«Nav vairs tie auļi, kas bija agrāk – ir cits ātrums ieslēdzies, viss ir savādāk. Protams, ja ceļā gadās kalns, kā tas ir tagad, mēģinot jaunu izrādi, tad pēc inerces ātrums ir lielāks,» saka Valmieras teātra aktrise Inese Ramute. Viņai šodien pusapaļa jubileja un pirmizrāde teātra apaļajā zālē – režisora Reiņa Suhanova jauniestudējumā «Ģimene», kura pamatā ir amerikāņu dramaturga Stīvena Karama (Stephen Karam) luga «The Humans» (2015).
Nenodarīt pāri tuvākajiem
Ir sešas fundamentālas bailes, ko reizi pa reizei dažādās kombinācijās izjūt ikviens cilvēks: no nabadzības, kritikas, sliktas veselības, bailes zaudēt kāda mīlestību, vecuma un nāves bailes. Izrāde «Ģimene» aplūko šīs bailes caur vidusšķiras ģimeni, kas ir izaugušas no paša autora pagātnes pieredzes, «līdz kaulam» atklājot, ko nozīmē būt ģimenei.
«Lieliskais šajā materiālā ir tas, ka sāpīgās un nepatīkamās tēmas tiek apskatītas tieši tāpat kā dzīvē - caur pašironisko, melno humoru. Un, lasot lugu, sākotnējos smieklus par aprakstīto situāciju, kādā ir nonākusi šī konkrētā ģimene, nomaina sajūta: kaut nu man pietiktu spēka nenonākt tikt tālu un nenodarīt pāri saviem tuvākajiem. Tā ir tā sajūta, kad tu skaties svešā, netīrā, tumšā spogulī un pēkšņi ieraugi savu attēlu,» stāsta jauniestudējuma režisors Reinis Suhanovs.
Lomās: Inese Ramute, Skaidrīte Putniņa, Elīna Vāne, Klinta Reinholde, Tālivaldis Lasmanis un Aigars Apinis.
Kostīmu māksliniece - Līga Zepa, gaismu un video mākslinieks - Gatis Priednieks-Melnacis, muzikālais noformējums - Jēkabs Nīmanis un Aigars Apinis.
Sūra realitāte
«Tā ir klasiska ģimene - vecāmāte, tēvs un māte, divas meitas un vienai meitai draugs, potenciālais līgavainis. Viņi risina dziļas un diezgan sūras problēmas un, lai arī ir diezgan neiecietīgi un arī pakliedz viens uz otru, viņi tomēr viens otram ir ļoti pieķērušies,» stāsta mātes lomas atveidotāja Inese Ramute, piebilstot, ka stāsts ir par īru emigrantu ģimeni, kas jau vairākās paaudzēs dzīvo Amerikā.
«Tā ir Ņujorka, Čainatauna, un viņi ir satikušies, lai svinētu Pateicības dienu. Ir galda runas, kurās neiztiek bez zināmas patētikas, bet aiz tās slēpjas grūta dzīve, sūra realitāte un smagi zaudējumi - gan emocionāli, gan materiāli. Bet par spīti visam, viņi cenšas savu ģimeni saglabāt,» stāsta Inese Ramute, galveno izrādes intrigu, protams, neatklājot.
Kā Alise Brīnumzemē
Interesanti, ka Ņujorka, kur notiek izrādes darbība, savulaik bija aktrises pirmās ārzemes. Tas bija 90. gadu pašā sākumā, kad Valmieras teātris turp devās mēnesi garā braucienā ar Leldes Stumbres lugas «Nākošpavasar» iestudējumu.
«Pirms tam nebiju bijusi ne Polijā, ne Bulgārijā. Sāku uzreiz ar Ameriku un Kanādu,» atklāj skatītāju mīlētā aktrise, atminoties, ka, uzaicināti tur uz Latviešu dziesmu un deju svētkiem, jutušies ļoti gaidīti.
«Es neteiktu, ka ļoti kārotu vēlreiz atgriezties Ņujorkā, jo Amerika nav mana zeme, un tomēr šad tad zināma nostalģija uznāk. Jo mēs maz to iepazinām, mūs raustīja no vienas vietas uz otru, un mazliet jau kā Alise Brīnumzemē tur jutāmies - no postpadomju valsts iemesti uzreiz milzīgajā Ņujorkā...» stāsta aktrise, piebilstot, ka sajūta ir tāda, ka tikai Ņujorkas «bildītes» viņa savulaik ir apskatījusies, bet «pašu tekstu» neizdevās palasīt. «Diez vai vēl tur kādreiz aizbraukšu, bet nevaru arī teikt, ka tagad ļoti to gribētu. Ne tikai «kovida» dēļ, man nepatīk, ka viņi tur kaujas.»
Nepatīk viltus zaļums
Inese Ramute atklāj, ka darbs teātrī viņai atsākās jau 20. maijā, kad sākās «Ģimenes» mēģinājumu process. «Paralēli mēģināja vēl vienas izrādes ansamblis, un mēs gājām pa vienu ieeju, pārējie - pa otru. Katram bija savas atpūtas telpas un pat labierīcības. Uz lielās skatuves bija katram savs galdiņš - ar trīs metru distanci, un tā mēs šo lugu lasījām. Nekāda fiziska kontakta sākumā nebija.»
Aktrise neslēpj: nav patīkami skatīties uz tukšajām skatītāju vietām zālē, jo nav īsti skaidrs - izrāde ir pustukša tāpēc, ka «kovids», vai tāpēc, ka skatītājus tā neinteresē. «Protams, pie visa jau pierod, bet - tas ir savādi.»
Kamēr pamazām arī jāpierod, ka vasara ir beigusies un klāt rudens, Inese Ramute atzīst, ka šis nav viņas mīļākais gada laiks. «Rudens man sāk patikt no oktobra beigām, novembrī - kad visas lapas nokritušas, zeme ir melna, un visa daba sastingusi gaida, kad uzkritīs sniegs. Man nepatīk šis viltus zaļums, kāds ir tagad - tas it kā vēsta, ka viss ir kārtībā, ir vasara, bet - mēs taču zinām, ka nav vairs vasara...»
Aplis ir noslēdzies
Inese Ramute stāsta, ka nesen iegādājusies sev velosipēdu, ar ko arī tagad jāsarod, jo iepriekš ar to brauksi tikai jaunībā. «Valmierā nav īpaši izbūvētu veloceliņu, daudzi brauc pa trotuāriem, veikli lavierējot starp gājējiem. Es neesmu tik veikla, man bail, ka kādu nesatraumēju, tāpēc braukāju tur, kur cilvēku ir ļoti maz. Protams, gribētos, ka pa veloceliņu varētu aizbraukt, piemēram, līdz Straupei vai uz Mujāniem. Bet - ko mēs te visu laiku kaut ko gribam... Vispirms vajadzētu gribēt labu veselību un, ja tā būs, tad jau arī velo celiņu trūkumu varēs pieciest,» aktrise nosaka, uzsverot, ka iespēja atgriezties uz skatuves jau ir laime.
Novembra vidū Inesei Ramutei sāksies nākamais mēģinājumu process - pie jaunā režisora Toma Treiņa, kurš plāno iestudēt jau pieminēto Leldes Stumbres lugu «Nākošpavasar», ar ko aktrise pirms nepilniem 30 gadiem bija Ņujorkā. «Šoreiz spēlēšu to lomu, ko toreiz spēlēja Ināra Ieviņa. Aplis ir noslēdzies...»
