Ņemt mutē saldo uzvaras vārdu ir gribējuši daudzu un dažādu vietu un lietu saimnieki, uzņēmumu un iestāžu darbinieki, procesu un notikumu dalībnieki. Tajā skaitā Cēsīs celts, gāzts un atjaunots Uzvaras piemineklis, kopts Uzvaras parks un svētku gājienos deldēts Uzvaras laukums.
Vēl pavisam nesen sadzīvot spēja pēc nosaukuma identiskie, pēc nozīmes pretējie, pēc būvapjomiem ļoti atšķirīgie, bet pēc siluetiem ļoti līdzīgie Uzvaras pieminekļi Rīgā un Cēsīs. Precīzāk sakot, tie sadzīvē un visbiežāk arī rakstos tika saukti vienā, turklāt identiskā vārdā, lai gan to oficiālie nosaukumi garāki un skaidrojošāki, kāda uzvara kurā gadījumā akmenī iekalta vai dzelzsbetona veidņos ielieta. Cēsīs un Rīgā ir bijuši un izbijuši arī Uzvaras parki un Uzvaras laukumi. Tomēr - lasi un brīnies, bet tici! - Cēsu Uzvaras piemineklis tādos nekad nav atradies un neatrodas.
Laikam taču arī pieminekļi krāj dusmas tāpat kā cilvēki. Neglāba ne līdzāspastāvēšanas pieradums nepilnu 25 gadu garumā, ne 90 kilometri starp šiem pieminekļiem. Pagājušā gada augustā Cēsu Uzvaras piemineklis nogāza Rīgas Uzvaras pieminekli, atriebjoties par savu iznīcināšanu 1951. gadā. Tobrīd Rīgā Uzvaras pieminekļa nebija, bet bija Uzvaras parks ar Uzvaras laukumu, pa kuru maršēja tie uzvarētāji, kuri apliecināja savu uzvaru arī ar Cēsu uzvaras pieminekļa nogāšanu. Pēc tam Rīgā Uzvaras parkam deva citu vārdu un par laukumu vienkārši aizmirsa, bet toties uzcēla Uzvaras pieminekli un atdeva uzvaras vārdu tā apkārtnei.
Pagājušā gada rudenī Rīgas Uzvaras pieminekli uzspridzināja ar pieminekļa būvapjoma lielumam atbilstoši skaļu blīkšķi, kura atskaņas šur tur vēl jūtamas. No vienas puses, Rīgas pašvaldība tērē baisi daudz miljonu eiro, lai Uzvaras parks bez Uzvaras pieminekļa izskatītos tikpat iespaidīgi kā bija parks komplektā ar pieminekli. No otras puses, pieminekļa gāšanu novērst solījušie, bet novērst nespējušie ļautiņi nāk klajā ar nākamo solījumu piespiest Latvijas valsti, Rīgas pašvaldību vai visu progresīvo, antifašistisko cilvēci atjaunot Uzvaras pieminekli. Tas, protams, būtu daudzkārt dārgāk, laika un materiālo resursu ziņā nesalīdzināmi ietilpīgāk, bet principā izdarāmi tāpat, kā 1998. gadā tika atjaunots 1951. gadā iznīcinātais Uzvaras piemineklis Cēsīs. Vēl veicīgāk, jau 1992. gadā tika atjaunots 1950. gadā iznīcinātais piemineklis Jelgavā, kura idejisko saistību ar turienes Uzvaras parku “Neatkarīgā” izskaidroja pirms nedēļas.
Uzvaras piemineklis Cēsīs ir veltīts Latvijas un Igaunijas karaspēka 1919. gada vasarā izcīnītajai uzvarai Cēsu kaujās pamatā pret vāciešiem, kuri pēc vācu ķeizarvalsts sabrukuma turpināja cīņu par tāpat sabrukušās Krievijas impērija mantojumu. Uzvara Cēsu kaujās diemžēl nedeva Latvijas Republikai mieru, bet tikai priekšrocības pirms nākamajām kaujām.
Sākotnējo iniciatīvu pieminekļa celšanai Cēsīs izrādījuši igauņi. Tas izskaidrojums arī skaitliski, jo pieminekļa pamatos tika iemūrēta kapsula ar Cēsu kaujās kritušo 504 igauņu un vairāk nekā 100 latviešu karavīru vārdiem. Pagājušā gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās tādējādi, ka igauņi ziedoja Cēsu piemineklim savu dolomītu.
