TŪRISMS: Svētais Kazītis aicina atvērt sirdis un makus

SKAISTA VIETA. Kazimira tirgus tiek rīkots Ģedimina torņa piekājē. No Torņa 20 metru augstuma Viļņa redzama kā uz delna © Antra Gabre

Marta pirmajās brīvdienās Viļņā tiek svinēta Lietuvas aizgādņa – Svētā Kazimira – svētki, un arī šogad 4. martā var aut kājas ceļam uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu. Kazīša, Kazjuka, kā debesu aizgādni mīlīgi dēvē lietuvieši, amatnieku brīvdabas tirgus ir vecākais un lielākais ne tikai kaimiņvalsts galvaspilsētā, bet par tādu iecelts arī starp pārējām Baltijas valstīm – Latviju un Igauniju. Un pat – Eiropā.

Lietuvieši Kazīša svētkus svin kopš XVII gadsimta. Citos avotos dzirdēts - kopš XV gadsimta. Pēc tradīcijas, zemnieki ved pārdot ziemā sastrādāto, lai varētu uzsākt pavasara darbus. Tirgotājiem ir ticējums - ja andele veiksies Kazīša tirgū, tad tirgošanās ies no rokas visu gadu. Tāpēc ikkatrs, cits uzbāzīgāk, cits kautrāk, cenšas ieskapēt savu preci. Bet arī tik jaukā tirdziņā jāprot atsijāt graudus no sēnalām, roku darbu no rūpnieciski stērķelētiem darinājumiem.

Bez verbas - ne soli

Tirgus firmas zīme ir verbas. Vismaz latvietim, kura tradīcijās nav verbu garo stabuļu istabā, tās šķiet neparasts rotājums. Lietuvieši tā vis’ neteiktu.

Gandrīz katrs lietuvietis no tirgus aiznes verbas zaru, kas pirms pāris gadiem maksāja vidēji sešus eiro. Arī Latvijas pircēji, kuri regulāri apmeklē Svētā Kazimira tirgu, pērk verbas. Un ne vienu vien. Nezinātāji tikām savukārt klausās, ko par verbu tradīciju stāsta zinātāji, un apsver - sak’, varbūt nākamreiz šo darinājumu tomēr iegādāties?

Neatkarīgā jau ir rakstījusi, ka ar verbām saistītā tradīcija attiecas uz Pūpolsvētdienu jeb Palmu svētdienu. Verba nav nedz pūpolzars, nedz palmas zars, bet pie tievas klūgas nostiprināti izkrāsoti sausie ziedi un pļavā salasītas zālītes. Ir meistares, kuras verbas kompozīcijai pievieno aprakstu - ko katra zālīte veicina, ko novērš, kam paredzēta. Piemēram, ir zālītes, kuras piesaista mīlestību, saticību. Lietuvieši teic, ka verba ir mājas svētība, bez tās gadu nodzīvot nekādi nevarot. Parasti verbu pušķī esot pieci vai seši zariņi. Pušķis tiek nests uz baznīcu svētīt.

Senlaikos verbu pušķi glabāja pie svētbildēm vai aiz sijas, lai pasargātu māju no sarkanā gaiļa, bet tagad verba ir tik izsmalcināts darinājums, ka jātur goda vietā kā dizaina elements. Gadījies redzēt īstenus mākslas darbus, bet tad dziļi prātā iepīkstas racionālais cilvēks: cik putekļu gada laikā uzkrās tāds meistardarbs, jo meistardarbs tas tiešām ir - ar savu ideju, kompozīciju un rūpīgu darbu veidots.

Masku balle, atvainojiet, gājiens

Ja brauksiet uz tirgu, tad ieteicams trāpīt otrajā dienā, kad tirdziniekus izklaidē gājiens. Andelēšanās uz brīdi, tiešām - uz brīdi vien, tiek apstādināta, cilvēki fotografē un aplaudē. Gājiena dalībniekiem uzmanība ir patīkama, jo viņi ir rūpīgi gatavojušies un labprāt iesaistās koķetā saspēlē ar skatītājiem. Par laimi, masku gājienam nebūt nepietrūkst ar vērienu rakstīta scenārija, dārgi atalgotu koncepcijas autoru un ne mazāk dāsni noalgotu dalībnieku, kuriem būtu ļauts kustēties tikai vienotā ritmā un izpildīt horeogrāfiski iestudētas kustības. Nekā no tā nav, jo Kazīštirgus masku gājiens nav tautisks balets ar izzīmētu zīmējumu, te katrs māžojas, priecājas un uzjautrina pircējus pēc savas gaumes un patikšanas. Un gaume nebūt nav peļama. Atmosfēra - labestīga. Humors neparipo zem jostasvietas, fui, katoļi neko tādu arī nepieļautu.

Tirgus labirinti ir pārskatāmi

Ja braucat uz Svētā Kazimira tirgu pirmo reizi un paši savā gaitā, tad ir vērts iepazīties ar tirdziņa tapšanas vēsturi. Ja dodaties uz Viļņu kopā ar kādu no tūrisma firmām, tad gidi izstāstīs šo stāstu no A līdz Z un varbūt iepīs pa kādam latviešu alfabētā svešākam burtam, proti, šo un to piepušķos. Taču leģendas tieši tā rodas.

Protams, aizbraukt uz tirgu un neko nenopirkt būtu mazliet skopulīgi. Kazimira tirgū andele sit augstu vilni - jebkura biezuma vai plānuma naudasmakam ir pa spēkam izturēt tirgus piedāvājumu un kārdinājumus. Lietuviešu andelmaņi lielākoties staro atvērtībā un laipnībā. Tomēr ierunāt var tikpar kā jebkuru, arī noslēgtāko un īgnāko, atliek uztaustīt pareizās tēmas, uzdot īstos jautājumus vai uzsmaidīt. Pat latvieši kļūst piemīlīgāki. No tirgotājiem uzzinātā informācija ir preces pievienotā vērtība, ja vien esat ar mieru atlicināt dažas minūtes, lai aprunātos ar keramikas meistaru, zivju žāvētāju vai izšuvēju. Vai auskaru meistarītēm. Vai koka mākslinieku - citā vārdā šo kungu nenosaukt, bet mazs šaubu velniņš gan ieperinās - nez’, koka meistarstiķus viņš tiešām griezis ar rokām vai štancējis ar instrumentiem un vairumā?

Kaut arī tirdzniecība notiek vairākās ielās un laukumos un burzma mēdz būt pamatīga, Viļņas centra plašums ļauj pārskatīt amatnieku piedāvājumu bez grūstīšanās un spiešanās ap galdiem.

Bēgošais līgavainis un svētais

Svētais Kazimirs ir Lietuvas un Polijas aizbildnis ar cēliem radurakstiem. Polijas un Lietuvas karaļa un Ungārijas un Bohēmijas karaļa meitas atvase. Dievbijīgais Kazimirs gan atzinis tikai vienu titulu - Debesu Valstības pilsonis. Lietuvas lielkņaza Kazimira Jogailas ģimenē vēlākais Svētais Kazimirs bija otrais dēls. Viņš nomira ļoti jauns - 1484. gada 4. martā 25 gadu vecumā ar diloni, bet paguva iemantot slavu un bijību sava dzīvesveida dēļ. Augstsirdīgs, dedzīgi dievbijīgs, atteicās no laulībām, gavēja, palīdzēja nabagiem, darīja labus darbus...

No precībām Kazimirs atteicies, kaut arī dakteri pret diloni rekomendēja tieši sievu. Vajagot apprecēties, kazi, palīdzēšot pret plaušu vainu. Kazimirs nolēma mirt nevainīgs un atsacījās no vecāku sameklētās karaliskās līgavas.

Kazimira kapavieta atrodas Viļņas katedrālē bazilikā. Viņa attēlu, ko dēvē arī par Trīsroku Kazimiru, var apskatīt Svētā Kazimira kapelā. Svētajam ir divas labās rokas, kurās satverti liliju ziedi. Saskaņā ar leģendu mākslinieks nolēmis mainīt uzgleznoto roku un izstieptas vietā uzgleznojis saliektu. Liels bijis pārsteigums, kad pārgleznotā roka visu laiku parādījusies no jauna, līdz atstātas abas - saliektā un iztaisnotā. Reizes trīs mākslinieks pūlējies roku nomaskēt, līdz nolemts - lai paliek, kā ir. Brāķis vai brīnums? Atkārtosim vēlreiz: lai paliek, kā ir, bez tā nebūtu leģendas.

Brīnumdaris un viņa konkurente

Pēc nāves karaliskās ģimenes dēls Kazimirs atzīts par brīnumdarītāju, jo pie viņa kapa esot nomirusi kāda sieviete Ursula, bet pēc laika piecēlusies no miroņiem; atrokot Kazimira atdusas vietu, viņa pīšļi nebija satrūdējuši, bet par trešo brīnumu ir uzskatīta jau iepriekš aprakstītā glezna.

Par brīnumiem turpinot, nevar nepieminēt Aušras vārtus Viļņas vecpilsētā, netālu no Kazīša tirgus vietas. Aušras vārti tiek izmantoti lūgšanām, bet senākos laikos tie kalpoja par pilsētas aizsardzības mūra sastāvdaļu. Viļņas pilsētas aizsardzības mūrim bijuši desmit vārtu, bet Aušras vārti ir vienīgie, kas saglabājušies.

Daudzi dodas turp, lai lūgtu padomu sarežģītā situācijā. Cilvēki tic, ka pie Aušras vārtiem izteiktām lūgsnām piemīt spēks, tās piepildās.

