No divpadsmit dienu ilgas vizītes Ķīnā atgriezies Latvijas čempions fitnesā un kultūrismā Māris Šveiduks un sportista jaunākā meita Zane.
Ķīnas Fitnesa federācija Māri Šveiduku bija uzaicinājusi dalīties pieredzē un pastāstīt par to, kādi šajā sporta veidā ir sasniegumi Eiropā. «Ķīnā fitness attīstās tikai beidzamos desmit gadus, tādēļ viņiem daudzas lietas ir jaunums. Protams, vizītes laikā ne tikai strādājām, bet iespēju robežās apskatījām Ķīnas dabu, iepazinām tradicionālo virtuvi un citus jaukumus,» atklāj sportists.
«Aeroflot» kā vecos padomju laikos
«Mūsu delegācija lidoja ar «Aeroflot» firmas lidmašīnām. Sākotnēji no Rīgas uz Maskavu un tad uz Pekinu. Neko sliktu par «Aeroflot» nevaru teikt. Komforts mazliet atgādina vecos padomju laikus, bet labā nozīmē. Uzkodas un dzērieni iekļauti biļetes cenā, kura nebūt nav augstāka kā citām kompānijām. Lai arī no Rīgas uz Maskavu jālido tikai stunda un piecpadsmit minūšu, var pagūt iestiprināties. Cilvēki jau tā lidostās ir noguruši, tādēļ ir patīkami, ka tev piedāvā ēdienu, neliekot kabatās meklēties pēc papildu naudas. Zinu kādu populāru aviokompāniju, kas pat tad, ja cilvēkam paliek slikti, ūdeni par velti neiedos. Maksā ragā vai ģībsti,» ar pirmajiem brauciena iespaidiem dalās Šveiduks.
Izvilina fitnesa gudrības
Kā starptautiskās klases eksperts fitnesā un bodibildingā Šveiduks dalījies ar savām zināšanām Ķīnā noorganizētajos semināros un konferencēs. Astoņas dienas astoņos no rīta sākuši darbu un beiguši tikai vienpadsmitos, divpadsmitos vakarā. Ķīnieši iepriekšējā vasarā bija viesojušies Liepājā, un viņiem iepaticies Māra darba stils, zināšanas un pieredze, tāpēc arī tāda uzticēšanās un piedāvājums. Latviešu sportista vadītais klubs «Gym Lāčplēsis» un Ķīnas puse noslēguši sadarbības līgumu. «Mēdz teikt, ka uz Ķīnu viss tiek eksportēts tikai vienreiz un tālāk jau viņi saražo visu paši. Līdz ar to ķīnieši centušies maksimāli uzzināt par jebkuru fitnesa sfēru. Mēs arī godīgi, neko neslēpjot, viņus konsultējām. Stāstījām savu pieredzi, lai viņi to varētu attīstīt tālāk,» bilst Šveiduks.
Sešu Ventas rumbu augstumā
Vasaras Ķīnā ir karstas, bet īstas ziemas nemaz nav. «Redzējām fotouzņēmumus, kur Imperatora pils apsnigusi, bet tas bijis īpašs gadījums. Patīkami, ka šajā valstī gaiss ir ļoti sauss – toties visu laiku jālieto ūdens.
Ķīnā nav tā kā pie mums, kad saule noriet un kļūst ļoti auksts. Vakari ir silti. Pēc iespējas mazāk laika pavadījām viesnīcā, bet baudījām Ķīnas galvaspilsētas skaisto un silto laiku.
Dzīvojām rajonā, kur ir milzīgs atrakciju parks, un pirmajā atbraukšanas dienā, lai varētu «iejusties» viņu laika zonā, mūs uzaicināja uz šo parku. Izmēģinājām visus ekstrēmos braucienus ar lieliem paātrinājumiem un kritumiem. Tā bija laba izklaide,» stāsta Šveiduks.
Tajā pašā apvidū ir arī milzīga koncertzāle. Latvijas delegācijai bija noorganizēta iespēja redzēt pasaules klases izrādi. «Tā bija ļoti dārga, tradicionāla Ķīnas izrāde, kas ceļo pa visu pasauli. Izrādē piedalās vairāk nekā simts aktieru un dejotāju. Grandiozas dekorācijas, un skatuve kustas trijos dažādos līmeņos kā trijos stāvos. Pēkšņi vienā mirklī skatuve paveras, un tur ir ezers – cilvēki dzīvojas pa ūdeni. Noslēguma kulminācijā uz skatuves izveidojās krāces un gāzās iespaidīgas ūdens šaltis. It kā tajā vietā sēdēja skatītāji un likās, ka viņiem jau nu noteikti bija jāpaliek slapjiem, bet nekā, viss ūdens notecēja. Ūdens tur gāzās sešu Ventas rumbu augstumā. Mani pārsteidza ne tikai skatuves daudzfunkcionalitāte, bet arī aktieru tērpi. Vienā dejā, kurā dejoja divpadsmit dejotājas, viņām uz galvas sēdēja īsti pāvi. Ja ķīnieši kaut ko organizē, tad vēriens ir milzīgs,» vērtē kultūrists.
