Topošais aktieris Kārlis Rūdolfs Ērglis par debiju izrādē "Tēbu zeme"

LIELĀKAIS PĀRBAUDĪJUMS – DISTANCE. «Mana skatuviskā pieredze ir maza – skolā spēlējam etīdes, kas aizņem labi ja desmit, divdesmit minūšu. Tāpēc man lielākais pārbaudījums būs šī divu stundu distance,» saka Liepājas Universitātes aktiermākslas 3. kursa students Kārlis Rūdolfs Ērglis, atzīstot, ka mēģinājumu process ir diezgan grūts un nogurdinošs, «bet, ja jau nebūtu grūti, tad jau nebūtu interesanti» © Mārtiņš Zilgalvis/ F64 Photo Agency

«Šā jauniestudējuma mēģinājumu procesā beidzot esmu izkliedējis savus priekšstatus par to, kā vispār notiek mēģinājumi. Viss notiek citādāk,» smaidot saka topošais aktieris, valmierietis, Liepājas Universitātes Aktiermākslas students Kārlis Rūdolfs Ērglis.

Pirmdien, 28. oktobrī, pulksten 19 Tallinas ielas kvartālā, koncertzālē Tu jau zini kur viņam debija uz teātra skatuves - psiholoģiskā krimināldrāmā Tēbu zeme, ko iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko.

Psiholoģiskajā krimināldrāmā Tēbu zeme (Thebes Land), ko dienvidamerikāņu autors Serdžio Blanko (1971) sarakstījis ar asprātīgu melnā humora devu un ironiju, jaunā gaismā varēs ieraudzīt seno mītu par Edipu. Blanko ir radījis mākslinieka - dramaturga/režisora Trevora (Gints Andžāns) - tēlu, kurš ar aizgādniecisku mentora sajūtu dodas atklāt jaunā noziedznieka Martina (Kārlis Rūdolfs Ērglis) motivāciju sava tēva slepkavībai. Par šo noziegumu tad arī jātop Trevora izrādei.

Tēbu zeme ir izrāde izrādē, kurā skatītājs būs liecinieks gan ģimenes traģēdijai, gan mākslas tapšanas procesam, lai kopā ar Trevoru mēģinātu rast atbildes un patiesību.

Dmitrijs Petrenko izrādes notikumus un tēlus organiski iedzīvinājis Latvijas vidē, tomēr aplūkotās tēmas ir visaptverošas un globālas - vecāku un bērnu attiecības ir sarežģīta mistērija, par kuru galvas lauzīja jau Senajā Grieķijā. Kur ir robeža starp audzināšanu, pamācīšanu un pazemošanu pieaugušo un pusaudžu attiecībās? Arī mākslinieks, veidojot mākslas darbu, piedalās radīšanas procesā, un iesaistītie kļūst no viņa emocionāli atkarīgi. Izrādē spriedzi uztur nemitīgā balansēšana uz realitātes un fantāzijas robežas, uzdodot skatītājiem jautājumu: cik daudz dokumentālā mākslā ir dokumentalitātes un cik - mākslinieka izdomas? Cik liela ir mākslinieka atbildība mākslas darba radīšanas procesā? Šie jautājumi šodienas mākslas pasaulē ir īpaši aktuāli, ņemot vērā, cik daudz mūsdienās top procesā radīti iestudējumi, cik lielu popularitāti iemantojusi dokumentālā māksla.

«Materiāls ir ļoti nopietns, tas piedāvā vairākas tēmas, par ko aizdomāties, bet pamattēma ir tuvība. Mums katram ir sava izpratne par to, ko tā nozīmē un kā to sasniegt. Un es domāju, ka šī izrāde palīdzēs rast atbildes uz šiem jautājumiem,» saka slepkavas Martina lomas atveidotājs. Viņaprāt, Tēbu zemes mērķauditorija ir galvenokārt jaunieši, kuri viegli varētu sevi identificēt tēmās, par ko runā izrāde. Interesanti būs arī pieaugušajiem.

«Tā kā šī man ir pirmā loma uz skatuves, tas man viennozīmīgi ir liels pārbaudījums. Bet Dmitrijs Petrenko ir mans pasniedzējs, un es jau mazliet saprotu, kā viņš strādā, tāpēc uz spēles laukuma varu justies drošāk. Arī Gints Andžāns man daudz palīdz - viņš ne tikai veido un notur sava tēla līniju, bet arī paskaidro man, ko vēl nesaprotu. Tas laikam ir viens no laba aktiera kvalitātes rādītājiem - viņa spēja strādāt ar partneri,» domā topošais aktieris, piebilstot, ka, patiesībā, savā debijas izrādē viņš jūtas ļoti drošās rokās.

Kārlis Rūdolfs Ērglis atzīst, ka nepilnu nedēļu pirms pirmizrādes jūtas pārsteidzoši mierīgs. «Varbūt tāpēc, ka mēģinājumu process iet uz priekšu diezgan raiti, nav nekādu barjeru, un liekas, ka rezultāts būs labs. Domāju, ka tās grūtākās būs piecas minūtes pirms uziešanas uz skatuves. Jo tā jau saka, ka, uzejot uz skatuves, uztraukums pazūd. Ļoti ceru, ka tā arī būs. Pagaidām gan tā ir tikai citu pieredze.

Svarīgākais