Kad kāda Latvijas tūrisma aģentūra nolēma atcelt ceļojumus uz Krieviju kā savdabīgu «sankciju» par Krimas aneksiju, nobrīnījos par šaurpierību, kas piemīt dažiem Latvijā. Arī tiem, kas uztver Krieviju kā potenciālu draudu un ienaidnieku, pat tiem būtu jāatceras vecais teiciens, ka «ienaidnieks jāiepazīst».
Savukārt tiem, kas prot atdalīt kultūru un izziņu no politikas, uz Krieviju būtu jāaizbrauc, lai izprastu tās vērienu.
Kremļa postpadomiskās un impēriskās atraugas uzdzen zosādu, tāpēc, marta pēdējās dienās viesojoties Maskavā, apzināti izvēlējos maršrutus, kas saistās ar Krievijas nepadomisko vēstures pusi – pareizticību, cara varu un lielisko Rietumu mākslas kolekciju muzejos. Maskavā un tās apkaimē ir vairākas ievērības cienīgas vietas, kas ļauj paskatīties uz krievu dvēseles un vēstures peripetiju cēlāko pusi.
Krievu pareizticības vēsturiskā citadele
75 kilometrus no Maskavas attālā Sergijevposadas pilsēta ir Krievijas pareizticības vēsturiskā citadele gadsimtu garumā. Tās centrā ir Svētā Sergija Trijādības klosteris (Троице Сергиева Лавра), kas bija Krievijas pareizticības galvenā mītne ticības vajāšanas laikā no 1917. līdz 1988. gadam. Kā zaimojošs atgādinājums par laiku, kad svētajā vietā tika ierīkota pārtikas noliktava, vīd vien baložu iemīļots Ļeņina piemineklis pie klostera platās sienas.
Baltiem mūriem apjoztais klosteris – pēc būtības vairāku krāšņu baznīcu un klostera ēku komplekss ar svētavotu centrā – ir viens no svarīgākajiem Krievijas reliģiskajiem centriem un svētceļojumu vietām. Radoņežas Sergijs klosteri dibināja 1345. gadā, uzceldams mazu koka baznīciņu pie avota. Gadsimtu garumā šī vieta ieguva arvien jaunas celtnes un tā bijusi patvērums gan pareizticīgo garīdzniecībai, gan arī Krievijas cariem juku laikos.
Svētā Sergija (1319–1392) pīšļi tagad ir ievietoti sudraba sarkofāgā 1422. gadā celtajā Trijādības katedrālē, kur pie tiem vēl šobaltdien pulcējas svētceļnieki un ticīgie ar saviem lūgumiem. Pati Trijādības katedrāle ir viena no senākajām ēkām kompleksā un slavena arī ar Andreja Rubļova gleznotajām ikonām, kas rotā baznīcas sienas. Visslavenākās Rubļova gleznotās ikonas – Svētās Trijādības ikonas – oriģināls gan šobrīd atrodas Tretjakova galerijā Maskavā, baznīcai atstājot vien kopiju, bet pārējās ikonas ir seno meistaru darinājumi. Kopumā kompleksā ir piecas baznīcas, cara apartamentu, bibliotēkas un skolas ēkas, arī vairāki torņi, kā arī kapela virs svētavota. Pie avota ticīgie šeit nāk nevis ar mazām krūzītēm, bet gan ar vairāklitru bidoniem, lai ar svētās vietas dzīvinošo valgmi nodrošinātos, tā sacīt, ilgam laikam.
Sv. Sergija Trijādības klostera dzīve šodien apliecina, ka ticība Krievijā ir dzīva: cilvēki nāk, liek sveces, raksta zīmītes aizlūgumam par tuviniekiem, par veselību. Kā krievi saka – намоленное место. Latviski pat grūti tulkot – vieta, kur ilgstošas lūgsnas radījušas pozitīvu auru, laikam tā varētu izskaidrot šo terminu.
