Inese Ramute. Neiespējami iespējamā mīlestība

LAI GRIB ATGRIEZTIES. «Māra Ķimele daudziem mūsu teātrī ir ļoti būtisks cilvēks, tāpēc, atkal ar viņu strādājot, mana lielākā vēlme ir, lai viņa nav mūsos vīlusies, lai, pēc pirmizrādes aizbraucot no Valmieras, viņai būtu sajūta, ka grib te atkal atgriezties,» saka jauniestudējuma Emmijas laime galvenās lomas atveidotāja Inese Ramute © Publicitātes foto: Matīss MARKOVSKIS

«Bija pagājis ilgs laiks, kopš pēdējoreiz strādāju ar Māru Ķimeli. Un es atkal no jauna aptveru, cik tā ir ekskluzīva iespēja strādāt ar tik prasīgu režisori, kas izsvaida tavu štampu kulīti pa visām sienām un tev viss ir jāsāk no nulles,» saka Valmieras Drāmas teātra (VDT) aktrise Inese Ramute.

Viņai rītvakar pirmizrāde - pēc vairāku gadu pārtraukuma teātrī atgriezusies režisore Māra Ķimele un pēc Rainera Vernera Fasbindera Bailes saēd dvēseli scenārija motīviem iestudējusi izrādi Emmijas laime.

Darbība risinās mūsdienu Berlīnē - Eiropas sirdī, kurā kā Bābelē saplūst visdažādākās tautas, katra ar savām vēlmēm un ieražām. Tur notiek liktenīgā vācietes Emmijas (Inese Ramute) un jaunā marokāņa Ali (Jānis Znotiņš) satikšanās. Vai laikā, kad zūd jebkādas robežas, Eiropa tuvojas savai bojāejai vai tomēr jaunām iespējām? Kas tādā gadījumā notiek ar katru indivīdu atsevišķi? Kā par savu darbu izteicies pats tās autors, «šis ir stāsts par mīlestību, kas patiesībā ir neiespējama, taču tomēr ir iespējama». Pārējās lomās: Dace Everss, Elīna Vāne, Ilze Pukinska, Ieva Puķe, Ināra Ieviņa, Māra Vīgante, Aigars Apinis, Mārtiņš Meiers, Rihards Jakovels, Eduards Johansons, Juris Laviņš un Ģirts Rāviņš.

Divu kultūru satikšanās

«Emmijai dzīvē viss jau beidzies, un rutīna ir tik liela, ka viņa varētu nomirt un pati to pat nepamanīt. Viņa burtiski velk savu nenozīmīgo dzīvi, kad liktenis viņai piedāvā iespēju, un šī iespēja ir jauna marokāņa izskatā, kurš arī ir tādā pašā situācijā - atbraucis uz svešu zemi, dzīvo vienā istabā, strādā, pa vakariem apmeklē bāru, bet pats sev ir noriebies līdz ūkai. Un arī viņam liktenis dod citu iespēju - vācu kundzītes izskatā... Tā ir divu kultūru, divu priekšstatu satikšanās, un tas viss - uz mūsdienu notikumu fona: kā Eiropai sadzīvot ar šo svešo kultūru, kas bariem nāk no Austrumiem? Jo fakts jau ir noticis un nekādi labojumi vairs nav iespējami, tas nav ģenerālmēģinājums - tas, kas notiek, ir jau tiešā pārraide,» stāsta galvenās lomas atveidotāja, piebilstot, ka Emmijas dzīves pavērsiens ir šoks gan kolēģiem, gan kaimiņiem, gan bērniem, bet visi kaut kā pieslīpējas un pamazām aprod ar situāciju. «Mēs jau neviens nezinām, kā beigsies šis stāsts par globalizāciju, un mūsu izrādē ir paņemti tuvplānā tikai divi cilvēki, kas pārstāv šo lielo problēmu. Bet jautājums, kas būs tālāk, paliek neatbildēts,» stāsta Inese Ramute, uzsverot, ka slavenā vācu režisora Rainera Vernera Fasbindera (1945-1982) 1974. gadā uzņemtā filma uzdod tos pašus jautājumus, kādus šodien uzdodam arī mēs - par rasi, imigrāciju, seksualitāti, morāli, un, lai arī situācija šodien ir krasi atšķirīga, arī pēc 42 gadiem tēma ir tikpat aktuāla.

