Stāsti par Gruziju: Nekurienē viss ir kārtībā
Lauku gaiss itin kā saldi biezēja, mudinot elpot dziļāk un priecāties par dzīvi. Šķita, ka dzīvot kļūst vieglāk. Visticamāk, tieši tāpēc abi ar vīru atsaucāmies uz iespēju vasaru pārlaist vecā, zālē ieaugušā lauku mājā, kura pēdējos gadus bija stāvējusi tukša. Gribējās arī tikt prom no pilsētas dzīvokļa, tāpēc pāris mēnešu bez klozetpoda un ūdens sildītāja nešķita nekas traks. Tiesa gan, tobrīd man nebija ne jausmas par jancīgo un enerģisko laucinieku dzīvesstilu, ar ko sastapšos un no kura reizēm vienkārši mukšu prom. Prātā nenāca arī, cik ļoti šī pati lauku pieredze man palīdzēs, kad atgriezīšos pilsētā un cilvēkos.
Nekad iepriekš ilgstoši nebiju uzturējusies tādā vietā, kur uz sirsniņmāju jābrien pa rasu un veikalā var dabūt izkusušu šokolādi ar beigušos derīguma termiņu. Turklāt Gruzijas laukos, kur aizvadīju šo vasaru, lopus neviens sevišķi nepieskata, un tad ir tā, ka, piemēram, naktī tu pamosties no metāliska būkšķa. Izrādās, vārti ir vaļā, tajos ir bukte un sētā ienācis zirgs. Vārtus tonakt neaizvēru. No rīta pagalmā - govs.
Draudzene, uzzinājusi, kā man iet, vairākkārt lietoja vārdu “nekuriene”, bet FedEx kurjers, uzradies ar dažu nedēļu novēlošanos, plātīja rokas un pavēstīja, ka domājis - norādītā adresāta informācija uz pakas ir joks. Ciemā, kurā mitām, tik tiešām nebija ne adrešu, ne māju nosaukumu, un varēja rasties iespaids, ka šī ir miglas zona, kurā zūd orientieri. Starp citu, atdevis sūtījumu un pagriezis busiņu uz prombraukšanu pilsētas virzienā, kurjers izskatījās atvieglots. Viņš man atgādināja, cik ļoti pārbijusies pirmajās lauku dienās biju es pati.
Bail bija no visa
Vecajā mājā ieradāmies saulainā maija priekšpusdienā. Saimniece bija izmazgājusi grīdas, uzklājusi gultasveļu ar rozīšu rakstu un nolikusi peļu slazdu. “Vienu jau noķēru,” viņa ar gandarījumu paziņoja, kamēr es nodrebēju un cerēju izvairīties no nejaušas uzkāpšanas uz slazda. Gara acīm jau redzēju, cik vienkārši to būtu izdarīt, ja, kā ierasts, pārvietotos telpā ar telefonu vienā un kafijkrūzi otrā rokā. Kad saimniece bija prom, lūdzu vīru iebīdīt slazdu tālākajā stūrī, tomēr domāt spēju tikai par pelēm. Naktī satrūkos no katras skaņas, un tās atskanēja nepārtraukti. Taču lielākais hits notika kādā trešajā naktī, kad vairs nevarēju izturēt arī smaku, kas, kā nopratu, neizplatījās no ekoloģiskās lavandas buntītes manā ķisenapakšā. Tumsā čukstēju vīram: “Vai tu arī saod?” Viņš, bērnību pavadījis dziļos Vidzemes laukos blakus cūku fermai, atņurdēja: “Jā. Rīt būs jāatrisina.” Nākamajā dienā, izjaukuši gultu, atklājām, ka zem jaunās gultasveļas ir matracis, kas bijis peļu midzenis. No tā bira riekstu čaulas un kukurūzas vālītes - lietas, kas auga šai apvidū. Nomainījām grauzēju okupētos matračus un ar smakas jautājumu bijām tikuši galā. Ar oļiem nosprostojām peļu alas, noņēmām slazdu un līdz pat rudenim nevienu peli tā arī nemanījām. Taču skrapstošās skaņas, kas, manuprāt, tomēr bija peļu radītas, turpinājās. Naktīs neatlika nekas cits kā gulēt, kā to gluži dabīgi darīja gan mans vīrs, gan kaimiņi, kuri apstiprināja, ka “te peles ir visiem”.
