu teātris nav viena žanra teātris, tas ir daudzveidīgs.
Arī leļļu teātrī bērniem beidzamajā laikā notiek interesantas lietas. Piemēram, Polijā ir attīstījusies dramaturģija speciāli leļļu teātrim. Līdz 19. gadsimta beigām leļļu teātrī tika izmantots tas pats repertuārs, kas dramatiskajā teātrī. Kopš modernisma, Gordona Kreiga, Morisa Māterlinka, Alfrēda Žarī, kas rakstīja lellēm, sākas jauns posms, kad nostiprinās pārliecība, ka leļļu teātrim ir nepieciešams cits – savs repertuārs. Gan pieaugušajiem, gan bērniem. Beidzamajā laikā frankofonijas valstīs, arī Polijā, notiek dramaturģijas bums. Teātri pat nespēj attīstīties tik strauji, kā tas notiek dramaturģijā. Mūsdienu autori domā par lietām, kas nodarbina jaunus cilvēkus. Viņu lugu varoņi ir lietas, jēdzieni. Piemēram, vienā lugā ir varonis Nekas. Tas režisoram, māksliniekam paver jaunas iespējas, kā to attēlot. Laikmetīgā dramaturģija aktualizē tēmas, kuras agrāk nebija interesantas. Tā atklāj, ka mēs esam citādi.
– Tātad tiešāk atklāj šodienas pasauli?
– Precīzi. Tās nav tikai pasakas, pie kā esam pieraduši leļļu teātrī bērniem. Šodien tiek runāts par problēmām, kas bērniem ir aktuālas. Viņi taču nedzīvo kosmosā. Viena no tēmām, kas parādās laikmetīgajā dramaturģijā, ir nāve. Tā taču skar arī bērnu, viņš redz, ka aiziet vecmāmiņa, vectēvs utt. Tāpat tiek runāts par ģimeni – tēvu, kura nav, māti, kas strādā, un kādas problēmas tāpēc rodas, narkotikas. Tās ir jaunas tēmas leļļu teātrī bērniem. Agrāk mēs dzīvojām pasaku pasaulē. Arī pasakas runā par nopietnām lietām, bet tas nav par mums. Tas notika kaut kad ar kādiem citiem cilvēkiem. Leļļu teātris var palīdzēt saprast pasauli, kurā starp baltajiem cilvēkiem parādās melnais, kur līdzās pareizticīgajam ir musulmanis. To piedāvā laikmetīgā dramaturģija. Ja arī darbojas dzīvnieki, centrā ir cilvēku problēmas.
Laikmetīgajam leļļu teātrim skatītājā ir jārod partneris. Jābūt dialogam. Nevis paskatījāmies pasaku par Zelta zivtiņu, viss skaidrs, nav par ko runāt, ejam mājās. Jābūt problēmām, par ko pēc izrādes ar bērniem runāt – ģimenē, skolā vai teātrī.
Piemēram, manā teātrī pēc katras izrādes notiek diskusija. Dažkārt tā ilgst trīs vai piecas minūtes, bet gadās, ka stundu.
– Tātad svarīgi ir skatīties izrādi kopā ar bērnu. Esmu ievērojusi, ka droši vien arī finansiālu apsvērumu dēļ nereti kāds no vecākiem atved bērnu un pēc tam sagaida. Neskatās izrādi kopā ar viņu.
– Protams, tas ir ļoti svarīgi. Tāpat kā bērniem lasām priekšā pirms miega vai kopā skatāmies filmu un runājam par to. Bērni iepazīstas ar jaunām, neviennozīmīgām, sarežģītām lietām. Tās ir jāskaidro. Tās leļļu teātrim ir jaunas problēmas. Šodien joprojām uz leļļu teātri ved klasi, un tad tas ir skolotāja uzdevums runāt, izskaidrot. Vai arī teātrim ir jāveic šis darbs, jānodrukā kādi materiāli. Tās ir laikmetīgā teātra darba formas, kas vairs neaprobežojas tikai ar bērnu izklaidēšanu vai iepriecināšanu. Arī tā ir teātra loma, bet ne vienīgā. Paskatieties, ko šodien rāda televīzija, cik tur ir agresijas un brutalitātes.