Pa īstam un godīgi

Mēģinot savilkt paralēles starp to, kas šodien notiek Eiropā, un dzīvi Valmierā, aktrise secina: protams, migrācijas problēmas tur absolūti nav jūtamas. «Mūsu reģions nekad nav izcēlies pat ar divkopienu rīvēšanos, jo - nav ar ko rīvēties, tikai pašiem ar sevi,» viņa nosmej. «Bet es daudz par šo problēmu esmu domājusi un arī sapratusi, ka, ja man kaimiņos izmitinātu bēgļus un vienudien viens no viņiem man palīdzētu atnest iepirkumu maisiņu no veikala, mana attieksme mainītos. Jo latvietis, ja viņš otru pieņem, viņš pieņem pa īstam. Mums nav raksturīgs amerikāņu keep smiling, kuri, lai arī vienmēr smaida, savā mājā tevi iekšā nelaiž. Piemēram, mana vīra krustmāte, kura jau sen pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, tik un tā līdz mūža beigām tur bija svešā. Jā, tur ir ideāla sociālā sistēma, bet tā augstprātība un citu nepieņemšana viņiem ir jau gēnu līmenī, un viņi netiek tam pāri. Bet mēs, latvieši, esam savādāki,» domā Inese Ramute, piebilstot, ka varbūt arī verbāli mēs protam visādi izrunāties, bet, ja pieņemam otru cilvēku, tad tas ir pa īstam un godīgi.

Latiņa uzlikta augstu

Galvenais, par ko šī jauniestudējuma sakarā aktrise visvairāk domā, ir - kā izpildīt režisores Māras Ķimeles dotos uzdevumus. «Ilgs laiks pagājis, kopš ar Māru pēdējoreiz bija strādāts. Sākumā pat likās, ka vairs nevarēsim tikt līdzi viņas uzstādījumiem, bet - mēs ļoti cenšamies, jo latiņa ir uzlikta ļoti augstu. Māra daudziem mūsu teātrī ir ļoti būtisks cilvēks, tāpēc, atkal ar viņu strādājot, mana lielākā vēlme ir, lai viņa nav mūsos vīlusies, lai, pēc pirmizrādes aizbraucot no Valmieras, viņai būtu sajūta, ka grib te atkal atgriezties,» saka galvenās lomas atveidotāja, atgādinot, ka savulaik tieši ar viņas kursu, no kura Valmieras Drāmas teātrī palikuši Aigars Vilims un Januss Johansons, Māra Ķimele sāka savu pedagoga karjeru. «Arī Edmunds Freibergs sāka ar mums. Tādā ziņā mēs esam vēsturiski,» aktrise pasmaida, paskaidrojot, ka arī tāpēc gribas, lai režisore viņos neviļas.

Mētājas ar Raiņa citātiem

Viena no Ineses Ramutes darbības sfērām līdztekus teātrim jau daudzus gadus ir pedagoģija - pirmo patieso priekšstatu par aktiera profesiju viņa mēģina radīt jauniešiem Valmieras Viestura vidusskolā, Tautas teātrī Sprīdītis. «Tur esmu ievilkusi arī Mārtiņu Meieru [VDT aktieri], kurš jauniešiem par sajūsmu tur strādā par pedagogu. Manuprāt, tas ir akūti nepieciešami, lai skolā strādātu arī jauns vīrietis - tas vajadzīgs pedagogu kolektīva līdzsvaram,» domā Inese Ramute. Viņa stāsta, ka pagājušogad skolā iestudējuši Raiņa Pūt, vējiņi!, turklāt - trijos sastāvos. «Jo mums teātra klases ir ļoti lielas - uz tām brauc mācīties jaunieši ne tikai no Rīgas, bet pat no Rojas. Protams, ne jau viņi visi kļūs par aktieriem, bet par daudzmaz zinošiem teātra cilvēkiem gan. Un, lai arī ar Raini viņiem gāja diezgan grūti, liels bija mans gandarījums, kad, jau izlauzušies tam cauri, dzirdēju viņus starpbrīdī mētājamies ar Raiņa citātiem. Man tas šķita ļoti elitāri,» atzīst teātra pedagoģe. Viņa saka: lai arī neviens no viņas audzēkņiem nav iestājies aktieros, gandrīz visi studē LKA. «Viņi visi ir droši un sparīgi. Solīda jaunatne. Tāpēc nevaru noklausīties, ja kāds kritizē mūsdienu jauniešus. Mēs ļoti dzīvojam stereotipos, ka mūsu paaudze ir laba, bet jaunā - nekāda. Tā ir augstprātīga un maldīga attieksme. Esot viņu vidū, varu apgalvot, ka mūsu jaunatne ir ļoti cerīga un viņus daudz kas interesē.»

