Inese Pudža. Strindbergs liek strādāt daudz un dziļi

© F64

«Kur ir tā robeža – būt ar bērnu vai nebūt? Un ko tas maksā, piemēram, aktrisei? Ko tas nozīmē – būt vai nebūt mammai...» mēģinot rast atbildes uz šiem jautājumiem, Valmieras Drāmas teātra (VDT) aktrise Inese Pudža iestudējusi Augusta Strindberga drāmu Pelikāns. Pirmizrāde piektdien.

Sena leģenda vēstī, ka putnu māte savus mazuļus ar knābi glāsta tik lielā mīlestībā, ka viņa tos nogalina. Pēc trim dienām ierodas tēvs un izmisumā par bērnu nāvi pāršķeļ savas krūtis ar knābi. Asinis, kas plūst no viņa brūcēm, atdzīvina beigtos putnēnus... Zviedru dramaturgs Augusts Strindbergs savu lugu uzrakstīja 1907. gadā. Ir pagājuši 110 gadi. Kādi esam savās attiecībās ar bērniem un vecākiem? Kur ir robeža starp viena cilvēka brīvību un tās radītajām sekām citos cilvēkos? Tas ir stāsts par ģimeni, kuras likteni veido māte, dēls, meita, znots, kā arī ģimenes kalpone, un ar šo stāstu aktrise Inese Pudža debitē režijā VDT. Viņas radošajā komandā darbojas arhitekts Māris Banders, ar ko kopā iekārtota izrādes telpa, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, mūzikas autors Mārtiņš Jansons un gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis.

Lomās: Inga Apine, Ligita Dēvica, Kārlis Freimanis, Eduards Johansons un Inese Ramute.

No 20 gadu vecuma

Kā diplomēta režisore Inese Pudža sevi pieteica jau 2011. gada pavasarī, M. Čehova Rīgas Krievu teātra Mazajā zālē iestudējot savu diplomdarba izrādi - J. Griškoveca Ziemu, kas joprojām ir teātra repertuārā.

Ar Pelikānu viņa pirmoreiz satikās 20 gadu vecumā, mācoties Latvijas Kultūras koledžā, kur iestudēja šā darba fragmentus. Un kopš tā laika viņa no Pelikāna vairs netika vaļā. «Sekoja Latvijas Universitātes laiks, kur studēju pedagoģiju, Latvijas Kultūras akadēmijas četri gadi, no 2011. gada - darbs Valmieras teātrī, kur ienācu kā aktrise. Kad pusotru gadu pēc meitiņas piedzimšanas atgriezos teātrī, sapratu, ka beidzot jāķeras klāt Strindberga Pelikānam,» stāsta Inese Pudža, atklājot, ka viens no vaininiekiem, ka šī ideja tiešām realizējusies, ir režisors Felikss Deičs, kurš strādā VDT un kurš jauno režisori iedrošinājis to darīt. «Es viņu ārkārtīgi cienu, no viņa ļoti daudz esmu mācījusies - gan kā aktrise, gan kā... Vēl nevaru sevi nosaukt par režisori, jo domāju, ka šis vārds ir par spēcīgu tam, kur šobrīd esmu. Katrā ziņā, tieši Felikss Deičs man deva pārliecību, ka šis darbs ir tā vērts, lai to iestudētu.»

Spēcīga pēcgarša

Jauniestudējuma režisore atklāj: tas ir stāsts par vienas ģimenes attiecībām, vairāk - par mātes un bērna attiecībām. «Par to, kurš vainīgs - vai mamma ir sliktā un bērni nabadziņi, vai otrādi. Atceros, kad koledžas laikā to pirmoreiz lasīju, domāju: cik briesmīga ir tā sieviete... Bet tagad, to vēlreiz pārlasot, es ieskatījos dziļāk un ieraudzīju arī citas krāsas. Sajūtas, kas ir šajā lugā, ir grūti vārdos noformulēt, taču pēc lugas izlasīšanas paliek diezgan spēcīga pēcgarša,» stāsta Inese Pudža. Viņasprāt, cilvēks jau nekur tālu no sevis nevar aizbēgt, jo mēs katrs ikdienā sastopamies ar attiecībām - vai tu esi bērns kādam, vai pati esi jau mamma. Mēs visi dzīvojam kaut kādos modeļos. «Un jautājums, ko ar šo lugu es risinu priekš sevis: kur ir tā robeža - būt ar bērnu vai nebūt? Un ko tas maksā, piemēram, aktrisei. Ko tas nozīmē - būt vai nebūt mammai...»