Daudz maz pieņemams ir fakts, ka Uzvaras piemineklis Cēsīs atrodas ne Uzvaras, bet Vienības laukumā. Tas pēc principa, ka dubults neplīst. Kārdinošajam uzvaras vārdam pielikts tikpat iecienītais vienības vārds. Vai tad nu jāatgādina, ka pēdējos pārdesmit gadus partija “Vienotība” ir bijusi valdošā un tagad ir valdošā, ka iepriekšējās Saeimas vēlēšanās izcilus panākumus guva ApVIENOTAIS saraksts utt. Cēsinieki par sevi stāsta tā, ka viņu pilsētas galvenā laukuma jaukais Vienības vārds uzradies reizē ar Uzvaras pieminekli. Izklausās ticami, ņemot vērā nupat minēto par to, kā partiju darboņi šo vārdu ekspluatē, taču šis stāsts nav patiess. Vienības laukuma vārds ir Kārļa Ulmaņa propagandas aparāta, visticamāk, ka viņa propagandas ministra Alfreda Bērziņa (1899-1977, pēc oficiālās nomenklatūras sabiedrisko lietu ministrs no 1937. līdz 1940. gadam) sacerēts attaisnojums apvērsumam, ka tā mērķis esot apvienot tautu.
To, ka pirms K. Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma nekāda Vienības laukuma Cēsīs nebija, vislabāk parāda - jā, parāda arī ar fotoattēlu - militārais laikraksts “Latvijas Kareivis” 1934. gada 24. marta reportāžā “5. Cēsu kājnieku pulka 15 gadu svētki” uz divām lappusēm un ar bildi “kara ministrs apsveic Cēsu pulku gada svētkos”. Priekšplānā, kara ministrs Jānis Balodis (1881-1965, ministra amatā no 1931. līdz 1940. gadam), fonā 1924. gadā uzceltais Uzvaras piemineklis un ne vārda par Vienības laukumu. Nē, darbība notikusi “mācības laukumā, pretim savam kritušo piemineklim”, kura apzīmējums saprotams, paturot vērā pieminekļa pamatnē guldīto kapsulu ar kritušo vārdiem. Vienības laukuma nosaukuma nav visā plašajā reportāžā par rituāliem ļoti iesātināto dienu.
Cēsīs dislocētie karavīri, pilsētnieki un augstie viesi nebūtu varējuši apiet Vienības laukumu ceļā no rīta dievkalpojuma uz “rautu virsnieku klubā” ar mītiņiem, parādēm un piemiņas brīžiem katrā kaut cik piemērotā vietā. Ja nekas no tā nenotika Vienības laukumā, tad tikai tāpēc, ka tāda laukuma vēl nebija. Proti, K. Ulmanis vēl nebija izdarījis valsts apvērsumu 1934. gada 15. maijā. Toties pēc apvērsuma Vienības laukums uzradās zibenīgi. Piemēram, 1935. gada jūnija numurā žurnāls “Aizsargs” atskaitījās, kā valsts apvērsuma pirmajā gadadienā aizsargi “Vienības laukumā pie Uzvaras pieminekļa iestādīja divus ozolus - par godu Ministru Prezidentam Dr. K. Ulmanim un aizsargu goda šefam ģenerālim J. Balodim”.
Latvijas okupējušas Padomijas vietvalžiem vajadzēja tikt vaļā no Ulmaņa ēnas - no Vienības laukuma nosaukuma. Jelgavā tādējādi radās Uzvaras parks Vienības parka vietā, bet Cēsīs lika uzsvaru uz burtu V un pārsauca laukumu par Vorošilova laukumu par godu padomijas diktatora Staļina rokaspuisim Klimentam Vorošilovam (1881-1969). Viņa vārdu, savukārt, nevarēja daudzināt vācu okupācijas zonā. Notika atgriešanās pie Vienības laukuma kā pieļaujamas adreses, ko vietējā avīzē uzrādīja bodnieki u.tml., bet politiski nozīmīgiem pasākumiem laukums vai vismaz tā vārds nederēja. 1942. gada 16. jūnijā “Cēsu Vēstis” publicēja pilsētas priekšnieka paziņojumu, ka “19. jūnija Cēsis pirmo reizi apmeklēs Austrumzemes reichskomisārs H. Lohse. [Heinrihs Loze, 1896-1964]. Aicinām pilsētas iedzīvotājus plkst. 9 no rīta jo kupli ierasties Vienības gatvē un Pils laukumā reihskomisāra sagaidīšanai un apsveikšanai".
Pēc padomju okupācijas varas atjaunošanas tā atjaunoja Vorošilova laukuma nosaukumu, kas palika spēkā līdz Vorošilova krišanai Staļina pēcteču nežēlastībā. Ar Vorošilova laukumu Cēsis 1957. gadā sagaidīja savu 750. gadu jubileju, kurai par godu pilsēta tika eksponēta pastkaršu komplektā (attēlā).
Taču drīz pēc tam Vorošilova laukums pārtapa par Uzvaras laukumu neatkarīgi no tā, ka laukumā ap to pašu laiku tika uzstādīts piemineklis Padomijas dibinātājam Ļeņinam. Gadus desmit turpinājās Cēsu tradīcija ar pieminekļa un tam piegulošā laukuma nosaukuma nesakrītību. Šo tradīciju padomju funkcionāri lauza 1970. gadā, kas nāca ar Ļeņina 100. dzimšanas dienu. Latvijas PSR Ministru padome it kā pēc Cēsu rajona Darbaļaužu deputātu padomes lūguma 1970. gada 23. martā pārsauca Uzvaras laukumu par Ļeņina laukumu. Tomēr no uzvaras vārda Cēsis negribēja šķirties. Sakrita taču Ļeņinam 100 gadi ar 25 gadiem kopš Padomijas uzvaras karā ar Vāciju. Atsaucoties uz to, pietika ar Cēsu pilsētas Izpildu komitejas lēmumu pārdēvēt Maija parku par Uzvaras parku.
Parks un laukums atrodas ļoti tuvu viens otram. Parka pazīšanās zīme ir attiecībā pret platumu ļoti, ļoti šaurs dīķis - vai ļoti, ļoti plats grāvis. Vēl cita pazīšanās zīme kopš 1925. gada ir Cēsu novadnieka, tēlnieka Kārļa Jansona (1896-1986) pilsētai dāvātais darbs “Cīņa ar kentauru”. Kopš 2005. gada vēl viena parka zīme ir melno gulbju pāris, kas sastopams vasarās.
K. Jansons mums jau pazīstams kā autors skulptūrai “Lāčplēsis” Jelgavā. Tātad savulaik iznīcinātais skulptūrai, kuru nākamajam vēstures lokam ir atjaunojis Kārļa dēls Andrejs. Par savām un dēla, tagad arī mazdēla tiesībām kalt akmeņus Kārlim nācās samaksāt. Burtiski gan bija pretēji, ka Padomija samaksāja Kārlim par okupācijas režīmam vajadzīgiem darbiem: “Viņš veidojis memoriālu Cēsu atbrīvotajiem Uzvaras parkā. Tas ir pirmais piemineklis padomju karavīriem mūsu republikā. Pilsētas centrā paceļas meistara veidotais V. I. Ļeņina piemineklis,” apliecināja Cēsu laikraksts “Padomju Druva” tad, kad 1986. gada 21. jūnijā nācās publicēt mākslinieka nekrologu.
Kārļa mūžs bija ļoti garš, bet ne tik garš, lai pēc viņa Jelgavas kaluma iznīcināšanas viņš pagūtu piedzīvot arī tā atjaunošanu, bet vēl pirms tam - okupantu pasūtīto pieminekļu aizvākšanu. Ļeņina pieminekļa demontāža Cēsīs datēta ar 1990. gada 17.oktobri. Ap to pašu laiku Latvija atbrīvojās arī no tik daudziem okupantu uzvarai Otrajā pasaules karā veltītajiem piemineklīšiem, ka plaši izziņots tas pat netika. Tas pats sakāms attiecībā uz Uzvaras parka pārsaukšanu atpakaļ par Maija parku, lai gan oficiāli šis parks iepriekš nebija saucies tieši tā. Piemineklītis Uzvaras parkā visbiežāk tika dēvēts par obelisku. Tajā varētu saskatīt arī Cēsu Uzvaras pieminekļa samazinātu kopiju (veli, spoku - attēlā, kur šis piemineklis spoguļojas garajā dīķī), kas aizvietoja īsto pieminekli, kamēr tas bija nojaukts.
Vadoties no K. Jansona nekrologā paustā, ka veidojums Uzvaras parkā bijis “pirmais piemineklis padomju karavīriem mūsu republikā", tas uzstādīts ilgi pirms Uzvaras vārda piešķiršanas tā apkārtnei. Piemineklītim vajadzēja parādīties ne vienkārši Maija, bet 1. Maija parkā, kā padomju vara pielaboja K. Ulmaņa veiktajam valsts apvērsumam par godu nosauktā 15. Maija parka nosaukumu. Tātad - izmeta no skaitļa vienu ciparu un ieguva jaunu, divdomīgi vai pat daudznozīmīgi saprotamu nosaukumu. Padomju laikā tā bija “darbaļaužu starptautiskās solidaritātes diena", bet atjaunotās Latvijas Republikas svētku kalendārā tā ir Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena, Darba svētki un kopš 2004. gada arī diena, kad Latviju uzņēma Eiropas Savienībā. Mainot 1. Maija parka nosaukumu, mainītāji it kā aizmirsa par vieninieku, ko iepriekš bija parka nosaukumā atstājuši. “Padomju Druvas" 1970. gada 9. maija publikācijā par pilsētas Izpildu komitejas lēmumu tas viltīgi nodēvēts vienkārši par Maija parku, lai gan iepriekš bija atzīts par īpašā - par 1. Maija cienīgu. Ilgākā laika nogrieznī daba tomēr ņem virsroku pār cilvēku prāta vingrinājumiem. Parks brīnišķīgs jebkurā gadalaikā un noteikti arī maijā.
