2025. gada marts Latvijā paiet ar bažām, vai tagadējiem valsts iedzīvotājiem revanšēties par 1940. gada 17. jūniju nenāksies ar ieročiem, nevis ar karogiem un ziediem 16., 17. un 25. marta piemiņas pasākumos.
Par atjaunotās Latvijas Republikas komfortu līdz šim gādāja ne vien ASV kodolraķetes, bet arī tāda vēsturisko notikumu interpretācija, ka norēķināties par 1940. gada 17. jūnijā notikušo valsts okupāciju jau ir paguvušas tās pašas cilvēku paaudzes, kuras atdeva valsti gandrīz, gandrīz bez pretošanās. Mūsu pienākumos ietilpa vien pieminēt un godināt varoņus par cīņām, kurās viņi ir uzvarējuši un šīs uzvaras atstājuši mums mantojumā. To, ka viņi ir uzvarējuši, viņi paši nemaz nezināja, jo viņu uzvaras tika atzītas pēc noteikumiem, kurus sacerējām jau mēs ar uzvarētāju tiesībām. Citiem vārdiem sakot, ar Latvijas valsts tiesībām noteikt, kurš te ko uzvarējis. Par uzvarām tika pasludināta rīcība, kuras tālākie rezultāti noveduši līdz Latvijas Republikas atjaunošanai. Uzvarētais karš attaisno vienu un pat daudzas zaudētas kaujas. Pārliecība par toreizējām uzvarām ir proporcionāla pārliecībai par Latvijas Republikas pastāvēšanu. Ja šāda pārliecība mazinās, tad tas var rosināt gan uz šo uzvaru svinēšanas skaļuma palielināšanu, gan uz uzvaru nodrošinošo noteikumu pārdomāšanu. Tā sagadījies, ka martā iekrīt trīs atceres dienas notikumiem, kas traktējami kā priekšnoteikumi Latvijas Republikas atjaunošanai. Tātad notikumi, kuru apzīmēšanai un atzīmēšanai lietoti 16., 17. un 25. marta datumi.
Mēneša ritējumā agrākais no trijiem datumiem ir 16. marts. Latviešu uzvaru vēsturē ar to domāts tas, ka Otrā pasaules kara laikā vācu armijā iekļautās latviešu vienības 1944. gada 16. martā sākušas uzbrukumu (precīzāk sakot, pretuzbrukumu) Padomijas karaspēkiem pāri Veļikajas upei Krievijā un līdz 18. martam izveidojušas divus kilometrus dziļu placdarmu, kuru - ak, vai - spēja noturēt tikai līdz 26. martam. Pēc tam padomju armija atsāka uzbrukumu, kas konkrētajā vietā nozīmēja vācu karaspēka pretuzbrukuma seku likvidāciju. Latviešu vienībām nācās atkāpties, ciešot lielus dzīvā spēka zaudējumus. Kad kara veterānu aprūpes organizācijas “Daugavas Vanagi” (Latvian Welfare Fund) valde 1952. gada 11.-12. aprīlī Londonā pasludināja 16. martu par Latviešu leģiona piemiņas dienu, to varēja traktēt drīzāk kā sēru nekā uzvaras dienu. Ne tieši vienā dienā, bet kaujās par vienu augstieni Veļikajas krastā bija krituši apmēram tūkstotis latviešu leģionāru. No vienas puses, tas nav milzīgs lielums starp piecdesmit tūkstošiem Otrajā pasaules karā vācu armijas pusē kritušo Latvijas Republikas pilsoņu, bet, no otras puses, tūkstotis kritušo dažās dienās krietni pārsniedza vidēji statistisko dienas normu formējumam, par kura izveidošanu pavēle dota 1943. gada 23. janvārī un kurš kapitulēja 1945. gada 8.-9. maijā. Te vēl jāprecizē, ka uz 50 tūkstošiem noapaļojams kritušo skaits visās vācu izveidotajās latviešu vienībās, kas dažkārt bija nodalītas no Leģiona.
Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas, kas deva iespēju pretpadomju cīnītājiem manifestēties Latvijas teritorijā, 16. marts ieguva tādu uzvaras nozīmi, kādu nevar izteikt precīzāk, nekā to “Neatkarīgajā” jau 2022. gadā izdarījis Bens Latkovskis: “Viens no mēģinājumiem “nomazgāt” 17. jūnija nacionālo kaunu ir 16. marta glorifikācija. 16. marta mīta arhetipiskais zemteksts ir šāds: jā, mēs 1940. gada 17. jūnijā bez pretošanās atdevām savu valsti un “nogūlāmies zem krieva”. Tas, bez šaubām, ir apkaunojoši, bet šo pazemojumu mēs nomazgājām 1944. gada 16. martā, kad abas latviešu divīzijas “sadeva pa purnu” krievam pie Veļikajas upes. Tagad mēs ar augstu paceltu galvu katru gadu 16. martā atgādinām pasaulei, ka 17. jūnija gļēvulību vēlāk pārvarējām, un šo savu pārdzimšanu atzīmējam (svinam) 16. martā. Tāpēc cieniet mūs un godājiet. Šajā stāstā nav svarīgi, ka latviešu divīzijas atradās hitleriskās Vācijas armijas sastāvā un nekādu Latvijas valsti Hitlers nesolīja atjaunot. Tāpat nav svarīgi, cik nopietna bija šī “iedošana pa purnu”. Galvenais, ka sitām un kāvāmies. Cik stipri, jau vairs nav svarīgi. Galvenais, ka ar šo “saņemšanos” esam nomazgājuši 17. jūnija kaunu.”
Tā nu tas sagadījies, ka tieši tajā pašā brīdī, kad vieni cīnījās un krita karaspēkā, otri savācās garaspēkā. Vispirms 1943. gada 13. augustā cilvēki savācās Latvijas Centrālajā padomē (LCP) un pusgada laikā savāca domas, ka vajagot nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Ar 1944. gada 17. martu datēta šo domu izpaušana rakstītā tekstā - memorandā, zem kura savus parakstus lika vismaz 188 cilvēki, kam latviešu sabiedrībā bija lielāka vai vismaz kaut kāda atpazīstamība. Jā, tas bija liels skaits parakstu apstākļos, kad parakstītāji riskēja ar savām dzīvībām. Patiešām, vairākus no viņiem nogalināja gan nacistu, gan komunistu režīms. Ne mazāk svarīgi, ka LCP bija sanākuši funkcionāri no savulaik Latvijas Republikā pamanāmākajām politiskajām partijām, kuras pēdējās brīvajās Saeimas vēlēšanās 1931. gadā bija savākušas gandrīz pusi nodoto balsu. Balstoties uz šādiem faktiem, tiek izdarīts secinājums, ka LCP memorands atspēko latviešu apvainošanu sadarbībā gan ar komunistisko, gan ar nacistisko režīmu.
Atsaukšanās uz LCP ir vēl “viens no mēģinājumiem “nomazgāt” 17. jūnija nacionālo kaunu” ar it kā pat labākām “ziepēm” nekā 16. martā. Galvenais, ka ar ziepēm bez nacisma piejaukuma. Tāpat par priekšrocību var uzskatīt to, ka LCP memorandā viss izklāstīts skaisti un skaidri, ko LCP grib panākt, bet leģionāri nebūt nevarēja izstāstīt, kāds sakars viņu karošanai vācu armijā ar Latvijas atbrīvošanu laikā, kad Latvija atradās vācu okupācijā. Arī tā droši vien ir priekšrocība, ka memoranda dēļ cilvēki dzīvības atdevuši, bet memorands tomēr nav pabāzts zem tik augsta līķu kalna, kādā varētu sakraut kritušos Veļikajas upes krastā.
Visu šo priekšrocību dēļ viens no pirmajiem iepriekšējā Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita (amatā 2019-2023) darbiem bija ierosināt ar likumu noteikt 17. martu par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Viņš savu panāca, jo Saeima šādu likumu patiešām ir pieņēmusi 2021. gada 16. jūnijā. Tomēr īstenībā viņš nav panācis neko, jo kurš tagad par šādu likumu vēl atceras? Drīzāk viņš modinājis aizdomas, vai tik LCP nav bijis tādu pašu blēžu bars kā tagadējās Saeimās ar visu Levitu, kuru pat politiķu vairākums ir izbrāķējis kā viņu aprindas kompromitējošu personāžu.
Līdz šim tikai uz nepatikšanām uzprasījušies cilvēki, kuri kopš 2002. gada mainīgā sastāvā ar nemainīgām sekmēm, t.i., pilnīgi nesekmīgi rosina (vāc ziedojumus, pasūta maketus) pieminekļa celšanu par godu LCP tās priekšsēdētāja, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēla Konstantīna (1901-1945) personā. Šis cilvēks gāja bojā vācu koncentrācijas nometnē.
Uzvaras pieskaņa tagad ir arī 25. marta Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas runām un visām citām norisēm, lai gan piemiņas dienas nosaukumā par uzvaru nav ne zilbes. Ar uzvaru jāsaprot ne tas, ka lielākā daļa no 1949. gadā izsūtītajiem izdzīvoja un jau padomju laikā atgriezās Latvijā, bet tas, ka deportācija uzskatāma par augstāko atzinību, kādu padomju okupanti varēja izteikt latviešu tautai par cīņu pret padomju okupantiem. Ja tā nebūtu bijusi cīņa uz dzīvību un nāvi, tad deportāciju nerīkotu. Padomju okupācijas režīma sabrukumu gadus četrdesmit pēc 1949. gada deportācijas iespējams traktēt kā šīs cīņas likumsakarīgu rezultātu, nevis Dieva dāvanu vai hipotētiskās pasaules valdības intrigu rezultātu.
Uzvaras kontekstā iespējams palūkoties uz deportācijas kvantitatīvajiem radītājiem trijās Baltijas valstīs, kuru (valstu) salīdzināšana mums tagad iegājusies ik uz soļa:
| Valsts | Izsūtīto skaits | Vilcienu sastāvu skaits |
| Igaunija | 20 713 | 15 |
| Latvija | 42 149 | 31 |
| Lietuva | 31 917 | 20 |
| Kopā | 94 779 | 66 |
1949. gada deportācija kļuva par Latvijas un tāpat abu pārējo Baltijas tautu nacionālo partizānu cīņas vainagojumu. Ja jāpārdomā šīs cīņas jēga, tad uz to rosina 1949. gada 25. marts, nevis atkal cits marts - 2. marts kā Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena. Tādu atceres dienu Saeima izsludināja vienā paņēmienā ar Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Jautājums, cik daudzi no 13. Saeimas deputātiem tagad atceras, ka pieņēmuši arī tādus likumus. Vēl bezcerīgāk būtu palūgt, lai viņi bez sapīšanās vārdos noskaita šo atceres dienu nosaukumus un saprotami izstāsta, ar ko šīs atceres dienas atšķiras.
Labi, pateiksim priekšā visiem nezinātājiem, ka Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena datēta ar norādi uz 1945. gadā Viļakas (bijušā Abrenes) apriņķa Stompaku purva salās notikušu nacionālo partizānu kauju ar padomju okupantiem. To dēvē par lielāko kauju nacionālo partizānu kara vēsturē, bet ar atrunu, ka uz tādu pašu godu pretendē 1944. gada novembrī Kurzemē notikušās kaujas starp vācu armiju un bijušo vācu armijas daļu, kas bija pārvērtusies par nacionālajiem partizāniem. Kauju vieta apzīmējama ar Zlēkām, uz kurām tika notēmēta vācu soda ekspedīcija.
Attiecībā uz 25. martu koncentrētā veidā attiecas tas pats jautājums, kas uz visu nacionālo partizānu karu no 1944. gada līdz 1956. gadam, vai bija vērts uz to ielaisties. Mežos aizgājušie partizāni būtu varējuši tur noturēties tikai nedēļas vai mēnešus, bet ne daudzus gadus, ja visapkārt mežiem nedzīvotu vēl daudz vairāk cilvēku, kuri uzskatīja par pareizu partizānus atbalstīt un nereti stāties kritušo partizānu vietā. Uz jautājumu, kāpēc viņi darīja to, ko darīja par spīti nāves briesmām un daudzām reālām nāvēm, pirmajā vietā atkal tas pats, ka cilvēki gribēja tikt vaļā no dažus gadus iepriekš piedzīvotā kauna, kad viņi bez pretošanās ielaida valstī Padomijas armiju (ne tikai 1940. gada 17. jūnijā, bet jau kopš 1939. gada septembra), ļāva sevi aizdzīt uz šīs armijas tanku un uz tiem atbraukušo ielikteņu apsveikšanas pasākumiem, uz fiktīvajām Tautas Saeimas vēlēšanām utt.
Latvieši piedalījās vai tika piespiesti piedalīties gan Padomijas kara gājiena uz rietumiem apstādināšanā, gan nacistiskās Vācijas kara gājiena uz austrumiem apstādināšanā. Karā starp totalitārajiem režīmiem uzvarējusī Padomija vēlreiz okupēja Latvijas teritoriju, bet laikam jau 1944. gadā tā bija vājāka nekā 1940. gadā. Uzvarēt karā ar nacionālajiem partizāniem tā spēja, taču pieņēma latviešu kapitulāciju ar tādiem noteikumiem, kādus latvieši vēlāk izmantoja savas valsts atgūšanai.