Aktrise atzīstas, ka, pusotru gadu esot prom no teātra bērna kopšanas atvaļinājumā, viņa sapratusi: ārprāc, es taču absolūti varu iztikt bez teātra! Viņai nebija sajūtas, ka ir izkritusi no aprites, ka laiks iet un lomas aizslīd garām. Un nebija arī satraukuma par to, kā būs, kad atgriezīsies. «Un tajā pašā laikā es sapratu, ka pie visiem apstākļiem, kādi ir repertuārteātrī, es joprojām varu teikt, ka man ļoti patīk spēlēt. Man tas vienkārši patīk. Iespējams, vēl esmu spējusi sevi nosargāt no tās rutīnas, no kuras diemžēl visu mūžu nevarēs izbēgt.»

Ir, kur krist un celties

Vēl viens iemesls, kāpēc režisore izvēlējās iestudēt Pelikānu, ir tas, ka šajā lugā visiem aktieriem ir lomas. Katram ir, kur krist un celties. «Pēteris Krilovs kādreiz teica, ka aktierim ir vai nu jānolaižas pie lomas, vai līdz tai jāpaceļas. Un Strindbergs tieši to arī piedāvā - strādāt daudz un dziļi. Turklāt, jau lasot šo lugu, es redzēju konkrētus aktierus konkrētās lomās, un es esmu pateicīga, ka tieši ar šiem aktieriem man arī tika dota iespēja strādāt. Jo tas daudz nozīmē.»

Inese neslēpj, ka režijas darbs ir citādāks un salīdzinoši grūtāks, nekā pašai iejusties kādā lomā. Jo, kad esi no malas, tev ne tikai jāredz viss kopums, tev arī jāpanāk, lai komanda strādā kā viens vesels un lai radošais mikroklimats ir tāds, kurš ikkatru aicina domāt. «Nezinu, kā man sanāca, bet es vismaz centos darba procesu virzīt jēgpilni - tā, kā pati gribētu mēģināt. Jo, strādājot pie dažādiem režisoriem un viņus vērojot, man ir izveidojušies savi ideāli. Jā, man ir viena nelaime - es ļoti mācos, vienmēr domāju līdzi, kā es darītu, ja to iestudētu. Tāpēc savu darba procesu centos veidot maksimāli ideālā variantā, jau iepriekš sev norādot, ka lieki nekarošu ar aktieriem, netērēšu mēģinājumu laiku un nespēlēšu kaut kādas varas spēles, lai kādam pierādītu, ka es esmu vai neesmu režisore, ka viens vai otrs aktieris ir stulbāks vai gudrāks. Kā diemžēl teātrī mēdz notikt. Protams, radoši strīdi ir pozitīvi, tie motivē iet tālāk, bet es sapratu: ja stāvēšu priekšā un mēģināšu ko izcīnīt, tas varētu būt diezgan smieklīgi.»

Iekšējo mieru grūti noturēt

Pēc pirmizrādes Inesei būs neliels atelpas brīdis - nākamie mēģinājumi sāksies 14. martā pie režisora Feliksa Deiča, kurš iestudēs Albēra Kamī detektīvu Pārpratums. Taujāta, kā viņa izmantos no darba teātrī brīvo laiku, aktrise atteic, ka dzīvos mājās ar bērnu. «Mājās bija remonts, kaut kas jāsavāc. Ja līdz šim uz pusbardaka stāvokli mazliet pievēru acis, tad nu būs laiks rušināt pa māju,» viņa pasmaida un atklāj, ka viņai patīk mājas dzīve, pat tāda, kad viņu atstāj pilnīgi vienu. «Man ļoti vajadzīgs tāds laiks, jo tikai tad es spēju nonullēties no ikdienas. Es principā neapmeklēju publiskus pasākumus, jo mana ikdiena ir tik aktīva, ka tas limits tur arī izbeidzas.»

