TŪRISMS: Ķert mirkļus Itālijā

NO GONDOLAS. Sēžot laivā Venēcijā, pēkšņi sajūties maziņš, bet pilsēta kļūst milzīga. Un skaista. Tā ir iespēja pēc nebeidzamās cilvēku upes izbaudīt mieru uz ūdens © Arno Jundze

Ko darīt, ja esat Itālijā, bet apmeklēt to vai citu pilsētu iespējams tikai vienas dienas robežās? Braukt vai nebraukt? Protams, braukt! Turpinot ceļojuma apskatu, kas sākās Veronā un turpinājās pie Gardas ezera, dosimies uz Venēciju un Milānu. Abas šīs vietas, pateicoties lieliskajai vilciena satiksmei, šķir divu stundu brauciens, turklāt nekādu lidostu vai drošības kontroļu.

Izvēle - Venēcija

Esmu to jau rakstījis, bet atkārtošu vēlreiz. Pirmā kļūda, ko izdara tūristi, kas iebrauc Venēcijā ar vilcienu, ir tā, ka viņi pamanās izkāpt nepareizā pieturā. Dzelzceļa stacijas Venēcijā ir divas. Pirmā ir Venezia Mestre. Tā atrodas vēl uz kontinentālās daļas deviņu kilometru attālumā no galamērķa Venezia Santa Lucia - dzelzceļa stacijas, kas uzbūvēta vecas baznīcas vietā Venēcijas vecpilsētā. Kļūdīties ir vienkārši - cilvēki reaģē uz skaļrunī nosaukto vārdu Venezia, bet nākamo palaiž gar ausīm. Turklāt arī sparīgie Āzijas valstu tūristi bariņiem vien lec kājās, un tad iestājas ķēdes efekts. Ja esat attapušies neīstajā Venēcijā, neskumstiet, vienkārši gaidiet nākamo vilcienu vai brauciet uz Venēciju ar ūdens autobusiem. «Īstā» Venēcija sākas, izejot no vilciena galapunkta - stacijas Venezia Santa Lucia, un skats, ko ieraudzīsiet, kāpjot lejā pa kāpnītēm, jums liks sajūsmā aizrauties elpai arī tad, ja esat šeit ne pirmo reizi.

Ja tomēr pirmoreiz un nav kartes, pa kreisi no stacijas ir tūrisma informācijas centrs, tur mēdz būt rindas, bet iespējams uzzināt visu. Tomēr tik traki jau nav! Venēcijas municipalitāte, kuras darbībā redzamas daudzas pazīmes no tām, ko varam vērot pēc rakstnieces Donnas Leones romāniem ar smaidu uzņemtajā seriālā par komisāru Bruneti, ir paveikusi teju vai neticamo! Uz mājām beidzot uzradušās norādes un vietām pat kaut kas līdzīgs ielu nosaukumiem. Pilnīgi neticami!

Ponte di Rialto

Jebkurā gadījumā, ja esat ieradies Venēcijā uz vienu dienu, jums jāiet pa kreisi pāri kanāla tiltam. Otrā pusē var pagriezt pa labi un tad gar baznīcu atkal pa kreisi, droši dodoties dziļāk. Uz māju sienām uzzīmētajām norādes bultām vajadzētu būt rakstītam Rialto un S. Marco. Ja puslīdz ievērosiet uz sienām rakstīto, viss būs kārtībā. Arī, ja neievērosiet, pamaldīsieties mazo ieliņu labirintā, līdz galu galā ieraudzīsiet kārtējo norādi. Nopietni apmaldīties te grūti, jo Venēcijas vēsturiskais centrs atrodas uz mazām saliņām. Ceļā būs viss, ko esat redzējuši filmās, TV un skatu kartītēs: šauras ieliņas, vecas pilis, gleznaini tiltiņi, kas ātri vien piepildīs jūsu fotoaparāta atmiņas karti, apetīti rosinoši krodziņi, veikaliņi, kas spējīgi iztukšot maciņu, vecas baznīcas, kurās vērts ieskatīties arī tad, ja par to paģēr 5 eiro. Vārdu sakot, Venēcija!