Bija laiks, kad mums bija jātiek galā arī ar blusām, odiem, skudru karavānām, kas mitrā laikā pārvietojās pa sienām, un iršiem, kas mēdza ielaisties pa logu vai durvīm, tiklīdz tās atvēra. Nevarētu teikt, ka visas šīs “problēmas” tiešām bija atrisināmas, tāpēc sāku vien pierast, ka naktī man kāds iekoda, un reizēm es daudz neatšķīros no pumpainajiem kaimiņu mazbērniem, kuri uz brīvlaiku bija atvesti no pilsētas uz laukiem. Reiz, kad kaimiņmājas Otārs, ieraudzījis verandā irsi, novilka vienu iešļūceni un bez jebkādām ceremonijām nospieda kukaini zem savas čības zoles, es sapratu, ka, ja būs vajadzība, gan jau arī no iršiem es sevi spēšu aizstāvēt, un man kļuva krietni vieglāk. Jāpiebilst gan, ka ne visas radības gribēja mūs nomušīt, - pārmaiņas pēc pie mums pasāka nākt kaķene. Ne čiku, ne grabu tā ielavījās un aizlavījās no mājas, kad vien gribēja. Tomēr pienāca brīdis, kad mincene vairs nevairījās no mums un ļāvās glāstiem, atlaidusies uz saules apspīdētā lieveņa klona. Toreiz es izdvesu laimīgu kunkstu, kas, visticamāk, bija skaļāks par kaķes murrāšanu, jo šķita, ka tobrīd mēs viena otrai bijām vajadzīgas.
Pēcāk pie mājas sastapos arī ar čūsku, sikspārni, kurmi un citām radībām, par kuru eksistenci, dzīvojot pilsētā, nebija vajadzības domāt. Gribas cerēt, ka tādā veidā sapazinos ar bailēm, par kurām citos apstākļos pat nenojaustu. Sāku arī aptvert, ka dabas pasaulē itin labi iekļaujos, ja esmu vērīga, nevis aizspiežu acis un ceļu paniku. Daba rāpās iekšā pa katru mājas spraugu. Vējainās dienās ēkai piegulošās garākās lazdas dauzījās pie logu rūtīm, itin kā prasītos iekšā, savukārt skaidrā un mierīgā laikā uz palodzēm sauļojās ķirzakas, no kurām viena reiz iemuka virtuvē un aši vien pazuda zem bufetes. Sastapāmies arī ar sienāžiem, kuri bija tik atsperīgi, ka lēca cilvēka augstumā, un ielēkt pa logu istabā tiem nebija problēmu. Izjutu, cik mainīga un spontāna ir daba. Patiesībā laukos kļuva aizvien interesantāk, taču bija reizes, kad doma par to, ka 20 kilometru attālumā ir tuvākā pilsēta un komforts, sniedza mierinājumu.
Plūdums ir nebeidzams
Jūlijā virtuves termometra stabiņš iekrāsojās sarkans līdz +40 grādu atzīmei, un tā bija vēsākā vieta mājā. Cieminieki lika darbus pie malas un ar slapjiem mutautiem slaucīja sviedrus no sejas un kakla, līdz beidzot izklāja pagalma ēnā baltus palagus un turpat arī likās uz auss, jo, kā paši teica, “tik karstā laikā ir bīstami staigāt”. Arī govis, cūkas un zirgi, kas parasti blandījās gar sētmalēm, bija kaut kur nozuduši, un ciematu pārņēma sirreāls miers. Šajā bula laikā atteicās darboties mūsu ūdenssūknis, kas pumpēja ūdeni no akas līdz mājai, turklāt sūknis izrādījās tik vecs, ka to nevarēja salabot. Pasākām nest ūdeni ar rokām. Izjutu, kā plaukstas un pirksti top varošāki. Rokas ieguva jaunus apveidus un pat sāka līdzināties darbā, saulē un vējā rūdīto vietējo sievu rokām. Savukārt ūdens nešanai piemita rituāla noskaņa. Man likās, ka esmu nokļuvusi filmu cienīgā realitātē, kurā laika plūdumam nav nekāda sakara ar pulksteņa ciparnīcu vai plāniem manā galvā, jo svelmē domas tik tiešām izkusa un kopā ar sviedriem kaut kur aiztecēja. Pēc dzeramā ūdens uz publisko aku ciemata uzkalniņā gājām aukstākajā laikā - tātad naktī. Zvaigžņu nosēts debesu melnums visriņķī, mēness - spilgts kā apelsīns, un neredzami mēs ar aprasojušām ūdens pudelēm mugursomās. Reizēm jutām klātbūtni - vai nu tas bija kāds cilvēks, kura soļi pēkšņi nočabēja tuvumā, vai veikalnieces govs, kas nakts klusumā dreifēja netālu no bodes.
Tikmēr vietējie par katru cenu centās iegalvot, ka laukos nekas nenotiek. Un viņus varēja saprast, jo vecākie ciemnieki bija piedzīvojuši miesta iznīkšanu, bet jaunākie uzauga ar senču stāstiem par to, ka agrāk bijuši labāki laiki. Tagad tējas fabrikas, kultūras nama un slimnīcas vietā bija drupu čupiņas. Apstaigājot ciemu, es labāk raudzījos ainaviskajās tālēs, klausījos vēju svilpojam un no sirds priecājos, kad izdevās sastapties ar šejieniešiem - tie jau pa gabalu plati smaidīja, vicinājās ar rokām un aicināja ciemos. Pirmais, ko sapratu, ieejot viņu mājās, - cilvēki lielākoties dzīvoja pieticīgi, taču ne trūcīgi. Pārsvarā visiem bija čaklas rokas, 20 kilogramu miltu maisi un ar pašdarinātiem konserviem uzlādēti pagrabi, kas nozīmēja - ballīte var sākties jebkurā brīdī. Pat bez īpašiem notikumiem katrās mājās ik dienas cepa maizi, meistaroja sieru, un ļaudīm bija, ar ko noņemties. Visās mājās grabēja servīzes un virtuves piederumi, jo mūždien kaut kas tika celts galdā. Taču visspilgtākais bija vakars, kad, atslīguši kaimiņu mājas priekšā, vienkārši bijām visi kopā - nedaudz runājām un daudz klusējām. Televizors bija izslēgts, karstums mitējās, un nešķita, ka šāds klusi vērojošs stāvoklis lauciniekiem bija kas jauns. Drīzāk neierasti, toties ārkārtīgi labi jutos es. Sāku noģist, ka aiz lauku dzīves ierasti rosīgās virskārtas slēpjas kas vairāk.
Kad pasākām iet uz upi, atklājās, ka šejienieši viens otram ir raduši palīdzēt. Līdz upei bija krietns gājiens. Gandrīz vienmēr, ja kāds brauca garām, tas piestāja un paveda kādu gabaliņu. Taču ar šādu iespēju ne vienmēr varēja rēķināties. Bija reizes, kad no upes pārnācu mājās un dabūju mazgāties vēlreiz. Tad sāku aptvert, kālab vietējie nav necik naski uz apkārtstaigāšanu, - tā paņēma laiku, prasīja fizisku spēku un vēl tērēja saimniecības resursus, ja pēc pastaigas bija jāiet dušā. Realitāte bija šāda: ciemata akās ūdens mēdza izsīkt, jo to galvenokārt izlietoja lopiem, bet daudz maz funkcionējoša santehnika, kas sniegtu tūlītēju iespēju nomazgāties, bija retās mājās.
Tikmēr upe turpināja plūst, un es tajā iegūlos. Plika, protams. Kura latviete gan mērcētos siltā, ne sevišķi dziļā upē nekurienes vidū, iespīlējusies peldkostīmā? Es ne. Un, lūk, tieši šādā brīdī gluži kā vesternā upmalā parādās divi jātnieki ar bisēm. Viss beidzās labi, jo vīri meklēja nevis mani, bet savu noklīdušo ganāmpulku. Toreiz man tapa skaidrs, ka ļaušanos dabas glāstiem ir iespējams apvienot ar modrību, kaut vai pa rokai noliekot dvieli, kurā vajadzības gadījumā ietīties. Tas, ka vienā mirklī atrodies šķietami nomaļā vietā, nenozīmē, ka citā mirklī tur neuzradīsies cilvēki.
Dzīvošana pārspēj plānošanu
Bieži vien pārņēma izjūta, it kā es būtu nokļuvusi atpakaļ bērnībā, tikai tagad biju pieaugušais, kas iztiku pelnīja pie datora. Lauciniekiem dators bija varbūt viens visā mājā, un internets bija atslēgts, jo par to, visticamāk, nebija samaksāts. Mēs tādu vaļību nevarējām atļauties, jo, ja ciemniekus baroja lopi un raža, tad mums savukārt bija vajadzīgs tīmeklis. Reizēm neticējās, ka tik tiešām varu turpināt strādāt savā profesijā, esot vietā, kur vienīgais, kas paveras aiz loga, ir zaļa akāciju biežņa, bet jāmazgājas ir bļodā, un ūdens jāsilda uz malkas plīts. Virtuve tad piepildījās ar garaiņiem tik karsta un mitra kā pirts, un tādā brīdī es pēkšņi atcerējos, ka jāaizslēdz ārdurvis, kas parasti stāvēja neaizslēgtas. Tas viss bija kaifīgi un arī mazliet smieklīgi, tomēr sākumā šis vecmodīgais ritms mēdza tracināt, jo tas nebija ne glancēts, ne uzpucēts. Tieši pie tādas - smukas dzīves - es biju radusi līdz šim. Agrāk mēdzu savu labi sakārtoto dzīvi arī fotografēt un publicēt, taču te, vecajā mājā, bildes rādīja īsto ainu: novalkātas dēļu grīdas, izsēdētu dīvānu, brūnu vaskadrānu. Turklāt tas viss man bija mīļš tāpat, un neko neprasījās speciāli izdaiļot un iemūžināt. Bija atmodinoši uztvert realitāti ar maņām - pa tiešo, nevis caur kameras aci.