Inese ir kurzemniece, no Valdemārpils. Viņa atminas, ka kādreiz, atbraucot uz Rīgu, vienmēr sāpēja galva un gribējās ātrāk tikt prom no pilsētas. «Jo esmu uzaugusi pie ezera un meža, kur cilvēki tev neskrien ne virsū, ne garām. Valmierā ir kaut kas pa vidu, tur ritms ir lēnāks nekā Rīgā, un darbam tas palīdz, ka nezibinās gar acīm. Bet iekšējo mieru ir grūti noturēt,» aktrise atzīstas. Viņa gan domā: tas ir apmāns, ka ideālās vērtības rodas mūsdienu vājprātīgajā stresā. Jā, tās rodas darbā, aktivitātēs, bet nevis vāveres ritenī, kurā visi skrienam. Un tie divi mēneši, kas atvēlēti izrādes mēģinājumiem, viņasprāt, ir noziegums pret aktiera darbu. «Lasīju monogrāfiju par Dinu Kupli [Dailes teātra aktrise] - viņai sezonā bija divas trīs lomas, ļoti reti četras. Pamatā divas. Un man liekas, ka tām bija lielāks svars. Jā, var jau visu norakstīt uz mūsdienu ritmu, bet es vienalga domāju, ka šajā ritmā pazūd kas būtisks. Protams, tajā vājprātīgajā slodzē tu attīsti zināmas iemaņas un prasmes, bet - tu paliec tikai profesionāls, bez pievienotās vērtības. Vai, skrienot līdzi laikam un pāri saviem resursiem, izšaujas arī virsvērtība, kas ir tālāk par profesionalitāti? Es domāju, ka ne. Jo nevar ģeniālus darbus štancēt citu pēc cita.»

Pankūkas ar ievārījumu

Aktrise atzīst, ka pēc dabas viņa ir iekšēji trauksmains cilvēks, kas gan uz skatuves palīdz - noturēt vajadzīgo ritmu. Bet ikdienā, vai istabu tīrot, vai braucot autobusā Rīga-Valmiera, viņa mācās iekšēji neārdīties, nestresot un lieki neuztraukties. «Es sevi trenēju pieslēgties pēc būtības, bet vienlaikus, lai tas nav garām skrejoši. Mūsdienās daudz par to runā, ka jābūt ar sevi mierā, un es ļoti daudz par to arī domāju, kur ir tā smalkā robeža, cik daudz laika tu vari atļauties sev un cik tevis vajag bērnam. Man liekas, ka teorijas nedarbojas, ka to nevar izrēķināt, jo tas notiek intuitīvi, sajūtu līmenī. Jo dzīve tevi nemitīgi izsit no tā, kā it kā vajadzētu, kā skaitās pareizi, un iemet tur, kur nākas asi reaģēt,» stāsta mazās Hermīnes mamma. Tāpēc vismaz pirmdienās, kad teātrī ir brīvdiena, viņa maksimāli ir kopā ar meitu. Ved viņu uz nodarbībām mūzikas studijā Orff, pēc tam abas kopā kājām mēro ceļu pāri Akmens tiltam un iet ēst pankūkas pie Šefpavāra Vilhelma. «Es sēžu kopā ar meitu, priecājos par tām divām pankūkām ar aveņu ievārījumu, un tajos brīžos ir tāds spēks...»

***

Inese PUDŽA

• Valmieras Drāmas teātra (VDT) aktrise (kopš 2011) un režisore

• Dzimusi 1984. gada 22. maijā Talsos

• Izglītība: Latvijas Kultūras koledža (2005), Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra režijas specialitāte (2011), vienlaikus Latvijas Universitātē iegūts humanitāro zinātņu bakalaura grāds pedagoģijā (2011)

• Teātra režijā debitējusi ar J. Griškoveca Ziemu (M. Čehova Rīgas Krievu teātrī), par ko ieguvusi nomināciju 2010./2011. gada sezonas Latvijas Teātra gada balvai kategorijā Gada spilgtākā debija. Izrāde joprojām ir repertuārā

• Spēlējusi Latvijas Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Dirty Deal Teatro projektos

• VDT spēlē izrādēs: Muiža kaņepēs (Bulanovs, jauns cilvēks), Razpļujeva sapņi (Lidočka), Vaidelote (Mirdza), Smaržo sēnes (Rasma), Meistars un Margarita (Sofja Pavlovna), Eņģeļa kreisais spārns (Roda), Dzimta (Natālija), Taureņi ir brīvi (Džila Tēnere)

• VDT iestudējusi A. Strindberga drāmu Pelikāns (2017)

• Balvas: 2011./2012. gada sezonas VDT balva kategorijā Labākā aktrise - par titullomu izrādē Jūlijas jaunkundze; 2015./2016. gada sezonas VDT balva kategorijā Labākā aktrise

• Meitai Hermīnei ir divi gadi un astoņi mēneši



Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais