Linda Mūrniece: Par stiprām nepiedzimst

© No personīgā arhīva

“Lai tev jaunajā gadā daudz jaunu izaicinājumu! Tu ar tiem visiem tiksi galā!” tā draugs atraksta Vecgada vakarā. Sēžu divatā ar kovidslimnieku pie svētku galda. Negribējās atstāt vienu, tāpēc nepievienojos nevienai ballītei. Paliku mājās, zinot, ka tātad vēl kādu laiku būs jāizolējas. Novēlējums tieši laikā – tikt galā arī ar šo izaicinājumu.

Atcerējos, cik ļoti daudz tādu ir bijis. Cik daudzas reizes man ir teikuši: “Tu esi stipra, tu izturēsi, tu izdarīsi, tu varēsi...” Atcerējos visas tās reizes, kad gribējās teikt: “Kāpēc domājat, ka esmu stipra?” - un visas reizes noklusēju. Jo man nav izvēles nebūt stiprai. Kādam taču tādam jābūt, tieši tik ticami, lai neviens nenojaustu, ka patiesībā... patiesībā tik ļoti negribas neko risināt un tikt galā. Gribas...

Ai, ko var čīkstēt, vai ne? Jāiet uz priekšu, arī ja nupat esi izrāpusies no bedres un iedomu kronis mazliet nošķiebies. Noskurinies un augsti paceltu galvu dodies iekarot nākamās dienas.



Mazas, spītīgas meitenes izaug par stiprām sievietēm

Bērnības fotogrāfijās man ir cieši sakniebtas lūpas un tik nopietns skatiens, it kā jau tad zinātu, ar ko dzīvē būs jātiek galā. Baltās matu lentes sējusi vecāmamma. Mana mamma, kā viņu saucu. Viņai bija sešdesmit, kad es piedzimu. Kad sāku mācīties skolā, vecāmammai bija jau gandrīz septiņdesmit... Tieši es biju tā, kura bieži aizstāvēja ne tikai sevi, bet arī viņu. Citiem uz skolu nāca pretī jaunas mammas. Mēs bijām citādākas, un bērni ir nežēlīgi, nedomājot par to, ka ar aizskarošiem vārdiem nodara pāri.

Man īsti neviena cita nebija, lai gan nāku no trīs bērnu ģimenes. Vecāmamma bija visa mana ģimene ar visām no tā izrietošajām sekām. Man ātri bija jāiemācās atbildēt par saviem vārdiem, darbiem un lēmumiem. Reiz nepajautāju atļauju nopirkt saldējumu, jo zināju, ka nevaram to atļauties, bet ļoti gribējās. Nākdama no veikala, par pāri palikušajām divdesmit kapeikām nopirku eskimo un apēdu pie upes. Pretī savas mājas logiem gan. Man bija deviņi gadi. Kad pārnācu mājās, vecāmamma klusi noteica: “Es tevi tā neesmu audzinājusi…” Ar to man pietika, lai līdz šai dienai atcerētos, ka neko nevajag darīt “pa kluso”, bet atklāti un tieši, visās dzīves jomās.

Biju solījusi iestāties mūzikas skolā, taču nokavēju uzņemšanu, - vecomammu neinteresēja, kā es atrisināšu situāciju. Man pašai ar to bija jātiek galā. Varu tikai iedomāties, ar kādu pārliecību desmit gadu vecumā ievēlos mūzikas skolas direktora kabinetā un sāku dziedāt: “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā.” Zinu, ka tas bija ļoti skaļi, bet diez vai skaisti. Mani pieņēma. Es nevarētu iet mājās ar citu rezultātu. Šķiet, no tās dienas sapratu, ka tikai no pašas atkarīgs, vai es panākšu savu vai padošos.

Mājās man arī vidusskolas gados bija jābūt noteiktā laikā. Ne vilciena kavēšana, ne tornādo, nekas nedrīkstētu likt man nokavēt vecāsmammas nozīmēto laiku. Durvis būs ciet, ja nebūšu laikā. Bet es zināju - no pagalma puses vienmēr būs vaļā vēdlodziņš, pa kuru es tomēr tikšu iekšā. Tas man iemācīja to, ka vienmēr būs spraudziņa, pa kuru izkļūt no jebkuras situācijas. Un iemācīja arī neizmērojamo mīlestību, ar kādu stingrībā mani audzināja. Tā spītīgā meitene ar sakniebtajām lūpām bērnības fotogrāfijās izauga par stipru sievieti ar stipras vecāsmammas plecu aizmugurē.



Tie pārcilvēciskie stipruma brīži

Tādi ir katrai. Kad saproti - ir izmisums, ir bail, ir apjukums. Bet nav citu iespēju, kā dziļi ieelpot un izlikties, ka viss ir tā, kā plānots. Katrai tie ir citādi. Kādai stiprums ir nesākt raudāt, kad sakaitināts klients kliedz par pārāk lēnu apkalpošanu. Citai izjūk plāni, kad saslimst bērns un viss ātri jādara citādi. Par to, kā ir dzīvot ar slimu bērnu, apglabāt tuviniekus, vienai pabarot ģimeni, strādāt četros darbos un maksāt kredītus, kā ir būt vienai, kā ir būt pamestai, piekrāptai, slimai ar vēzi... Vēl daudzi “kā ir būt” ir no katras atsevišķās dzīves, un no malas neviens nekad neuzzinās, cik grūti tas ir. Neuzzinās, cik asaru spilvenā izraudāts, cik izkliegtu sāpju, cik ilgu un nepiepildītu sapņu palicis aiz katra “kā ir būt”.

Mani stipruma brīži? Kad pastarīti pēc piedzimšanas pirms gandrīz divdesmit viena gada aizveda uz reanimāciju un es uzzināju, ka tikko esam izglābti abi. Kad nomira vecāmamma. Kad aizgāju uz apsolītu interviju par laimīgo sievieti dienu pēc tam, kad sabruka mana sešpadsmit gadu ilgā laulība. Pirms tam man bija jautājuši, kā tieku galā ar visām lomām, kas dzīvē uzticētas, es pārliecinoši atbildēju, ka viss kārtībā. Guļu piecas stundas, vadu ministriju, audzinu mazus bērnus, divos naktī vāru zupu nākamajai dienai... Un pēc īsa laika uzzināju, ka netieku gan galā. Mana demisija no iekšlietu ministres amata bija 6. jūnijā, manu laulību šķīra 9. jūnijā... Vasara pēc tam bija viens vienīgs vājuma brīdis, kurā vajadzēja sakopot spēkus un skaitīt sev: atceries, visi domā, ka esi stipra.

Ikdienas stipruma brīži politikā bija neliekuļot, teikt, ko domāju, un pēc tam par to visu saņemt sodus. Darīt visu, kā šķiet pareizi, un cīnīties kā ar vējdzirnavām. Uzklausīt lamas, nievas un nopēlumus, nesaprotot, par ko īsti. Lasīt ziņās nepatiesību par sevi. Uzzināt, ko nozīmē draudzenes nodevība politikā. Baidīties par saviem bērniem, kam mamma vairāk televīzijā nekā mājās.

Stipruma brīdis bija aiziet uz atklātāko televīzijas interviju savā mūžā dienu pēc mātes nāves un uz žurnālista jautājumu par bērnību neapraudāties, bet atbildēt, ka ir tā, kā ir, un esmu pateicīga par šādu lietu kārtību. Nenobirdināt asaru arī tad, kad atzinos - pietrūka ģimenes mīlestības bērnībā. Māte nomira, un es tā arī neuzzināju, kāpēc mani audzināja vecmāmiņa, mēs neizrunājāmies. Viņai bija grūta dzīve, drīzāk skumja, lai kas tam būtu par iemeslu. Es pirmo reizi nosaucu viņu par mammīti stundu pēc viņas aiziešanas un tieši tad izlēmu, ka mēģināšu izlīdzināt mūsu savstarpējās mīlestības trūkumu ar to, ka pati vadīšu bēru ceremoniju. Es to izdarīju. Nebija viegli. Un asaras bija.

Stipruma rūdījuma brīdis bija noskatīties, kā cits pēc cita no viesnīcas Roma aiziet mani piecdesmit pieci darbinieki. Mana otrā ģimene, kas tāda bija astoņus gadus. Līdz tai marta dienai, kad sabruka pasaule. Stiprums tagad ir vienai naktīs klīst pa tukšo septiņu stāvu ēku Vecrīgas centrā, aizvērt acis un kā filmā redzēt mūsu piepildītās dienas agrāk. Nesatrūkties no apmaldījušās telefona zvana skaņas kā spoku filmās. Un stipruma brīdis ir katru dienu domāt par to, kā nomaksāt rēķinus un neļaut mājai mirt.

Stiprums ir palaist savus bērnus pasaulē, ļaut viņiem izplest spārnus un cerēt, ka tie atvedīs atkal mājās. Stiprums ir nepalikt kopā, ar ko gadās, lai nebūtu vientuļa, bet sagaidīt to brīdi, kad vari būt kopā ar kādu un zināt, ka viņš ir beidzamais vīrietis mūžā. Stiprums ir no rīta piecelties un pieņemt lēmumu būt stiprai. Un mazliet skumji smaidīt, kad kāds atkal teiks: “Ko nu tu bēdājies, tu taču tiksi galā arī ar šo!” Lai kas būtu tas, ar ko jātiek galā...



Par mums - stiprajām

Tas jau ir kļuvis par savdabīgu sveicienu, kas dzīvo pats savu dzīvi. Es vārdus saliku teikumā un palaidu pasaulē. Bieži saņemu atpakaļ kā uzmundrinājumu vai pateicību. Kā vienojošo starp mums. Jo ir taču labi zināt, ka neesi viena. Bieži pavisam svešs cilvēks pat citā pasaules malā uzrunā tevi pašas vārdiem.

Stipras mēs esam. Patiesībā nezinu nevienu vāju. Vājš radījums taču nespētu dzemdēt bērnus vai nedzemdēt, ja nesanāk vai nevēlas. Vājš radījums neciestu mēnešreizes, uzacu izraustīšanu, sēdēšanu stundām ar krāsu matos un - galu galā - ģībtu no domas par zobārstu. Vājš radījums nespētu tikt galā ar slimībām, raizēm un asarām, nodevīgiem vīriešiem un skauģu runām.

Jā, mēs esam stipras. Tik, cik pašas sevī atrodam spēku, un tik, cik atļaujam sev būt vājām, jo tikai mēs pašas izlemjam, kad tieši ļaut kādam par mums parūpēties. Arī tās, kas nodod un piekrāpj, patiesībā ir stipras, jo prot izolēt savas bailes.

Nav taču dzirdēts, ka jelkāds no stiprā dzimuma dejotu tā, it kā neviens viņu neredzētu, vai būtu uzrāpies to darīt uz bāra letes bez īpašas vajadzības.

Mēs visu varam darīt un varam nedarīt. Jo esam gana stipras, lai izvēlētos.