Pēc kāda laika, pastaigas solī ejot un jūsmojot par redzēto, jums vajadzētu atdurties pie pasaulslavenā Ponte di Rialto (tas ir tas pats Rialto, ko sola norāžu bultas). Tilts un tā apkārtne ir viens no Venēcijas must see. To apgalvo visi ceļveži, un tie nemelo. Vēsture liecina, ka šajā vietā tilti esot bijuši kopš 12. gadsimta, tie palaikam deguši, brukuši, bet tirdzniecība abos tilta galos un arī uz paša tilta gājusi vaļā vienmēr. Tagadējais, īsta arhitektūras pērle, te stāv kopš 1591. gada, to projektējis Antonio da Ponte. Šis ir viens no spilgtākajiem Venēcijas simboliem, kas bieži tiek ekspluatēts Venēcijā uzņemtajās kinofilmās, seriālos un pastkartītēs. Vai mēģināt te iepirkties? Tas, protams, atkarīgs no maciņa biezuma un apdomības. Uz tilta nopērkamo priekšmetu kolekcija aizvien vairāk ir Made in China, arī draņķīgās krūzītes ar uzrakstiem I love Venezia tādas pašas kā pie Svētās dievmātes katedrāles I love Paris. Tomēr, ja pameklē, ir arī lietiņas, ko vērts nopirkt tieši šeit. Kad esat izjūsmojušies par Ponte di Rialto, sāciet raudzīties pēc norādes uz S. Marco. Nebrīnieties, ka bultiņas ir vairākās vietās, jo arī maršruti var būt vairāki. Ņemiet arī vērā, ka šaurajās ieliņās ēku sienas ir tik augstas, ka varat atrasties desmit metru attālumā no Svētā Marka bazilikas sāniem, bet to neredzēt. Par to nav jābēdā, jo veikaliņu un krodziņu netrūks, tāpat kā daiļu tiltiņu ar vēl gleznainākiem Venēcijas kanāliem. Komisārs Bruneti kungs te staigā katrā filmas sērijā. Brīnos, kā viņš nekad nesastopas ar Džeimsa Bonda kungu.

Svētā Marka laukums

Svētā Marka laukums ar Svētā Marka baziliku un Dodžu pili ir vieta, par ko var jūsmot vienmēr. Protams, cilvēku pūļi te var būt pamatīgi un burzma spēj nogurdināt. Ja iespējams, vērts apskatīt Dodžu pili. Kases meklējiet pils galā jūras pusē. Tikpat iespaidīga ir Svētā Marka bazilika. Arī pārējie muzeji, kas atrodas laukumā, ir apskates vērti. Ja esat atbraucis uz vienu dienu, izvēle paliek paša ziņā, jo visu nepagūt. Kaut Svētā Marka bazilika tiek uzskatīta par galveno, subjektīvs ieteikums - skatieties atkarībā no apstākļiem. Ja pie Svētā Marka bazilikas rinda ir nenormāli gara (gandrīz līdz jūrai), labāk mēģiniet tikt pilī. Nebūs jāviļas un jāstāv pusdienu rindā. (Dzīvojot ilgāk Venēcijā, atklāsiet, ka iekļūt bazilikā var bez rindas, ja vien nav slinkums celties no paša rīta.) Apmeklēt kādu no Marka laukuma brīnumiem ir vērts arī tad, ja neesat lielos draugos ar vēsturi un kultūru, jo Venēcijas mūros pavadīt visu dienu saulē varētu izrādīties pārāk apgrūtinoši. Kas vēl jāņem vērā Svētā Marka laukumā? Bazilikā jūs neielaidīs ar somām, tās jāatstāj bagāžas glabātavā. Izeja, kas atrodas pretim bazilikai, ved uz zīmolu veikalu kvartālu. Laukuma kafejnīcās par vienkāršu pasēdēšanu pie galdiņa tiek iekasēti desmit eiro. Baložus Venēcijā baro tikai ļoti dumji tūristi, kas neapzinās, ka diža intelekta spējām neapveltītie lidoņi var būt diezgan bīstami, jo neticu, ka ir patīkami dabūt sejā pikējošu dūjiņu, kas izbadusi laižas lejā pēc kārotā picas gabala.