– Un vēl datorspēles – kā teātrim ar to visu konkurēt?
– Protams, tā ir teātra problēma. Daudzi cilvēki, kas sēž pie televizora vai datora, zina, ka šī pasaule neeksistē. Teātra pasaule ir reāla, jo tur ir dzīvi cilvēki, lelles, problēmas, un tas notiek tieši tajā laikā. To nevar izslēgt. Teātris ir dzīvās mākslas forma.
– Latvijā leļļu teātra kā bērnu teātra tradīcija ir stipra, kā citviet?
– Ir dažādi, bet tomēr vairākums domā, ka tā ir bērnu teātra forma. Tā tas ir Francijā, Vācijā, Polijā, Japānā. Nav atšķirības. Polijā ir daudz problēmu ar leļļu teātri pieaugušajiem, taču ir teātri ar četrdesmit gadu vēsturi, kas strādā pieaugušajiem. Arī tiem, kas strādā bērniem, laiku pa laikam vajag mainīt kontekstu, parunāt par citām problēmām. Man liekas, mākslinieki pamatā runā par savām problēmām, kas ir aktuālas arī skatītājiem. Leļļiniekiem ir savi festivāli, viņi daudz ceļo, jo ne jau katrā pilsētā ir teātra ēka, kur var pastāvīgi strādāt, ar ansambli un administrāciju. Polijā gada laikā notiek 1200 dažādu festivālu, un tā ceļojot ir iespēja parādīt arī savas izrādes. Vācijā ir aptuveni 350 leļļu teātra ansambļu. Leļļu teātra struktūra ar stacionāru ēku ir palikusi bijušajās Padomju Savienības valstīs un ap to. Francijā, Lielbritānijā, Itālijā neatradīsiet leļļu teātri ar savu ēku un dotāciju. Vācijā pēc apvienošanās redzama atšķirīga aina. Vienā pusē ir institucionāli leļļu teātri, otrā ir neatkarīgas kompānijas, kas meklē iespējas, kā izdzīvot. Tagad ir tāds laiks, kad dzīvojam no projektiem. Polijā ir aptuveni 2000 leļļinieku.
– Jūs sakāt, ka galvenais leļļu teātrī ir animācija. Paskaidrosiet?
– Leļļu teātris radās no cilvēka pieņēmuma, ka priekšmetam ir dvēsele. Varbūt mēs nespējam to saredzēt, bet viņi ir dzīvi. Senajās kultūrās, kur pastāvēja animisms, tas bija pašsaprotami. Leļļu teātrī svarīgākais ir neatkarīgi no tā, kāda ir forma – cilvēka kopija vai glāze – piešķirt tai dvēseli, tātad – atdzīvināt. Tā ir animācija, galvenā leļļu teātra jēga. Ticība, ka priekšmeti ir dzīvi. Ir daudz leģendu par to, ka priekšmeti var dzīvot tikai tad, kad cilvēks uz tiem neskatās. Tas viss rosina fantāziju.
No antīkās pasaules zinām metaforu, ka cilvēks ir dieva rokās. Tāpat kā cilvēku vada kāds spēks, leļļinieks ir lelles dievs. Viņš gan dod tai dzīvību, gan atņem to. Tās ir līdzīgas attiecības. Dramatiskajā teātrī nevar nogalināt cilvēku, to var dažādi attēlot. Bet leļļu teātrī tas strādā ļoti tieši. Lelli var nogalināt. Bez animācijas tā ir tikai butaforija. Leļļu teātrī šis brīdis, kad aktieris dod un atņem dzīvību, ir pats galvenais. Un tās attiecības, kas veidojas ar aktieri, ir citas, oriģinālas. Animācija šo mākslas žanru padara īpašu. Paskatieties, cik mūsdienu kino ir leļļu mākslas! Džims Hensons, kas radīja leļļu šovu The Muppets, jau pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā veidoja animācijas filmu The Dark Crystal, no kā sākās mūsdienu kino animācijas. Protams, tagad tam vairs nav nekādas saistības ar leļļu teātri.
