Lāsma Kugrēna. Sev par brīnumu

LĀSMA KUGRĒNA: «Izrāde vienmēr ir trīs komponentu saslīpēšanās, un tas nekad nav viegli. Katras jaunas izrādes iestudēšana ir kā došanās jaunā laulībā, kurā jāatrod saskaņa starp lugas autora, režisora un aktiera kodu. Aktieris vienmēr bijis un būs visatkarīgākais, viņam jāmēģina savienot autoru, režisoru un sevi» © F64

«Izrāde ir par tēmām, kas svarīgas visiem, tāpēc es ceru, ka šī izrāde būs vajadzīga skatītājiem, jo tā patiesībā risina mūžam un visiem aktuālu jautājumu – kā dzīvot?» tā par savu lomu Nikolas Makolifas lugas Juveliera jubileja iestudējumā saka aktrise Lāsma Kugrēna. Tās pirmizrāde rīt Nacionālajā teātrī.

Angļu teātra, kino un televīzijas aktrises, prestižās Lorensa Olivjē balvas ieguvējas (1988) Nikolas Makolifas viena no viņas sarakstītajām trim lugām Juveliera jubileja pirmizrādi piedzīvoja 2012. gadā Edinburgas festivālā. Šī viņas pašas iestudētā luga viņai atnesa arī Edinburgas festivāla balvu kā labākajai aktrisei. Latvijas Nacionālajā teātrī savu versiju par šo lugu piedāvās režisors Ģirts Ēcis, lomās Astrīda Kairiša, Lolita Cauka, Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Lāsma Kugrēna un Dace Bonāte.

Gaidas mūža garumā

Luga vēsta par kādu juvelieri, kurš savā dzimšanas dienā devās uz Bakingemas pili, lai paņemtu karaliskās regālijas un aizvestu tās uz Vestminsteras abatiju, kur nākamajā dienā notika karalienes Elizabetes II kronēšana. Pilī viņš satika Elizabeti, topošā karaliene viņu uzcienāja ar tēju un apsolīja apciemot Morisu viņa 90. dzimšanas dienā. Morisa 90 gadu jubileja strauji tuvojas, viņš gaida karalieni... Aktrise Lāsma Kugrēna uzskata, ka luga ir lieliska, bet vienlaikus darbs pie šādiem materiāliem aktieriem esot īpaši grūts. «Lai Dievs dod, ka izdotos aizraidīt līdz skatītājiem domas un pārdomas, kas ietvertas darbā, un ko es uzskatu par lielu vērtību. Citreiz centies no visas sirds un spēka, bet tomēr rezultāts neizdodas. Nereti luga nav tik interesanta, bet rezultāts izdodas lielisks. Nekad iepriekš zināt, jo izrāde piedzimst tikai kopā ar skatītāju - tā ir maģija, ko nevar iepriekš paredzēt,» atzīst Lāsma Kugrēna.

Iestudējuma process bijis ļoti interesants, jo divi mēneši, kamēr tapusi izrāde, pavadīti izcilā kompānijā. «Esam kopā vecie cīņubiedri, un tā ir milzīga personiska laime - būt ar viņiem kopā, jo mums jau reti vairs sanāk būt kopā uz skatuves,» saka Lāsma Kugrēna. Strādājot pie šā materiāla, aktrisei nācies vairāk domāt par eksistenciālām vērtībām. «Jo vairāk laiks cilvēkus tin uz priekšu, jo vairāk ar šādām domām saskaramies. Jaunībā reti kurš domā par dzīves jēgu, par aiziešanu no dzīves, par to, kas ir pēc dzīves, par to, kā esam dzīvi nodzīvojuši - tādas domas nāk kopā ar gadiem. Galvenais ir atrast izlīdzsvarotību ar sevi. Man ļoti svarīga ir arī piedošana pašam sev, jo citiem taču vieglāk piedot - caur piedošanu otram cilvēks pats it kā ir labs, bet ir grūti sev atzīt, ka esi izdarījis ko nepareizi. Un vairs laika nav to labot...» uzskata Lāsma Kugrēna. Par savu lomu aktrise daudz nevēlas runāt, lai saglabātu noslēpumu, vien atklāj to, ka, pirmo reizi izlasot materiālu, loma šķitusi vienkārša, bet, jo vairāk iedziļinās tēlā, jo vairāki slāņi atklājas.