Velkas, kamēr krīt

Taujāta, ar ko šobrīd nodarbojas viņas meitas, Inese Ramute palepojas, ka jaunākā meita Liene LaviņaKalnaella šogad ieguvusi Lielo Kristapu nominācijā Labākā debija - par filmu Tev, Rūķi! Tā ir dokumentāla filma, kas izseko aktrisei Rutai Birgerei (91) iestudējuma tapšanas procesā VDT, atklājot galvenās varones sparu un dzīvesprieku arī sirmā vecumā. Savukārt vecākā meita Elīna Cērpa pavasarī VDT grasās iestudēt izrādi. «Viņa savā laikā, kā tas sievietēm mēdz būt, kad uzkrīt lielā mīla, aizbrauca uz Holandi, bet nu, 2011. gadā absolvējusi Das Arts teātra mākslas maģistrantūras programmu Amsterdamas Mākslas augstskolā, ir atgriezusies atpakaļ. Pirms tam viņa trīs izrādes bija iestudējusi Jaunajā Rīgas teātrī [Daudz laimes, lāci! (2003), Maigums (2006), kas tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada novitāte Latvijas teātrī, un Ūdens atmiņa (2008)]. Šobrīd viņa ir garīgā ceļojumā Nepālā, bet janvārī atgriezīsies un sāks darbu pie izrādes,» priecīgi stāsta Lienes un Elīnas mamma. Viņa jau piecus gadus ir arī vecmāmiņa mazdēlam Vestardam, bet, kā pati saka, ir vecmāmiņa ar mīnusa zīmi, jo - jāstrādā un jāpelna pensija. «Bet, paldies dievam, viņam ir ļoti laba otra vecmāmiņa, kura savus pienākumus pilda uz visām desmit ballēm. Aktieris jau tāds ir - velkas, kamēr krīt. Es gan negribu teikt, ka tāds ir mans dzīves ideāls, bet tā ir un ar to ir jāsadzīvo.»

Nav stāsts par ambīcijām

Aktrise nenoliedz: protams, gribas būt uz skatuves un teātrī iespējami ilgi, bet tas nav stāsts par ambīcijām un lomu lielumu. «Repertuāra teātrī tā ir, ka visi esam viena kopiena, kā viena ģimene. Pat ja nav darba, gribas ieiet un parunāties. Jā, tas attālina no radiem, jo visas radu balles pārsvarā notiek sestdienās un svētdienās, kad man varbūt ir pat divas izrādes. Ja vēl radi dzīvo Rīgā, satikties ir praktiski nereāli. Tāpēc jau domāju par to brīdi, kas nav nemaz tik tālā nākotnē, kad darba vairs nebūs,» atzīst Inese Ramute. Viņas paraugs esot vecākās kolēģes Ruta Birgere, Ligita Dēvica, Vizma Kalme, Astra Baumane, kuras to uzņem ārkārtīgi mierīgi un harmoniski. «Viņas tāpat regulāri atnāk uz teātri, un nevienam nav sajūtas, ka viņas ir pensijā. Es arī tā gribētu - būt šajā vidē. Dažādos teātros ir dažādi, bet mūsu teātrī pret vecāko paaudzi izturas ļoti humāni, un tas ir forši. Kaut tas tā turpinātos.»

***

Inese RAMUTE

• Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise (kopš 1978. gada)

• Dzimusi 1955. gada 19. septembrī Rīgā skolotāju ģimenē

• Izglītība: Latvijas Valsts konservatorijas aktieru un režisoru kurss (1978); Latvijas Kultūras akadēmijas mākslas zinātņu maģistrantūra (režijas kurss)

• Repertuāra lomas: Čvankina (Razpļujeva sapņi), Celovaņjeva Anna Markovna, sīkpilsone (Zikovi), Annuška, Mūķene (Meistars un Margarita), loma izrādē Bērns vārdā Rainis, Plaska (Maija un Paija), Johanna Rācenis (Balle būs), Belinda Blēra (Flāvija) (Klusumu, notiek izrāde!), Mnačko (Klaidoņa lūgšana), Emmija (Emmijas laime)

• Mērijas lomas atveidotāja TV3 seriālā UgunsGrēks (2010)

• 2001./2002. gada sezonā saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Labākā aktrise otrā plāna lomā (par Anniņas lomu izrādē Tumšie brieži un Roplainietes lomu izrādē Pazudušais dēls)

• Divas meitas: Elīna Cērpa un Liene LaviņaKalnaella

• Mazdēlam Vestardam ir 5 gadi



Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais