TŪRISMS: Polijas pilsēta, kurā iemīlēties

Tā ir Polijas Venēcija – Vroclava Odras upes krastos Polijas dienvidrietumos. Arī par Eiropas ziedu dēvētā Vroclava ir viena no vecākajām Polijas pilsētām – tās tiesības pirmo reizi ieguvusi 1226. gadā.

Silēzijas vēsturiskā galvaspilsēta Vroclava bijusi Čehijas karalistes, vēlāk Prūsijas, Vācijas impērijas sastāvā. Zināms, ka 1904. gadā poļi pilsētā bija minoritāte – tikai seši tūkstoši pret divdesmit tūkstošiem ebreju un 471 tūkstoti vāciešu. Vroclavu nežēlīgie vēstures grieži nav saudzējuši, to senākos laikos postījuši tatāri un mongoļi, pagājušajā gadsimtā – Otrā pasaules kara sīvās kaujas, taču pēc tam pilsēta atjaunota un tiek celta joprojām, labiekārtota, attīstīta. Šoruden pārvietošanos pa ielām bieži apgrūtināja dažādi darbi – vienā vietā ceļ pazemes gājēju pāreju, te atjauno ietves segumu, te beidz mājas celtniecību. Vācu kultūras ietekmes ir labi redzamas arhitektūrā, taču Vroclavai piemīt īpašs šarms, kurā savienojas vācu kārtība un pamatīgums ar mūsdienīgu eiropeiskumu, dziļajām poļu katoliciskajām saknēm un lielzemes pašapziņu.

Kas saista Vroclavu un LU galveno ēku

Vroclavā, tolaik sauktā par Breslavu, dzimuši filozofi: Kristiāns Volfs (1679–1754), Frīdrihs Šleiermahers (1768–1834), Ernsts Kasīrers (1874–1945). Breslavā dzimis arī vācu arhitekts Gustavs Ferdinands Aleksandrs Hilbigs (1822–1887), kurš ievērojams ar to, ka bijis Rīgas Politehniskās augstskolas (vēlāk pārdēvēta par Politehnikumu), profesors un Arhitektūras fakultātes dekāns. Vienu no viņa darbiem labi zina katrs, kas saņēmis Latvijas Universitātes absolventa diplomu. Pēc Hilbiga projekta celta Politehniskajai augstskolai paredzētā ēka tagadējā Raiņa bulvārī 19, ko pēc Politehnikuma likvidēšanas īpašumā ieguva Latvijas Universitāte un kas mums zināma kā LU galvenā ēka. Hilbigs ir arī Rīgas Sv. Pāvila Evaņģēliski luteriskās baznīcas (atrodas starp Tallinas, J. Asara un A. Deglava ielām) projekta autors, pēc arhitekta nāves darbu pabeidzis viņa dēls Hermanis.

Polijas Venēcija

Vroclava ir ļoti zaļa pilsēta ar daudziem parkiem un skvēriem, kas rudenī īpaši skaisti šķita diennakts tumšajā laikā, kad izgaismotais lapu dzeltenums, sajaucoties ar zemes toņiem, atgādina kādu gleznu – ienāca prātā Klimta Skūpsts. Pateicoties siltajam klimatam (Vroclava ir siltākā Polijas pilsēta, lai gan ziemā var būt gan sals līdz mīnus 30, gan gaiss iesilt līdz plus 20 grādiem), raženi aug arī platānas. Kāpēc Vroclavu salīdzina ar Itālijas pērli Venēciju? Vroclavai cauri tek Odra ar četrām pietekām, kas bagātina ainavu un savos ūdeņos ļauj spoguļoties jaunām un senām celtnēm. Centrā upes veido vairāk nekā desmit salu, tātad ir daudz tiltu – kopumā pilsētā esot pāri simtam, taču līdz Otrajam pasaules karam, kas Vroclavu pamatīgi nopostīja, to bijis pat pāri trijiem simtiem. Staigājot pa pilsētu, uzreiz nesapratu, kā man pietrūkst. Tramvaji brauc rībēdami, autobusu daudz... Pareizi! Nav trolejbusu. Sabiedriskais transports kursē augu diennakti, nakts stundās, protams, retāk. Daudzdzīvokļu mājas, pa kādai iespiestas centrā, izplešas ārpus tā t. s. guļamrajonos, taču tās visas šķiet tādas – mīlīgas, siltas, lai arī tipveida un gadu gaitā apbružājušās. Centrā līdzās gadsimtiem senai sakrālai celtnei izaudzēta modernās arhitektūras fantāzija, un atkal jau šķiet, ka abas pieņem viena otru. Harmonija ir tas vārds, kas raksturo manis redzēto Vroclavu.

Studentu pilsēta

Uz Vroclavu var braukt studēt, jo pilsēta ar vienpadsmit valsts un vēl pāris desmitiem augstākās izglītības iestāžu ir viens no lielākajiem Polijas akadēmiskajiem centriem. Tas sevišķi labi redzams brīvdienu vakaros, kad jaunieši «iziet ielās» – nakts dzīve pilsētā kūsāt kūsā. Saistībā ar Vroclavas Universitāti saistīts viens mans gastronomisks atklājums. Pilsētā līdzās itāļu restorāniem un franču kafejnīcām redzēju gan ukraiņu, gan poļu, gan vēl citu valstu nacionālos restorānus, tostarp Rīgā sastopamas kafejnīcu ķēdes. Bet, ja vēlas paēst ātri, garšīgi un nedārgi, varu ieteikt studentu pašapkalpošanās ēstuvi Bazylia pie Vroclavas Universitātes (Kuźnicza 42). Tur valda patīkama gaisotne, ir liela ēdienu izvēle, pērkama «uz svara» – grūbas, pasta, kuskuss, griķi, dažādi gatavoti kartupeļi, visvisādi salāti, lazanja, zivju un gaļas ēdieni pat ķīniešu gaumē. Krauj tik uz šķīvja visu, ko vēlies. Paēst bez sirdsapziņas pārmetumiem par šķīvja neizēšanu var par kādiem trīs eiro. Vēl pie dzīves praktiskās puses kavējoties, jāsecina – lai ko es Vroclavā pirku – šokolādi lielveikalā, jogurtu mazajā Vardītē (Żabka, pārtikas un nepārtikas preču veikalu tīkls) un zāles aptiekā –, viss maksāja lētāk nekā Rīgā. Aptuveni tūkstoš kilometru tālā Vroclava nebūs šopinga brauciena mērķis, bet, vienam tirdzniecības centram cauri izskrienot, secināju – pie mums zināmie lielveikalos sastopamie zīmolu izstrādājumi maksā aptuveni tāpat, poļu ražojuma gan arī lētāk. Ja nepieciešams samainīt makā esošos eiro, jāmeklē izkārtne Kantor – tas ir valūtas maiņas punkts.

Bet, ja gribas izkāpt no dzīves ātrvilciena, svētdienas vakarā var ieklīst kādā kafejnīcā vai restorānā Vroclavas vecpilsētā. Ļoti iespējams, ka būsiet vienīgie apmeklētāji, kas atraus viesmīli no Jū Nesbē kriminālromāna lasīšanas, bet kas nekādi neietekmēs apkalpošanas kvalitāti.

Kultūras galvaspilsēta

Mana brauciena mērķis bija starptautiskais teātra festivāls Dialogs, izrādes notika gan lielos teātros, gan mazā istabas teātrī, gan Kino un TV centrā, gan milzīgā noliktavā. Lai kāda būta spēles telpa, tā lika domāt par naudu, kas tajā ir ieguldīta. Izskatījās, ka poļi prot domāt ilgtermiņā, attīstot gan savu ceļu infrastruktūru, gan kultūru. Ir vērts aizbraukt uz Vroclavu nākamgad, kad tā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un piedāvās virkni pasākumu visdažādākajām gaumēm un interesēm. Programmu veidojuši astoņi nozaru kuratori, pārstāvot arhitektūru, kino, literatūru, mūziku, operu, performance, vizuālās mākslas, teātri. Nākamgad Vroclava rīkos Eiropas Kino balvu pasniegšanas ceremoniju, tāpat kā Rīga 2014. gadā. Vroclavai pieder 2016. gada Pasaules grāmatu galvaspilsētas tituls. Vienu mēnesi gada nogalē tur notiks 7. Teātra olimpiāde – starptautisks teātra festivāls, katra diena būs veltīta vienam māksliniekam. Starp aicinātajiem režisoriem ir Roberts Vilsons, Eiženio Barba, Tadaši Suzuki, Teodors Terzopouloss, Pīters Bruks, Romeo Kasteluči.

Arī ārpus kultūras pasākumu programmas Vroclavā ir, ko redzēt. Pilsētā ir ļoti daudz baznīcu, dažādi muzeji, vecākais Polijas zooloģiskais dārzs, dibināts 1865. gadā. Ūdensprieku cienītājiem patiks akvaparks. Pie ievērības cienīgiem pilsētas apskates objektiem pieder Katedrāles sala (Ostrów Tumski) un Simtgades zāle (Hala Stulecia) – agrīnā modernisma stilā celtā izklaides un sporta zāle, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Uzmanības vērta ir hektāru lielā multimediālā Vroclavas strūklaka (Wrocławska Fontanna), kas lepojas ar lielākās strūklakas godu Polijā. Noteikti jāredz krāšņais Tirgus laukums ar Rātsnamu vidū, ko gluži kā mozaīkas gabaliņi rindā ieskauj krāsainas mājas. Pa vecpilsētas un centra ielām ejot, kur acis rāda, var uziet daudz vietu, kur uz mirkli apstāties, jo tas skaists.

Vroclavas rūķi

Ejot uz kādu ievērības cienīgu vietu centrā, baudot pilsētas skatus un kavējoties pie baroka, gotikas, renesanses un jūgendstila arhitektūras līnijām, laiku pa laikam ļaujiet degunam vērsties pret zemi. Tuvu tai mīt viņi – Vroclavas augumā mazākie pilsētnieki, bronzas punduri – rūķi. Ej un pēkšņi ieraugi vienu vai vairākus, līdz dzeltenīgam spīdumam neskaitāmu roku apmīļotus vai pavisam nespodrus. Pirmo reizi satiekoties, ir prieks un pārsteigums, nākamreiz garām ejot, jau gribas uzsmaidīt kā draugam. Skulptūru pilsētas centrā nu jau esot ap trijiem simtiem, un tūristiem ir izdoti speciāli ceļveži, kas ļauj iziet rūķu taku, lai iepazītos ar krietni lielāku skaitu, nekā iespējams, nejauši ceļā sastopot. Rūķu populācijas vēstures sākotnei gan ar tūristu izklaidi nav sakara. Tā saistīta ar pagrīdes grupu, vēlāk hepeningu kustību Oranžā alternatīva, ko 20. gadsimta 80. gadu pirmajā pusē dibinājis viens Vroclavas mākslinieks. Oranžās alternatīvas darbība bija vērsta pret komunistisko režīmu, un rūķi bija viens no šīs kustības simboliem, kas šā gadsimta sākumā pamazām kļuvis par neatņemamu pilsētas vizītkartes daļu un ievērības cienīgu apskates objektu. Rūķus veidojuši vairāki mākslinieki, un punduri reprezentē dažādas profesijas un idejas.

Pilsētas devīze skan: «Vroclava – satikšanās vieta». Pirmā tikšanās ar šo pilsētu liek cerēt uz vēl citiem randiņiem, jo ļoti daudz vēl neiepazītā.