Reizumis mēģināju kaut ko kontrolēt, paspēt un paveikt, jo paziņas sociālajos tīklos dalījās, piemēram, ar saviem darbdienu grafikiem. Tie pārsvarā sākās vai nu ar vingrošanu, vai meditāciju un dienas gaitā uzņēma aizvien jaudīgākus apgriezienus. Mani rīti vecajā mājā bija līdzīgi kā tad, ja nakti būtu pārlaidusi teltī. Bieži gaiss bija tik dzestrs, ka diena sākās ar ģērbšanās procesiju: vilku bikses, vilnas zeķes, džemperi, vīstījos kreklā, jakā, vēl vienā jakā un šad tad uzmaucu arī mici. Tad mēģināju iekurt krāsni - parasti neveiksmīgi - un iesnaudos, līdz pamodās vīrs. Tad taisījām ēst. Un tad, kad cauri kokiem virtuvē ietiecās pirmie saules stari, mierīgi uzelpoju un tvēru mirkli. Sajūta bija atbrīvojoša. Dažkārt ap šo laiku ieskanējās tuvējās baznīciņas zvans, un šie brīži likās svētīgi. Ar katru rītu relaksējošie momenti padevās aizvien vieglāk, un par to jutos pateicīga vecajai mājai, kurā, par spīti daudzajām nepilnībām, valdīja agrāk nebaudīts miers un klusums. Šķita, ka mans visu dzīvi cītīgi uzturētais satraukums izbalēja un es sāku aprast ar šejienei raksturīgo itin kā palēnināto laika ritējumu. Turklāt lēnās dzīvošanas iespaidā es jutos enerģiskāka nekā jebkad.
Kad vietējiem jautāju par viņu dienas režīmu, tie apstulba. Par to, kā aizpildīt dienu, te neviens, izņemot mani, neprātoja. Zurabs norādīja, ka lietainā laikā guļ un no rītiem dzer tēju, kaut gan parasti redzēju, ka viņš iemalkoja kafiju no sirmā vīra platajām rokām it kā nepiemēroti mazas, toties amizantas krūzītes. Dazmirs teica, ka nestrādā karstā laikā, lai gan arī dienvidū tieši viņš bija prom tīrumā vai dārzā. Eka savukārt paziņoja, ka vispār dara to, kas ienāk prātā, un lielākoties rosījās savā templī - virtuvē. Viņa mums iemācīja pagatavot mčadi - kukurūzas miltu plācenīšus. Taču visbrīnumainākā bija Ekas gatavošanas maniere: ēdienus viņa taisīja bez receptes un mērinstrumentiem, toties ar plašiem roku vēzieniem, radot iespaidu, ka pa telpu pārvietojas lidojot. Mēs tikai sēdējām pie mazā galdiņa, kapājām dārzeņus un blisinājām acis. Bet attālajās mājās mītošo vecmāmiņu Ninu varēja pazīt pēc garās, sirmās bizes. Viņa visu dzīvi bija kopusi lopus un tagad mums ieteica doties visur, kur vien varam. “Šī zeme taču ir tik skaista,” aptvērusi manu roku, spīdošām acīm teica Nina.
Lauki nepazūd
Ap to laiku, kad ciema pagalmos parādījās lazdu riekstu kaudzes, bet jaunieši mēģināja pavilkt vasaru garumā un spēlēja futbolu līdz vēlai naktij, mūsu plīts dūmoja aizvien nešpetnāk un vecais skurstenis lielajos rudens lietos sāka pilēt. Mēs atgriezāmies pilsētā. Aizgāju uz kafejnīcu. Nevarēju vien saprast, kā uzvesties, ko ēst un ko neēst. Jutos līdzīgi kā pirmajās dienās, kad tik tikko bijām ieradušies vecajā mājā, tomēr sirds dziļumos aptvēru: ei, viss ir kārtībā! Galu galā uz pārvietojamā zilā gāzes baloniņa, ko atvedām no laukiem, arī pilsētas dzīvoklī es turpināju taisīt ēst. (Bez receptēm, protams!) Bet šorīt, sēžot frizētavā, kur čum un mudž čalas un smaržo dailes eliksīri, jūtu, ka esmu rāma - gluži kā tajos saules apspīdētajos rītos nekurienē.