17. gadsimtā pie Aušras vārtiem tika uzcelta atsevišķa koka kapela un tajā novietota brīnumdarītāja Vissvētākās Jaunavas Marijas glezna. Vēlāk kapela tika rekonstruēta, bet Dievmātes gleznu dēvē par Aušras vārtu Madonnu. Šī svētvieta ir slavena pasaulē, pie tās mieru meklē svētceļnieki no visas pasaules.

Užupes nepieradinātie, Viļņas labirints

Ja tirgus burzma ir nogurdinājusi, bet laika un spēka vēl pietiekami, lai pastaigātos pa Lietuvas galvaspilsētu un ķertu iespaidus, tad var ieteikt Užupes republiku. Užupe jeb tulkojumā vieta aiz upes ir viens no senākajiem rajoniem Viļņā, kādreiz - nabadzīga nomale ar amatniekiem un ielasmeitām. Daudzus gadu desmitus Užupei bijusi nelāga slava. Kopš Užupē sāka apmesties mākslinieki lēto dzīvokļu dēļ, nolaistais rajons kļuva ļoti prestižs. Un dārgs. Un drošs. Sakopts. Interesants. Krāsains. Užupei ir sava konstitūcija, beidzot iztulkota arī latviski. Kā jums tā patīk? Cilvēkam nav tiesību tapt mūžīgam. Kaķim nav pienākums mīlēt savu saimnieku, bet tomēr - grūtā stundā viņam ir jāpalīdz. Cilvēkam ir tiesības kļūdīties. Konstitūcijā ir kopumā 41 punkts.

Savukārt Viļņas universitātes vēsturisko kompleksu dēvē par labirintu. Universitāte kā tūristu apmeklējuma mērķis ir pat ļoti aizraujoša vieta, tur var staigāt un staigāt, un ikreiz uziet kaut ko interesantu. Šī ir viena no vecākajām universitātēm Austrumeiropā. Tās arhitektūrā atrodami vairāki stili: gan gotikas, gan baroka, gan klasicisma stilā būvētas ēkas. Nav brīnums, ka universitātes 13 pagalmos un arkādēs gadās apmaldīties, tāpēc pie ieejas kompleksā ieteicams paņemt karti.

Otrkārt, caur žogu var paskatīties uz prezidenta pili. Tā ir cieši līdzās Viļņas universitātes labirintiem. Treškārt, universitātē ir bibliotēka, kas tika dibināta 1570. gadā. Tajā esot viens no diviem pasaulē zināmajiem pirmās lietuviešu grāmatas oriģināliem - Martīna Mažvīda Katehisms.

Skaistā Anna un citi

Tūrisma ceļvežos tiek uzsvērts, ka Svētās Annas baznīca ir viena no skaistākajām un slavenākajām Viļņas celtnēm. Karavadonis Napoleons Bonaparts, ieraudzījis Annas baznīcu, gluži vai iemīlējies dievnamā un vēlējies to uz delnas ņemt līdzi uz Parīzi. Vēstulē sievai viņš rakstījis, ka Viļņa ir ļoti skaista pilsēta. Arī Viļņas katedrāle daudziem noteikti šķiet iespaidīgākā un nozīmīgākā kulta celtne Lietuvā, bet ir vēl kāda grezna baznīca - Svētā Pētera un Svētā Pāvila baznīca. Tā ir ārkārtīgi grezna baroka stila celtne. Baznīcas telpās ir vairāk nekā 2000 stuka figūriņu - balti eņģeļi un dēmoni, Bībeles ainavu atveidojumi, arī baisi viepļi, bet neviens no tiem neatkārtojas. Ja jau pieminam leģendas, tad arī ar šo divu apustuļu baznīcu tiek saistīts nostāsts par pagānu dievietes Mildas svētnīcu. Kad Lietuvā viesojās pāvests Jānis Pāvils II, laukumiņu šīs baznīcas priekšā nosauca viņa vārdā.

Triju Krustu kalns

Triju Krustu kalnu var saskatīt gandrīz no jebkuras vietas Viļņā, lai gan kalns atrodas pilsētas maliņā. Ceļš uz kalna virsotni izskatās diezgan stāvs, bet to bez lielām problēmām var pievārēt kājām. Trīs baltie krusti vairs nav oriģinālie, taču joprojām ir viens no Viļņas simboliem. Skats uz Viļņu no Triju Krustu kalna ir neaizmirstams.

Kalnā savulaik uzbūvēta pils, ko 14. gadsimtā krustneši nopostīja. Vēlāk krustus šajā vietā uzstādīja nomocītajiem franciskāņiem, kurus, piesietus pie krustiem, pagāni esot iemetuši upē. Laika gaitā krusti gāja bojā, tagad redzamie krusti uzstādīti 1989. gadā, lai gan arī padomju laikā cilvēki šo vietu godāja - pat tad, kad 20. gadsimta sākumā uzstādītie betona krusti tika nopostīti.

Svarīgākais