Ar režisoru Ģirtu Ēci viņa strādā pirmo reizi, bet pieslīpēšanās process, kas obligāti nepieciešams jebkurā sadarbībā, esot bijis radošs un interesants. Aktrise smaida, ka laikam jau šoreiz tieši režisoram bijis visgrūtāk, jo lomas gatavo divi aktieru sastāvi, kas mūsdienās teātrī vairs nav ierasta prakse. «Un ar mums, visiem vecajiem aktieriem, kuriem ir savi raksturi un kurus vairs nevar mainīt, bet tikai pieņemt, nebija viegli... Uzskatu, ka režisors sev uzkrāva lielu atbildības nastu, tomēr viņš ir cīnītājs,» atzīst aktrise un piebilst, ka abi aktieru sastāvi esot ļoti atšķirīgi.

Pussolītis

«Es tā arī jūtos - kā vidējās paaudzes vecākā slāņa aktrise,» ar smaidu saka Lāsma Kugrēna. Protams, ka ar gadiem māksliniekiem darbs teātrī kļūst mazāk, un tas, protams, ietekmējot pašsajūtu. «Ir brīži, kad es jūtos lieka teātrī, ir brīži, kad man šķiet, ka šis vairs nav mans teātris, tomēr es apzinos, ka teātris nekad arī nebūs tāds kā manā jaunībā, jo laiks ir cits, viss ir mainījies. Ir brīži, kad es jūtos pat ļoti vajadzīga teātrim un, kas jo īpaši interesanti, bieži es pat nejūtu atšķirību ar jauniem cilvēkiem. Es diezgan daudz esmu mēģinājusi un spēlējusi kopā ar jaunajiem aktieriem, un parasti mēs paliekam labi draugi, pat vairāk, veidojas citas attiecības. Līdz šai pašai dienai man ir īpašas attiecības ar Jāni Kubili, nesen viņu apsveicu Teātra dienā un pateicu paldies par kopābūšanu,» stāsta Lāsma Kugrēna.

Laiks, kad lomu teātrī nav daudz, esot vienkārši «jāpārziemo», turklāt tukšie brīži ir arī vajadzīgi, lai būtu iespēja kārtīgāk ievilkt atelpu. «To mierīgi var uztvert tikai tad, ja zini, ka pēc tam būs darbs, bet - ja baidies, ka nebūs... Tad jāsāk sevi citādāk skaņot, ka nebūs, un to mēģināt pieņemt, samierināties... Jo tāpat ir bezgala daudz ko darīt šajā dzīvē,» saka Lāsma Kugrēna. Veids, kā «pārziemot» bezlomu periodu, ir atrast, ko darīt. Pirms kāda laika tāda situācija bijusi, bet tad viņa kopā ar Aīdu Ozoliņu un Voldemāru Šoriņu paši izveidojuši izrādi Elpas pauze, izrādi spēlējuši daudzviet Latvijā. No vienas puses, bijis sāpīgi, ka teātrī mazāk darba, no otras puses - saņēmuši lielu skatītāju mīlestību. «Un aktieris bez skatītāja nevar. Bieži esmu domājusi par to, ka rakstnieki, gleznotāji, komponisti un vēl citu radošu profesiju pārstāvji var radīt neatkarīgi no tā, vai ir kāds, kas viņu darbus skatās konkrētā brīdī, bet izpildītājmāksla ir tikai kopā ar skatītāju, un, ja skatītāja nav, nīksti ārā. Tomēr tad, kad man nav tik daudz darba teātrī, es daudz lasu. Teiksim, šajā sezonā, tiklīdz kā beidzu mēģināt vienu izrādi, sākās darbs pie nākamās, man vispār nav bijis laika lasīt, jo visu laiku jāmācās teksti, jādomā par izrādi. Vienīgais, ko varu palasīt, ir detektīvi, un tos arī tāpēc, lai atslēgtos, bet tagad man pat tos vairs negribas lasīt. Savukārt vasarās es daudz lasu par eksistenciāliem jautājumiem,» saka Lāsma Kugrēna. Aktrise daudz strādājusi kopā arī ar jauniem režisoriem un uzskata to par iespēju saprast citas paaudzes domāšanu. Tikai šajā sezonā, iestudējot izrādi Savādais atgadījums ar suni naktī, viņa apjautusi, ka viņa patiešām šo to vairs nevar izdarīt uz skatuves. Gluži kā anekdoti viņa stāsta, kā mēģinājumos bijis smieklīgi: «Jēzus Marija, lai vai kā es centos, es sapratu, ka vienkārši vairs nevaru tik ātri, jo vienmēr paliku pussolīti iepakaļ.»