Bijuši arī Ķīnas olimpiskajā ciematā, kur atrodas slavenākie stadioni. Baseins «sūklis», stadions «Putnu ligzda». Tas viss pārvērsts par atpūtas centru, un cilvēki tur vakaros var pastaigāties, piedalīties atrakcijās un konkursos. Ēkas ir milzīgi lielas, modernas, visur ņirb dažādas gaismas. Pa visu stadiona sienu ir projekcija, un uz tās rāda kino un reklāmas. «Visur ņirb no gaismām, un laikam par elektrības rēķiniem viņi nedomā. Gaismas deg augām dienām un naktīm. Nav tā kā pie mums, kad cilvēks mēģina ieskrūvēt vismazāko spuldzīti, jo rēķini ir mežonīgi lieli,» salīdzina Šveiduks.
Naudas vairāk nekā vajag
Sportists ir kaislīgs ceļotājs, bet Ķīnā viņš bijis pirmoreiz. Interesanti bijis ne tikai iepazīt Ķīnas dabu, arhitektūru, bet arī pavērot, kā ķīniešiem vedas biznesa lietas. «Tur apgrozās milzīga nauda. Kaut kur lasīju, ka Ķīna ir vienīgā valsts pasaulē, kura nav nevienam parādā un kurai nav valsts parādu. Naudas tur ir vairāk nekā vajag. Ja viņi kaut ko ļoti vēlas, tad uzceļ ātri un moderni, piemēram, metro vai daudzstāvu māju masīvu. Ķīniešu ir daudz, bet viņi arī rosās un strādā. Tur bezdarba nav. Ķīnā ir kapitālistiskais sociālisms un katram ir nodarbošanās.
Ķīna strauji attīstās. Mēs te, Latvijā, domājam – mazie ķīnieši, lētais darbaspēks. Bet Pekinu var salīdzināt ar Maskavu, jo viss ir tik grandiozs latviešu mērogiem. Mēs esam pieraduši pie piecstāvu vai deviņstāvu māju rajoniem. Ķīniešiem attiecīgi ir 20 un 40 stāvu augstas ēkas. Vienlaikus tiek būvētas aptuveni kādas desmit daudzstāvu ēkas. Tādējādi jaunajos mitekļos uzreiz var apmesties apmēram 10–20 tūkstoši cilvēku,» novērojis latvietis.
Treniņi pie Lielā Ķīnas mūra
«Tā kā Pekina visu laiku ir smoga apņemta, zilas debesis neredz. Lai izbrauktu no pilsētas, paiet viena stunda, un tad viena stunda vēl pa kalniem, un klāt arī Lielais Ķīnas mūris. Pie mūra gan bija skaistas, dzidri zilas debesis un svaigs gaiss. Vietējiem likās dīvaini, ka mums tā var patikt šis objekts, bet mums tā ir liela eksotika. Ja būtu brīvs vēl kāds brīdis, mēs dotos turp vēl. Mēs jau bijām arī otro reizi aizbraukuši un atkal trāpījām ļoti labā laikā. Mūris ir milzīgi garš un atvērts apskatei tikai trīs vietās. Mēs bijām visskaistākajā vietā, kas saucas – Badalinga. Lielā mūra apskate izvērtās par divu dienu piedzīvojumu – viens bija ar cilvēku masām, izstaigājot ziemeļu atzaru, bet otrs, klusāks, baudot dabu, kalnu skatus un mieru dienvidu atzarā,» atklāj ceļotājs. Tur arī Šveiduks ar savu komandu izveidojis vairākus treniņu video un vingrojumus svaigā gaisā, kurus drīzumā publicēs sociālajos tīklos.
«Viesojoties Ķīnā, noteikti nepieciešams vietējais gids. Ķīnā jau angļu valodu maz kurš zina, un, pateicoties mūsu gidam, ķīnietim, mēs izbaudījām Pekinu nevis no parādes puses, kur ved tūristus, bet no sadzīves puses. Tur viss ir daudz savādāk nekā Eiropā. Bez vietējā cilvēka tur vispār grūti iztikt, jo Ķīnā nav uzrakstu angļu vai citās valodās – tikai hieroglifi. No tiem neko neizburtosi,» pārliecinājies Šveiduks.
Sajūsmā par virtuves tradīcijām un ēdieniem
Latvieši, protams, nobaudījuši arī ķīniešu tradicionālos ēdienus. «Tu ēd daudz, bet ēdiens nenospiež kuņģi. Viss ir ļoti svaigs. Vairākkārt ieturējām maltīti restorānos, kur pretī ir plītiņa un katliņš, un klients var izvēlēties, kādu buljonu vēlas – sēņu, vistas vai zivju. Tad restorāna apmeklētājam atnes dažādas gaļiņas, garneles, dārzeņus, kurus pats buljonā vari vārīt. Viss ir svaigāks par svaigu. Ir interesanti un garšīgi, ka tu pats gatavo un uzreiz to arī apēd. Mēs esam pieraduši ēst maz un bieži, bet tas netika ņemts vērā, jo, viņuprāt, ciemiņiem ir labi jāpaēd. Ēšanas kultūra un ēšanas bizness viņiem ir ļoti augstā līmenī. Ir ielas, kur kopā ir 80 vai 100 dažādu ēstuvju jebkurai gaumei un neviena nestāv tukša.
Tā ka mums bija tikšanās ar augstām amatpersonām, ēdām vienā restorānā, kur bija vairāk nekā 200 gadu veci trauki. Arī attiecīgs interjers un tradicionālā Pekinas pīle. Par pīli vietējie teica – kā jūs varat tādu ēst? Bet kā tu nepamēģināsi, ja esi Pekinā? Šefpavārs delegācijas acu priekšā pagatavoja pīli. Pīles ādu grauzdēja, un tā kļuva kā čipsi. Pēc tam to apēd ar cukuru! Nogaršojām arī Ķīnas pelmeņus ar jēra gaļu un veģetāros – garšīgi! Pelmeņi Ķīnā ir divreiz, trīsreiz lielāki nekā pie mums,» par nobaudītajiem kulinārijas brīnumiem stāsta Šveiduks.
Māris ar meitu Zani noprovējuši arī īstu eksotiku – eļļā vārītus skorpionus un tarakānus: «Tirdziņā vēl visi rāpuļi ir dzīvi, savērti uz kociņiem. Tu paņem, izvāri eļļā un apēd. Garšoja labi, kā kraukšķīgs čipsis.»
«Mums radīja izbrīnu tas, ka Ķīnā saldumus neēd. Dienās, ko pavadījām šajā valstī, ļoti kārojās kāds saldums. Deserts viņiem restorānos ir, bet pēc saldā nemaz negaršo – milti, bez cukura. Vissaldākās konfektes arī viņiem pēc konfektēm negaršo. Dīvaini, ka arī kafiju viņi nedzer. Viesnīcā jau mums no rīta bija kafija, bet par uzmundrinošu dzērienu to var saukt stipri nosacīti. Izskatās un garšo kā brūns piens. Ja Latvijas lielveikalos ir dažādu šķirņu kafija, tad tur lielveikalā atradām tikai divu veidu šķīstošo kafiju. Kafija Ķīnā nav populāra, visi dzer tēju,» teic sportists.
Superdārgā tēja negaršo
Ciemojušies arī Pekinas mākslinieku pilsētā. Tikušies ar superslavenu mākslinieku, kurš glezno dažādu valstu valdības vadītājus. «Viņa galvenais darbības lauks ir ļoti smalkas un skaistas bildes reālisma manierē kā Ķīnas sievietes nacionālajos, autentiskajos tautas tērpos. Tikai viņam Ķīnas muzeji no saviem fondiem uztic izmantot oriģinālos imperatoru un augstmaņu tērpus. Pie māksliniekiem tikām cienāti ar īpaši dārgu kāda zieda tēju. Šis zieds uzzied reizi trijos, četros gados. Un tāpēc, ka tik reti zied, tēja maksā milzu naudu. Taču jāatzīst, šī tēja nav garšīga. Savukārt pie kāda cita mākslinieka pēc sarunām un tējas dzeršanas rituāla mēs praktizējāmies ušu un taidzi vingrojumos,» tā Šveiduks.
Lai arī šis nav bijis iepirkšanās brauciens, sportists pēdējā ceļojuma dienā iegādājies tradicionālu Ķīnas tējas servīzi un irbulīšu komplektus: «Ēdot ar irbuļiem, ēšanas process ir lēnāks un cilvēks vairāk izbauda ēdienu, nekā ar dakšu visu ātri saliekot mutē. Ķīnā arī nopirku glītu termosu un tagad visu laiku nēsāju to līdzi un padzeros tēju. Tas ir jauns ieradums manā ikdienas dzīvē.