“Rail Baltica" (RB) dzelzceļa būvēšanas vai arī nebūvēšanas parlamentārās izmeklēšanas komisija 3. decembrī pabeidza projektā iesaistīto amatpersonu uzklausīšanu ar Ministru prezidentes Evikas Siliņas atzīšanos, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka arī tāds lēmums dārgi maksās.
Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu valdībām un visai valdošajai šķirai jāizvēlas starp ļoti dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu. Pagaidām izvēle par labu otrajam lēmumam, ko diktē politiķu pašsaglabāšanās instinkti. Ļoti dārgā lēmuma cena par RB projekta izbeigšanu būtu jāsamaksā viņiem uzreiz, bet daudz dārgākā lēmuma apmaksa iestiepjas nepārskatāmi tālā nākotnē un dod arī tādu mierinājumu, ka nesamaksājams rēķins tā arī paliks nesamaksāts. E. Siliņas rīcībai iespējams arī tāds traktējums, ka viņa seko principam “jo trakāk, jo labāk". Proti, virza RB projekta izpildi bezizejā, lai lēmums par RB izbeigšanu būtu neizbēgami jāpieņem nākamajai Latvijas valdībai. Vai varbūt viņa vilcina laiku līdz tādai sabiedriskās domas aptaujai un vēl labāk protesta akcijām, kas prasīs darīt RB galu.
E. Siliņas izjautāšana un uzklausīšana tiešā veidā turpināja pirms nedēļas notikušajā komisijas sēdē notikušo sarunu ar firmas “Boston Consulting Group” pārstāvjiem par projekta ekonomisko pamatojumu, samērojot pašreiz paredzamo izmaksu apjomu ar tā atpelnīšanas izredzēm kaut vai 50 gadu laikā kopš dzelzceļa līnija ekspluatācijas sākuma. Šo sarunu “Neatkarīgā” jau ir atspoguļojusi.
Vakar turpinājās saruna par to, ko ar šo projektu turpmāk iesākt, atbīdot otrā plānā rakāšanos 10-20 gadus senos notikumos, kuru gaitā projekta izpilde nonākusi savā tagadējā stadijā. Abās sarunās atklājās viens un tas pats, ka nekāda ekonomiskā pamatojuma RB nav un būt nevar. Tomēr E. Siliņa turpināja apcerēt projekta turpināšanas variantus un komisijas vairākums viņu iejūtīgi uzklausīja par spīti tam, ka skaitliskais vairākums un priekšsēdētāja vieta komisijā opozīcijas partijām. Proti, komisijā deleģēti pa vienam pārstāvim no katras Saeimā pārstāvētās partijas, no kurām trīs spējušas izveidot kaut vai 51 deputātu balss koalīciju, bet četras palikušas opozīcijā. Tomēr gan koalīcijas, gan opozīcijas deputāti vienādi labi saprot, ka savas deputātu algas ar to kārtējo paaugstināšanu no nākamā gada 1. janvāra viņi bez kādām bažām saņems tikai tik ilgi, kamēr Eiropas Komisija piešķirs Latvijai naudu. Katrs naudas piešķīrums jāpamato ar kāda projekta izpildi. Vislielākā projekta apturēšana kopā ar draudiem, ka kārtējo naudas porciju saņemšanas vietā Latvijai var nākties vismaz daļu no RB dēļ jau saņemtās naudas atdod, ir pietiekams iemesls arī opozīcijai aprobežoties ar ļoti saudzīgu kritiku, ka RB vajadzētu realizēt labākā veidā, nekā tas darīts līdz šim. Minēsim trīs konkrētus piemērus, kādā veidā E. Siliņa pamatoja RB projekta turpināšanu atbilstoši deputātu izteiktajām pamācībām.
Vienā gadījumā E. Siliņa norādīja, ka valsts nav uzņēmums, kam vienmēr jāsamēro ieguldījumi ar peļņu. Tieši tāpēc jau valsts pastāv, lai darīto to, kas peļņas vietā nes zaudējumus. E. Siliņa to ilustrēja ar piemēru - ar bērnu vešanu uz skolu kā vienu no bezmaksas skolas pastāvēšanas nosacījumiem.
Īstenībā E. Siliņas minētais piemērs pierāda pretējo, turklāt pierāda ar viņas pašas vadītās valdības politiku. Ar to domāta apmēram 500 Latvijas skolu likvidēšana kopš valsts neatkarības atjaunošanas tieši tāpēc, lai valstij nebūtu jāizdod nauda. E. Siliņas valdība skolu likvidēšanu turpina tikpat dedzīgi kā visas iepriekšējās valdības. Šīs likvidēšanas veids ir vispirms skolu kā bērniem pieejamu ēku aizvietošana ar skolēnu autobusiem, vedot bērnus uz tālāk esošām skolām, bet padarot šo braukāšanu tik neērtu, ka tā kopā ar citiem stimuliem liek ģimenēm pārcelties projām no laukiem vai arī iztikt bez bērniem. Līdz ar to paliek aizvien mazāk bērnu, kurus vest uz tālāko skolu, kas tāpēc arī jāslēdz, uzņemoties vest bērnus uz vēl tālāku skolu, kas atkal aizdzen no laikiem nākamo cilvēku porciju utt. Taču tagad valsts apņēmusies apvidos, kuros cilvēku gandrīz vairs nav, izbūvēt tik dārgu dzelzceļa trasi, ka ar šo naudu pietiktu un pāri paliktu visu 500 skolu un vēl daudzu citu ēku, funkciju un pasākumu finansēšanai laukos un vispār valstī.
Otrā gadījumā E. Siliņa sapinās pretrunās, ar pāris teikumu intervālu apsolot pilnīgi pretējas lietas. Pirmo, ka trases izbūve tiks padarīta iespējama pēc izmaksu samazināšanas, anulējot visu, kas nav uzbērums ar vienu sliežu ceļu virs tā. Tātad visādas nobrauktuves, caurbrauktuves u.tml., kas kaut kā sasaistītu trasi ar apkārtējo teritoriju. Tur visur "jānogriež kājas", kā E. Siliņa burtiski sacīja.
Bet tūlīt pat viņa solīja uzdot Ekonomikas ministrijai, lai tā attīsta ap trasi ražotnes un vēl kaut ko, kāpēc varētu notikt gan cilvēku, gan kravu pārvadāšana, ļaujot kaut daļēji atpelnīt izdarītos ieguldījumus. Tad būs vai nebūs trasei savienojumi ar apkārtējo teritoriju? Un cik fantastiski dārgi tas viss kopumā izmaksās! Lai to tiešām izdarītu, RB kopējiem izdevumiem jākļūst nevis divreiz mazākiem, bet četrreiz lielākiem. Šādā gadījumā pat jāpriecājas par daudzajiem šķēršļiem, kuru dēļ jaunpilsētu būvēšana tagadējo mežu vietā ir nepaveicama valstī, kamēr to kaut pēc visvisādām transformācijām vēl varētu saukt par Latvijas Republiku.
Trešajā gadījumā E. Siliņa solīja Rīgai savienojumu ar RB ne tāpat vien, bet kā balvu par to, ja vispirms tiktu uzbūvēts no RB nodalīts dzelzceļs starp Rīgas centru un lidostu un tālāk izrādītos, ka šajā posmā ir daudz braucēju: “Šajā posmā vilcieniem būtu jābūt lielai noslodzei, un tad tikai var domāt par ātrvilcienu,” teica E. Siliņa.
Komisijas sēdes ievadā viņa bija atsaukusies savu sākotnējo advokātes karjeru, ko patiešām var sekmīgi būvēt, neko nezinot par ātrvilcieniem. Taču pēc valdības vadītājas amatā pavadītā vairāk nekā gada tas ir apbrīnojami, ka viņa palikusi neziņā par vilcienu satiksmes pamatiem, visu laiku “turot roku uz pulsa” RB projektam, kā viņa to deputātiem vakardienas sarunā apliecināja desmitiem reižu.
Neziņu par vilcienu satiksmi E. Siliņa dala ar savu kādreizējo bēdu māsu, arī no advokātiem par Igaunijas valdības vadītāju izsitušos Kaju Kallasu. Pēc E. Siliņas stāstītā, viņas pa abām izprātojušas divu sliežu ceļu vietā būvēt vienu sliežu ceļu. Taču līdz ar atsevišķām sliedēm pretējos virzienos braucošiem vilcieniem zūd ātrvilcienu gods. Tad vilcienu galvenais uzdevums ir savlaicīgi nokļūt un droši stāvēt uz rezerves sliedēm, lai palaistu garām gan pretī, gan garām braucošus vilcienus. Par ieskriešanos un ātru braukšanu nevar būt ne runas. Ja pa vienu sliežu ceļu pretējos virzienos ved kravas un pasažierus piedevām vēl dalījumā starp tālās un vietējā satiksmes vilcieniem, tad vidējais vilcienu kustības ātrums apmēram tāds, kādu var sasniegt dūšīgs vīrs ar rokas drezīnu. Lai nu ko Rīgai vajadzētu, bet tikai ne savienojumu ar RB E. Siliņas piedāvātajā izskatā jeb funkcionalitātē.
Pilnībā jāpievienojas valdošo koalīciju pārstāvošās “progresīvās” deputātes Skaidrītes Ābramas apsvērumiem, ka pēc šādā veidā uzbūvētas RB “pirmās fāzes” nekāda “otrā fāze” nepienāks nekad.