Nevajag domāt, ka lelle ir tikai cilvēka kopija. Tas ir stereotips. Beidzamajā laikā dažādās valstīs ir diskusija par terminiem. Arī poliski lellei ir viena konkrēta nozīme – spēļmanta. Tāpēc Polijā ir parādījušies animantu teātri. Animants var būt jebkas, ko var animēt. Vācu valodā ir Figurentheater, nevis Puppentheater. Klasiskajās leļļu tehnikās viss bija noteikts un skaidrs, tagad lelle var būt jebkas. Tā attīstās laikmetīgais leļļu teātris un arī laikmetīgā māksla, kas atšķiras no agrākās mākslas ar noteiktiem žanriem. Tāpat ir mainījies cirks – laikmetīgajā cirkā nav klaunu vai dzīvnieku. Tādi stereotipi mums piemīt attiecībā uz dažādām jomām.
Manu teātri sauc Animācijas teātris, un nosaukums tika mainīts jau pirms divdesmit pieciem gadiem. Tas, protams, ir leļļu teātris, bet lelles ir daudzveidīgas.
– Vai leļļu teātra aktierim jābūt kādam īpašam talantam vai visu var iemācīties?
– Es reiz satiku slaveno un lielisko krievu padomju aktieri un leļļinieku Sergeju Obrazcovu, kurš teica, ka vajag būt gan labam aktierim, gan pārvaldīt leļļu mākslu. Bez labas aktiermeistarības nav laba teātra, ne katrs cilvēks var kāpt uz skatuves. Ir jāpārvalda aktiera profesija, īpaši laikmetīgajā leļļu teātrī, kur aktieris ir atklāts, nevis aiz širmja. No viņa talanta un spējām ir atkarīgs, vai uzmanību piesaista sev vai lellei, bet tā jau ir cita tēma. Ja viņš nepārzinās leļļu mākslu, tad būs tāpat kā ar pianistu. Ir tādi, kas vienkārši spēlē, un ir tādi, kas aizskar manu dvēseli. Lelle ir instruments. Nepietiek tikai parādīt lelli. Ir arī tādi teātri, bet tie ir slikti. Leļļiniekam jābūt kā tam pianistam, kas dzīvo mūzikā, lai viņa lelle, viņa instruments spēlētu. Tāpēc ir jāpārvalda šī instrumenta tehnika. Tā ir liela atšķirība starp Centrāleiropas, Austrumeiropas un Rietumeiropas leļļu teātriem. Mūsu teātros ir ansamblis. Aktieri katru reizi saņem uzdevumu, kuru, gadās, nespēj veikt. Tas ir tāpat kā mūziķim katru reizi dot spēlēt citu instrumentu. Rietumu teātros tāpēc ir vieglāk, jo tur ir izteikta specializēšanās. Mūsu aktieriem leļļiniekiem jāmāk viss, visas tehnikas. Bet vai tas maz iespējams? Tāpēc ļoti svarīga ir apmācība. Un institucionālie teātri ir tikai viena iespēja. Varbūt jaunie cilvēki, kas tagad sākuši mācīties Latvijas Leļļu teātra kursā, veidos savas neatkarīgās teātra kompānijas? Tāpēc jāmāca tā, lai viņi būtu ne tikai spēcīgi ansamblī lielā teātrī, bet arī jāattīsta viņu mākslinieka personība.
Mareks VAŠĶELS
- Leļļu teātra vēsturnieks un kritiķis
- Animācijas teātra vadītājs Poznaņā
- Varšavas Teātra akadēmijas profesors
- Bijis Belostokas leļļu teātra vadītājs