Popkatedrāļu spozme
Taču tūristam pieejamākā un pazīstamākā ir cita pareizticīgo katedrāle – jā, tā pati, kas pašā Maskavas centrā, pie Kremļa laukuma: Vasilija Svētlaimīgā katedrāle (Собор Василия Блаженного). Arī tā, līdzīgi kā Augšāmcelšanās katedrāle Sergijevposadā, būvēta pēc Ivana Bargā pavēles 1561. gadā par godu Kazaņas atgūšanai. Leģenda vēsta, ka cars bijis tik pārņemts ar katedrāles krāšņumu, ka licis izdurt acis tās radītājam arhitektam Postņikam Jakovļevam. Šobrīd katedrālē cilvēki nenāk lūgties, bet gan uz muzeju, kurā var vērot krāšņus pareizticīgo baznīcas rituāla priekšmetus un mākslas darbus: staigājot pa zemajām, blīvi apgleznotajām katedrāles velvēm, var nonākt pie aizvien krāšņākiem ikonostasiem, kas šeit jau bijuši gan no pirmsākumiem, gan atvesti no citām baznīcām. Un ja vēl izdodas, ak, sakritība, noklausīties kādu garīgo dziedājumu, kas svētdienās šeit nav retums, pie galvenā baznīcas ikonostasa – katarse garantēta.
Pie nozīmīgākajiem Maskavas pareizticības centriem jāmin arī pompozi grandiozā Kristus Glābēja katedrāle (Собор Христа Спасителя). Katedrāle atkalcelta par tautas un mecenātu līdzekļiem, kļūstot par simbolu pareizticības atjaunotnei Krievijā. Īstā, 19. gadsimtā būvētā, katedrāle 1931. gadā pēc Staļina pavēles uzspridzināta, izveidojot vietā publisku peldbaseinu. 1997. gadā vērās atjaunotā katedrāle, un vēl vairākus gadus cilvēki stāvēja rindās, lai varētu apmeklēt grandiozi krāšņās baznīcas velves. Tagad jau ikdienā rindu pie baznīcas durvīm nav. Taču tās ir tad, kad šeit notiek valsts «centrālie dievkalpojumi» lielo baznīcas svētku dienās, kurus kalpo Krievijas pareizticīgo baznīcas galva patriarhs Kirils un kurus apmeklē valsts augstākā nomenklatūra. Pēdējā laikā gan dievkalpojumos šajā katedrālē nav gadījies redzēt Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, bet premjers Dmitrijs Medvedevs ar kundzi šeit ir obligāti lūdzēju goda vietās.
Zīmīgi, ka tieši pēdējos gados, pareizticīgo baznīcās ieejot, obligāta prasība sievietēm, arī ne lūdzējām, bet tūristēm, nēsāt galvassegu vai lakatu. Iepriekš prasības līmenī tas netika izvirzīts. Bet nav jau grūti uzlikt lakatu, ja tik vien vajag, lai aplūkotu garīga un mākslinieciska krāšņuma pildītās baznīcas Maskavā.
Caricina, kas tomēr atpaliek no Pēterhofas
Pie pēdējās desmitgades laikā atjaunotajiem Krievijas senatnīgā diženuma objektiem noteikti pieder piļu un muižu komplekss Caricina (Царицино), kas 1785. gadā celts pēc Krievijas imperatores Katrīnas II pavēles, lai «pārspļautu» Sanktpēterburgas piļu greznību. Būtu gan jāsaka, ka šajā gadā celts un... nojaukts. Jo ap šo grandiozo parku, piļu un muižu ieceri Caricinā saistās arī vēl neatminēts noslēpums – kāpēc Katrīna, ierodoties aplūkot arhitekta Vasilija Baženova grandiozās būves, tās tūlīt pat lika nojaukt. Darbus turpināja Baženova kolēģis Kazakovs, bet arī viņa iecere netika novesta līdz galam līdzekļu trūkuma dēļ. Pilis nīka pamestas līdz pat 2006. gadam, kad tās tika ar vērienu atjaunotas pēc senajām skicēm. Taču pils, kurā neviens nav īsti dzīvojis, rada nedaudz stīvu iespaidu un zelta mirdzumam tās zālēs ir pārāk glancēta spozme.
Taču Caricinas pils muzeja zālēs latviešu tūristu varētu piemeklēt vislielākais pārsteigums: šeit ir izvietoti vairāki izcilu latviešu tekstilmākslinieku gobelēni – Rūdolfs Heimrāts, Edīte PaulsVīgnere, Lilita Postaža – viņu lieliskie mākslas darbi atrodas Maskavā, Caricinas zālēs. Cerams vienīgi, ka viņi paši to zina, kur tagad atrodas kādreizējai Vissavienības izstādei gatavotie šedevri.