Gondola un krodziņi

Kad Svētā Marka laukuma brīnumi aplūkoti, īstais brīdis kāpt gondolā un pavizināties pa kanāliem. Skaidrs, ka slavenie gondoljero ir diezgan izlaidušies un mīl naudu. Stundas brauciens maksās 80 eiro, bet laikam jau nepavizināties ar gondolu Venēcijā var vienīgi tad, ja esat nupat izbraucis ar stilīgo ūdens taksometru, ar kādiem Džeimss Bonds parasti vajā ienaidniekus pa Venēcijas Lielo kanālu. Ir skaisti un arī jauka atpūta kājām. Laivinieku maršruti ir dažādi, viss atkarīgs no vietas, kurā esat gondolā iekāpis. Savukārt šādas vietas atrast vienkārši - viņi jums uzbāzīsies paši - tāds darbs! Kad brauciens galā, laiks doties uz krodziņu. (Hmm! Vispirms gondola un tad ēdiens, nevis otrādi!) Krodziņu ir bezgalīgi daudz, izvēle - gaumes jautājums, ēdienkartes un cenas daudzviet izliktas publiskajai apskatei. Ja kaut kas nepatīk, ejiet tālāk, līdz atradīsiet vietu, kas uzrunā. Ir viedoklis, ka nevajag ēst vietās, kur spieto tūristi. Venēcijas gadījumā tas nelīdzēs, jo visi krodziņi vecajā pilsētā orientēti uz tūristiem, varbūt vienīgi cenu ziņā labāk attālināties no Svētā Marka laukuma. Kad izvēle tiks izdarīta un maltīte apēsta, būs laiks meklēt bultiņu ar norādi Ferrovia - dzelzceļa un Svētas Lūcijas stacijas virzienā. Ticiet man - pamatīgi piekusušas kājas, pilns vēders un iespaidu gūzma darīs savu, atkrist ātrvilciena krēslā vagonā ar kondicionieri būs pat tīri patīkami. Vēl jāpiebilst, ka Venēcijas kanālu smaciņai nav nekāda sakara ar gadalaikiem, drīzāk ar valdošajiem vējiem, šoreiz bijām tur augusta beigās - karstums pamatīgs, bet nekas pēc aļģēm nesmakoja.

Izvēle - Milāna

Nedaudz vairāk kā divu stundu braucienā no Venēcijas ir Milāna - pirmajā brīdī apdullinoši nomācoša pilsēta, kas īpaši neasociējas ar pārējo Itāliju, varbūt drīzāk Briseli. Un tomēr šis iespaids drīz pāriet. Spiedzieniem - Milāna ir super! - var tikai pievienoties. Ja esat pilsētā uz neilgu laiku, bet tomēr gribat to apskatīt, ne vien tikai iepirkties, ieteiktu meklēt mājvietu centrā, lai visu var ērti izstaigāt, nezaudējot laiku sabiedriskajā transportā. Atradām pieklājīgu viesnīcu Garibaldi ielā, viss bija pat ļoti labi, izņemot tualetes podu, kas ierīkots tā, ka, uz tā sēžot, ceļgali dūrās sienā. Laikam numurs bija domāts maza auguma cilvēkiem.

