TŪRISMS: Viena diena suitu zemē
Suitu zeme, protams, vilina. Tur nokļūstot, var šķist, ka, pašam nezinot, esi iekāpis laika mašīnā. Pie lielpilsētas burzmas pieradušos var apskurbināt tur esošais miers un lēnīgums. Savdabības un īpatnības faniem var būt sajūta, ka ir nokļuvuši leiputrijā. Jo tur ja ne viss, tad ļoti daudz kas ir citāds. Iebrauc, noliec mašīnu un dodies suitu izpētē uz visu dienu...
Pirms gandrīz desmit gadiem suitu kultūrtelpa tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Kurš tad līdz tam nezināja, ka suitu kultūrtelpa ir īpaša ar krāšņajiem tautastērpiem, tradīcijām, dziesmām un sievu daudzbalsīgo dziedāšanu? Protams, ka tas nevienam nav īpaši jāatgādina arī šodien, tāpēc, ja vien nav īsti plānu īsam ceļojumam tepat, Latvijā, ir vērts doties uz suitu novadu, iepazīt, apskatīt un «ievērtēt» mūsu pašu bagātību. Sui-tu nav daudz, tiek lēsts, ka tikai apmēram 2000, kas mīt Alsungā, Gudeniekos un Jūrkalnē, kopumā vien 400 km2 lielā teritorijā. Īpašais ir tas, ka luterticīgajā Kurzemē tā ir maza, bet ļoti noturīga katoļticīgo sala. Ja ir vēlme uzzināt, kā īsti veidojusies neparastās kultūrvides identitāte, kurā sajaukušās latviešu, lībiešu, vācu un poļu kultūras, ceļojums suitu zemē būtu jāsāk ar Alsungas viduslaiku pils kompleksa apmeklējumu, vislabāk zinoša gida pavadībā. Pilī šobrīd ir sākusies rekonstrukcija, telpas ir apmeklētājiem slēgtas, tomēr vietas vēsturi itin labi var uzzināt, gidam izrādot pils parku un stāstot par vietējo vēsturi, jo īpaši par Šverinu dzimtas vēsturi, kurai ir bijusi milzīga loma šīs vietas likumos un paradumos. Iespējams, ka vietējie precīzi nezina Šverinu radurakstus, bet to, ka suitu rašanās ir ļoti cieši saistīta ar šo dzimtu, noteikti zina visi. Negribas atņemt maizi gidam, stāstīt par dzimtas peripetijām, aizliegtu mīlestību, bērna noliegumu un noindēšanu ieskaitot, bet jāpasaka, ka Alsunga līdz ar apkārtējām muižām atradās Šverinu dzimtas īpašumā 164 gadus (no 1574. līdz 1738. gadam). Viens no īpašnie-kiem - Johans Ulrihs fon Šverins - 1623. gadā pārgāja katoļticībā un, sākot ar 1632. gadu, katoļticību ieviesa Alsungas novadā. Tieši pateicoties viņam, nākamo gadsimtu Alsungas un apkārtējo muižu iedzīvotāji ieguva savu identitāti un sāka saukties par suitiem, un reliģiskā atšķirība noveda pie novada pašizolācijas, bet tā - līdz mūsu dienām saglabātā mantojuma. Var tikai piebilst, ka Johans Ulrihs fon Šverins Alsungā (tolaik - Alšvangā) «valdīja» vien četrus gadus, taču viņa darbu sekas jūtamas vēl šodien.
Aplūkojot Alsungas Livonijas ordeņa pili, uzmanība jāpievērš tam, ka šis komplekss pakāpeniski celts no 14. līdz 18. gadsimtam, vairākkārt pārbūvēts, un to ļoti labi var redzēt pils mūra kārtās. Protams, nav zināms, kāda pils būs pēc rekonstrukcijas, bet līdz tai tā bija unikāla ar to, ka bija viena no retajām viduslaiku pilīm, kas savā vēsturiskajā veidolā daļēji saglabājusies līdz mūsdienām.
Pēc pils loģiskā lietu kārtībā jādodas aplūkot Alsungas Svētā Miķeļa Romas katoļu baznīcu, kuras tapšana, protams, nav iztikusi bez Šverinu dzimtas finansiāla atbalsta. Starp citu, zem baznīcas atrodas Šverinu dzimtas kapenes, aizmūrētas gan. Pa ceļam ieteicams uzkāpt senā kuršu pilskalnā - Dižgabalkalnā, jo tas atrodas tieši starp pili un baznīcu. Skati, kas paveras, tajā stāvot, ir brīnišķīgi, turklāt gidam ir iespēja izstāstīt leģendas gan par vietējo raganu ne īpaši labajiem darbiem, pat parādīt raganu mītnes vietu, gan pabaumot arī par pazemes ejām, kurās varējuši braukt pat ar zirgu pajūgiem...
No dievnama vajadzētu doties uz Alsungas muzeju. Iepriekš darot zināmu par savu apmeklējumu un izsakot vēlmi satikt slavenās suitu sievas, tāda iespēja tiek arī nodrošināta. Un tad jābūt gatavam tam, ka var apdziedāt no galvas līdz kājām, ka var piedāvāt izmēģināt suitu tautas tērpu. Suitu sievas ir gan kolorītas, gan nešpetnas, bet viņām var prasīt atbildes uz visiem jautājumiem par suitu ēdieniem, apģērbu, tradīcijām, un, ja vien atbilde viņām būs zināma, tā netiks noglabāta suitu pūralādes tālākajā, no svešām acīm slēptajā stūrī. Iespējams, ka suitu kultūrtelpas iekļaušana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kaut ko mainījusi arī pašos suitos, kas ir atvērti pret visiem, kas kaut vai vairāk grib uzzināt par šo savdabīgo vietu un tās cilvēkiem.
*
ALSUNGAS muzejs pērn svinēja pastāvēšanas pusgadsimta jubileju, un tieši tur vislabāk var apjaust, iztēloties un iepazīt suitu dzīvi. Tur ierīkota suitu dzīvojamā istaba un virtuve, var aplūkot katoļu priesteru liturģisko tērpu izstādi. Savukārt muzeja izstāžu zālē var uzzināt ko vairāk par etnogrāfisko ansambli Suitu sievas. Ja interese ir pavisam nopietna, var pat sarunāt suitu sievu, suitu vīru un suitu dūdenieku priekšnesumus. Un galu galā kādai var arī «izkrist» laime tapt ieģērbtai suitu tērpā
*
TAPIS SUITOS. Alsungas vecajā muižas rijā iekārtots suvenīru veikals, un tie, kas jau reiz iegriezušies šajā vietā, zina teikt, ka no šīs vietas iznākuši ar gandrīz vai tukšu maku... Tāpēc, ka tur var iegādāties Suitu novadā ražotus praktiskus suvenīrus Tapis Suitos un citas noderīgas lietas: lakatus, cimdus, zeķes, traukus, zāļu tējas u.c. Bērniem te organizē radošās darbnīcas. Rijā var satikties (iepriekš piesakoties) ar suitu sievām, uzzināt par suitu tradīcijām, dziedāt un iet rotaļās
*
TIKAI pirms dažiem mēnešiem vaļā vērta Maretas Petrovičas radošā aušanas darbnīca. Tā mājīgi ierīkota kādreizējā veikala telpās, un tagad tur top gan suitu audumi, gan tiek rīkotas meistarklases. Saimniece apgalvo, ka aušana viņas dzīvē ienākusi ne pārāk sen, bet laikam jau uz palikšanu
*
DIŽGABALKALNS. Desmit metrus augstajā senajā kuršu pilskalnā, kas atrodas pašā Alsungas centrā, suiti svin Zāļu dienu. Savu nosaukumu tas ieguvis 1659. gadā, kad Kurzemes ģenerālis Bergs šeit izvietoja lielgabalus, lai apšaudītu Alsungas pilī nocietinājušos zviedru spēkus. Uz rietumiem no pilskalna atrodas Kalniņu kapulauks ar 11.-13. gs. kuršu ugunskapiem. No Dižgabalkalna paveras brīnišķīgs skats gan uz Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu baznīcu, gan uz blakus esošo Alsungas dzirnavu ezeru. Vietējie zina teikt, ka ezera otrajā pusē vientuļajā mājā kādreiz mitusi vietējā ragana. Ir vērts tajā uzkāpt, lai pamielotu acis
*
VĒTRU muzejs jāmeklē Jūrkalnē, kas ir pavisam netālu no Alsungas. Tas durvis vēra pirms pusgada - decembra sākumā, bet jau ir sagaidījis savu 1000. apmeklētāju. Muzejs izvietots Jūrkalnes pagasta Tautas namā, vēsta arī par Baltijas jūras stihijas upuriem, papildināts ar pludmalē atrastajām un no dzelmes izceltajām senlietām. Ekspozīcija izveidota kā improvizēts nogrimis burinieks, tādēļ apmeklētāji var apskatīt un izjust zemūdens kultūrvēsturisko mantojumu, akcentējot kuģu vrakus, kas atrodas Jūrkalnes krastos. Ekspozīcijā ietilpst nirēju ekipējums un atribūtika, foto un video materiāli no jūras dzelmes, zemūdens atradumi. Par Latvijas zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma ekspozīcijas paraugu izmantoti izstādes Kuģi dzelmē materiāli, kas līdz 2012. gadam bija aplūkojami Jūrmalas pilsētas muzejā
*
LEPNUMS. Alsungas viduslaiku pils komplekss šobrīd ir slēgts apmeklētājiem, jo tajā uzsākti restaurācijas darbi, tomēr tā joprojām ir apskatāma no ārpuses. Cerams, ka restaurācijas darbi nesabojās tās autentisko šarmu.
Pils komplekss celts pakāpeniski (no 14. līdz 18. gadsimtam), un to lieliski var redzēt, celtni aplūkojot no ārpuses - mūri vietumis ir kā kārtaina kūka. Pils ir unikāla ne tikai Latvijā, jo tā ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas daļēji saglabājusi savu vēsturisko būvapjoma veidolu. Pilī var apskatīt ekspozīciju par Alsungas pils vēsturi, apskatīt suitu ķēķi, uzrakstīt vēstuli ar spalvaskātu Barbaras buduārā...
*
ĪPAŠA vieta suitos ir Alsungas Sv. Miķeļa katoļu baznīca. Protams, arī tāpēc, ka katoļticība suitos vēl joprojām stingri turas. Dievnams būvēts 17. gadsimta sākumā, 19. gadsimta beigās tas paplašināts. Dievnamā vērts iegriezties arī tiem, kas nav katoļticīgi - tur var aplūkot holandiešu kokgriezēja Johana Mertensa darbu, kas tapis ap 1715. gadu, kā arī 19. gadsimta pašās beigās būvētās ērģeles. Iztēloties var Šverinu dzimtas kapenes, kas ir zem baznīcas un aizmūrētas. Šobrīd tur kalpo prāvests Andris Vasiļevskis. Lai arī suiti skaļi to nesaka, bet visi zina - šajā vietā nekas un neviens netiek pieņemts, kamēr baznīckungs nav devis savu akceptu
____
Igaunijas - Latvijas programmas no Eiropas Reģionālās attīstības fonda projektā Mazo etnisko kultūrtelpu attīstība un popularizēšana kā tūrisma galamērķis ietvaros ir iekļauti divi etnisko kultūru reģioni no Latvijas - Suitu novads un Lībiešu krasts