Sev par brīnumu

«Ja man būtu normāla pensija, ar kuru es varētu izdzīvot, varbūt arī ietu pensijā, un tad es varbūt piekristu uz kādu projektu, ja mani paaicinātu. Vecums ir objektīva lieta, es nepārdzīvoju par gadiem, es pat ļoti labi jūtos savos gados, man ļoti daudz kas patīk šajā vecumā, man patīk tas, ka es daudz ko saprotu, ka daudz ko redzu... Kādā izrādē man ir teksts - arī tad, ja redzi norises dzīvē, redzi to sākumu un beigas, vislielākais brīnums ir vienkārši būt,» saka Lāsma Kugrēna, un ikdienā viņa cenšoties ķert rokā katru mazāko prieka stērbelīti, ko vien var saķert. Vislielākais prieks ir tad, kad bērniem veicas, un vislielākais kreņķis, kad bērniem neveicas. Dzīve jau tāda ir, ka visu laiku met augšā un lejā, nekad jau nav tā, ka ir gludi, bet viņa vēlētos, lai bērniem nebūtu jāpiedzīvo bedres, no kurām jārāpjas ārā, un, kad no tām tikts ārā un domā, ka brītiņu noturēsies, izrādās, nekā... Visi trīs dēli katrs jau savā dzīvē, un tikai nesen apjautusi, ka dēlus palaidusi vaļā ne tikai ar prātu, bet arī fiziski sajutusi, ka nabassaite ir pušu. «Šausmīgi vēlu, tas bija par ilgu, bet tas ir profesijas dēļ, jo visu laiku jutos vainīga, ka tik daudz laika veltu teātrim. Arī pret mazbērniņiem jūtos vainīga, jo es reti tieku pie viņiem, un viņiem reti kad ir brīvs tad, kad man ir brīvs, jo ir visādas nodarbības un pulciņi. Tomēr es cenšos no vainas sajūtas sevi atbrīvot, jo no tās labuma nav nevienam,» nosaka trīs dēlu mamma. Vasarās viens mēnesis pilnībā tiek veltīts mazbērniem, kas pie vecmammas brauc ciemos uz Bausku. «Mazbērni jau ir padsmitnieki, viņiem sākas sava dzīve, un man prieks, ka es to saprotu, jo ar saviem bērniem es nejutu to brīdi. Un tas ir arī mans kāzuss - visu laiku biju skrējienā, es nejutu to robežu, un tagad izrādās, ka dēliem tas bija licies kā nevajadzīga kontrole, bet man tas pat prātā nevarēja ienākt,» atzīst Lāsma Kugrēna.

Vasarās viņa «ierokas» savās dzimtajās mājās Bauskā un tur jūtas ļoti labi. Tur dārzā dobju nav, jo veselības dēļ saimniece visas dobes likvidējusi, ir tikai pļava - milzīgs pieneņu lauksā. «Sev par brīnumu, esmu kļuvusi pašpietiekama, lai gan nekad tāda neesmu bijusi, man vienmēr bija vajadzīgi cilvēki apkārt, pieradusi arī biju, es citu modeli nezināju. Dzimtas sajūta man bijusi kā aizmugures balsts. Teātrī nekad nevari būt viens, ģērbtuvē esam desmit cilvēku, nav brīža, kad vari būt viens, tikai tualetē uz mazu brīdi atrodies viens, kad es to aptvēru, pati biju šokā,» saka Lāsma Kugrēna. Nu viņa beidzot arī iemācījusies - par to, ko nevari izmainīt, nav jēgas cepties. «Jo tā būtībā sagrauj tikai pats sevi. Ja jūti, ka vari kaut ko panākt, cīnies, bet, ja neko nevari ietekmēt...»

***

Lāsma KUGRĒNA

• Nacionālā teātra aktrise (kopš 1975. gada)

• Dzimusi 1952. gadā Bauskā

• Bērni - Jānis (38), Jēkabs (28) un Edvards (26). Mazbērni - Jānis Klāvs (12) un Katrīna Milda (10)

• Absolvējusi Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti (1975)

• Aktuālās lomas Nacionālā teātra repertuārā izrādēs Skroderdienas Silmačos, Mīli manu sievu, Meitenes, Svina garša, Bišumāte un vilkacis, Savādais atgadījums ar suni naktī

• Spēlē Jaunajā Rīgas teātrī izrādē Farjatjeva fantāzijas

• Vairākas reizes izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada aktrise (1993, 1996, 2005), šo balvu saņēmusi 1997. gadā par titullomu izrādē Mazā Boije. Vairākas reizes izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada aktrise otrā plāna lomā (2007, 2012, 2014)

• 2014. gadā saņēmusi Lilitas Bērziņas balvu par izcilu darbu varoņlomās

• Nozīmīgākās lomas kino: Irita (Atspulgs ūdenī), Nora (Ģimenes albums), Vita (Vīrietis labākajos gados), Šarlote Amālija (Laikmetu griežos), Ārija (Lietus blūzs).

Svarīgākais