Duomo di Milano

Pasaulē piektā lielākā baznīca ir vieta, kam Milānā vērts veltīt vismaz pusdienu arī tad, ja jūs neesat sakrālās arhitektūras fans. Skaisti! Drūzma laukumā pie baznīcas ir salīdzināma ar Svētā Marka laukumu Venēcijā, tomēr neļaujieties pūļa stihijai un īpaši jau Austrumu tūristu plūsmai. Viņi spēj stāvēt un stundām vērot jebko, kas izraisījis kāda cita interesi. Lai iekļūtu domā, jāpērk biļetes, bet kases, kur to izdarīt, izvietotas trijās vietās. Kāpēc stāvēt rindā, ja aiz stūra tās nav? Oskars Vailds Milānas domu nosaucis par šausmīgu kļūdu. Kompleksu māktais rakstnieks izcili rakstīja, bet dzīvē izvēlējās štruntīgus mīļākos un bija šausmīgi dumjš!

Ļoti iesaku sākt apskati ar braucienu liftā uz doma jumtu. Var kāpt, bet kālab mocīt kājas? Vislabāk to darīt rīta pusē, kamēr baltais akmens jumts nav pārvērties par saules uzkarsētu pannu, kur, lai izceptos pilnībā, pietrūkst vien pudelītes olīveļļas. Milānas doma jumts ir vērtība par sevi, nekādi Parīzes NotreDame, Monmartras Svētās sirds vai Florences doma jumti tam nestāv līdzās. Iespaidīgi! Ejiet nesteidzīgi, mēģiniet izpētīt daudzās jumta skulptūras. Ja piekūst kājas, piesēdiet. Te tīri labi noder zoom funkcija fotokamerās vai binoklis, ja ir. Daļa jumta šovasar gan tika rekonstruēta, bet varbūt tieši tālab vērts visu apskatīt, jo reizēm šādi atjaunošanas darbi nozīmē stipri apšaubāmus, skatu maitājošus uzlabojumus.

Kad jumts apskatīts un rinda pie durvīm pievārēta, laiks izbaudīt Milānas doma interjerus no iekšpuses. Milzīga katedrāle! Ja neskriesiet tai cauri auļos, tā uzrunās un ielaidīs klusa miera un majestātiskuma valstībā. Ir daudzi uzmanības vērti elementi, pie kuriem vērts pakavēties, starp tiem arī šausminošā un vienlaikus fantastiski pārpasaulīgā Marko D`Agrates veidotā Svētā Bērtuļa statuja, kas attēlo apustuli ar nodīrātu ādu. Kad esat aplūkojis Milānas domu, nekur tālu projām neejiet. Turpat blakus ir 1877. gadā pabeigtā Galleria Vittorio Emanuele II - vēl viena arhitektūras pērle, kas, pat ja nevēlaties tajā iepirkties, ir apskates vērta. Griezties vai negriezties uz vienas kājas, stāvot uz slavenās grīdas freskā attēlotā buļļa sēkliniekiem, - tā jau ir jūsu darīšana, bet veiksmes kārotāji grīdā šajā vietā jau izfrēzējuši pamatīgu caurumu.

Castello Sforzesco

Milānas hercoga Frančesko Sforcas laikos celtais cietoksnis ir vieta, kur Milānā bez pūlēm pavadīt visu dienu, ja vien spējat tik ilgi bez apstājas staigāt pa muzejiem. Droši vien censties apskatīt visu vienā piegājienā - tas varētu būt pat nedaudz par traku, bet nebēdājiet, viss, ko neredzēsiet, kalpos par iemeslu, lai te atgrieztos. Muzeju vien šeit ir deviņi, plus bibliotēka. Ņemiet arī vērā to, ka pats cietoksnis, tā pagalmi, parks un strūklaka ir vērtības, ko der nesteidzīgi aplūkot. Tas nozīmē pamatīgu gājienu, vēl nemaz nesperot kāju pār biļešu kases slieksni.

Vēl viena vieta, uz kuru vērts iet vakarā, kad sāk krēslot, darot to tāpat vien, lai pamedītu skaistos skatus, ir Porta Nouva. Gājiens lejup pa Garibaldi ielu apmēram divdesmit minūšu garumā, un jūs nonāksiet desbeskrāpju paradīzē, kas liks mainīties skeptiķu viedoklim par nesmukām milzīgām kastēm, kas piedraņķē ainavu. Bet diezin vai vienai dienai visam pietiks spēka.



Svarīgākais