Uz Maskavu... pēc Rietumu mākslas
Ne tikai latviešiem varētu būt pārsteigums, redzot savu mākslinieku darbus Maskavā, bet arī citiem rietumniekiem, redzot savu tautiešu šedevrus. Pieņemu, ka mākslas vēsturnieki var labāk izskaidrot, kāpēc Krievijā ir kolekcionēti un izstādīti, piemēram, lieliskākie franču impresionistu un fovistu mākslas darbi. Puškina Mākslas muzejs Maskavas centrā piedāvā tiešām bagātīgu Rietumu gleznotāju darbu izlasi. Klods Monē, Ogists Renuārs, Anrī Matiss, Pablo Pikaso, Pols Sezanns, Edgars Degā, Mihails Kandinskis, Marks Šagāls... oi, mākslas mīļotājiem šie vārdi izraisīs tīksmas nopūtas un viņu slavenākās gleznas sagādās īstu baudas seansu muzeja sienās. Lai pilnīgāk iegremdētos mākslas pasaulē, protams, būtu lietderīgi doties uz Lielo teātri un noskatīties kādu baletu, Adāna Žizeli, piemēram, kas šobrīd ir pasaulslavenā teātra repertuārā. Bet biļetes... runa te pat nebūtu par cenu, bet par pieejamību, jo biļetes uz labākajiem teātriem dabūt vienkārši nevar.
Ja gribas vērot izcilo krievu mākslu – lūdzu, turpat netālu pa Maskavas centru var doties uz Tretjakova galeriju un tajā pašā Lielajā teātrī – uz operu Kņazs Igors.
Metropoles ikdienišķie vaibsti
Maskavas un Piemaskavas pilsētu ikdienišķie vaibsti, veroties tās iedzīvotāju sejās, ir... aziātiski. Un to nosaka ne vien, piemēram, lielais japāņu, korejiešu utt. Āzijas un Tālo Austrumu valstu tūristu skaits pie Kremļa un Sarkanajā laukumā, bet arī lielais NVS valstu viesstrādnieku pieplūdums Maskavas piepilsētās. Pilsētā it kā oficiāli dzīvo desmit miljoni iedzīvotāju, taču šis skaits ar piepilsētām būtu vismaz dubultojams. Latvijā, skatoties izmisīgās Kremļa propagandas raidījumus, bieži vaicā, vai tie atspoguļo arī Maskavas parastā iedzīvotāja viedokli, vai krievi tiešām ir agresīvi noskaņoti, gatavi ņemt rokās automātus un doties pāri robežām, nu vismaz paust publiski savu krievu dvēseli un valstiskos principus katram pretimnākošam tūristam? Nē, un vēlreiz nē. Manuprāt, Krievijas iedzīvotāji vienkārši grib normāli dzīvot un nevis kādam brukt virsū. Viņu vērtību sistēmā tomēr ir ļoti iesakņojušies rietumnieciskie priekšstati par labu dzīvi, un liegt viņiem iespēju to redzēt, kaut vai, piemēram, kā tūristiem viesojoties Latvijā, nozīmētu pretējo – šīs sarežģītās tautas iedzīšanu agresīvā izolācijā. Kas mums kā kaimiņvalsts tautai būtu ārkārtīgi nevēlama.
Jā, vienīgā brīvdomības publiskā izpausme, ko man nācās novērot Maskavā, bija ar pildspalvu uz piepilsētas vilciena sienas sīkiem burtiem uzvilktais – Путин – зло (Putins – ļaunums). Bet vilcienos un Maskavas metro ir pieejams bezmaksas wifi internets. Un tā, lūk, tiešām ir lieta, kas nozīmē arī izpausmes brīvību.
***
UZZIŅAI
- Biļete 1 braucienam Maskavas metro: 40 rubļu
- Tase kafijas populārajā bistro Шоколадница – ap 250 rubļu
- Ieejas biļete muzejos – 250–300 rubļu
- 1 eiro = aptuveni 48 rubļi
- Tūrisma vīza uz Krieviju (vienreizējā uz 30 dienām) – ap 70 eiro