«Mēs, turki, nekad neaizmirsīsim, ja kāds mums izdarīs ko labu, tieši tāpat, ja izdarīs ko sliktu. Tagad es dziedu daudzviet ārpus Turcijas, bet es nekad neaizmirsīšu, ka mana karjera Eiropā sākās tieši Rīgā. Jau pērn es biju apsolījis piedalīties Trubadūra iestudējumā, un, lai gan nebiju parakstījis līgumu, es noraidīju piedāvājumu no Ženēvas. Daudzi teica, ka esmu neprātis, jo šveicieši solīja četras reizes lielāku honorāru, bet es turēju savu vārdu,» saka tenors Murats Karahans. Rīt Latvijas Nacionālajā operā notiks Džuzepes Verdi operas Trubadūrs jauniestudējuma pirmizrāde, tajā Murats Karahans atveidos Manriko lomu.
Ne moderni, ne klasiski
Arī šā iestudējuma režisoru Andreju Žagaru turku tenors atzīst par nozīmīgu personību savā karjerā. Pirms vairākiem gadiem abi satikušies festivālā Stambulā, kur Ankaras Operas un baleta teātra menedžeris uzaicinājis Andreju Žagaru uz viņa koncertu, pēc kura jau sekojis piedāvājums piedalīties Lucia di Lammermoor iestudējumā Rīgā. «Tā es pirmo reizi ierados Latvijā,» savas nokļūšanas Rīgā īso vēsturi izstāsta Murats Karahans. Turklāt Rīga un Latvija viņam esot bijušas pietiekami labi zināmas vietas, jo viņam esot labas zināšanas gan ģeogrāfijā, gan 20. gadsimta Eiropas vēsturē un politikā. «Es zināju ne tikai par Latvijas vēsturi, zināju arī to, ka Rīgas operai ir samērā augsts profesionālais līmenis, tomēr, kad ierados te, es tiešām biju pārsteigts par operas trupas kvalitāti. Es jau zināju, ka te ir augsti standarti, bet realitāte izrādījās vēl labāka par to, ko es biju iedomājies. Pēc pirmās viesošanās Latvijā trīs gadu laikā esmu te bijis tik daudz reižu, brīžam pat vairākas reizes mēnesī, kopā ar trupu piedalījos arī viesizrādēs Lielajā teātrī Krievijā... Es pat mēdzu jokot, ka puse no manis ir kļuvusi par latvieti. Kad ierodos Latvijā, man ir sajūta, ka esmu atbraucis mājās, es tik labi te jūtos, te man ir draugi,» saka Murats Karahans. Nākamā gada janvārī viņa dzimtajā pilsētā Ankarā paredzēts viņa koncerts kopā ar draugiem no Latvijas, un tā būšot viņa iespēja turku publiku iepazīstināt ar mūsu solistiem, bet pagaidām nav zināms, ar kuriem tieši.
Operas Trubadūrs iestudējums turku tenoram būs jau ceturtais, kurā viņš uzstājies Rīgas operā, un otrais, pie kura strādāts kopā ar Andreju Žagaru. Lai gan viņam nepatīk pārāk moderna režija operas iestudējumos, tomēr arī klasiskie iestudējumi nedaudz garlaikojot, un, viņaprāt, Andreja Žagara režisora rokraksts ir kaut kas līdzīgs zelta vidusceļam. «Trubadūra iestudējuma šajā versijā notikumi notiek 20. gadsimta divdesmitajos gados, un es esmu latviešu karavīrs. Un vēl kas svarīgi – Andrejs ir lielisks aktiermeistarības pasniedzējs, pat treneris. Iespējams tāpēc, ka viņš pats ir aktieris. Lai gan mēs visi esam mācījušies, kā jāstaigā pa skatuvi, kā jāsēž, kā jāstāv, bet viņš mums māca to, kā just uz skatuves,» uzskata Murats Karahans. Viņš piebilst, ka visiem solistiem, kas izpilda itāliešu lirisko operu repertuāru, «Verdi un Pučīni darbi ir ļoti nozīmīgi, un Trubadūrs ir tipiska Verdi mūzika, bet atšķirība no citiem darbiem, manuprāt, ir tā, ka šajā ik sekundi ir laba un brīnišķīga mūzika, turklāt itin visām lomām un korim».
Lauzti kauli un skatuve
Šī Muratam Karahanam ir 11. sezona kā profesionālam māksliniekam. Dzimis un audzis Ankarā, arī skolojies Ankarā, viņš šobrīd strādā savas pilsētas Operas un baleta teātrī un tieši tāpēc to uzskata par labāko savā dzimtenē, kurā ir seši opernami. Solists atzīst, ka šis mākslas žanrs neesot tas populārākais viņa dzimtenē, tomēr visas izrādes ir izpārdotas, un laikam jau tāpēc, ka opermāksla spējot piesaistīt visplašākā spektra publiku – no mājsaimnieces un studenta līdz uzņēmējam un augstskolas pasniedzējam. Grūtāk esot ar politiķiem, kuri ļoti reti, lai neteiktu – vispār nemaz, apmeklējot nopietnās mūzikas pasākumus. Mūziķis bijis pārsteigts,. Londonas simfoniskā orķestra koncertā publikā redzot ne tikai Valsts prezidentu un Ministru prezidenti, bet teju vai visu Ministru kabinetu un ļoti daudz parlamenta pārstāvju. «Neko līdzīgu nebūtu viegli ieraudzīt Turcijā, tur politiķi nav ieinteresēti kultūrā. Latvijā dažus politiķus es redzu pat pirmizrādēs, Turcijā – nevienu. Es pat ierakstīju feisbukā saviem sekotājiem – ko mēs Turcijā esam izdarījuši nepareizi, ka neko līdzīgu es nevaru redzēt savās mājās? Ja mūsu kultūras ministrs neapmeklē pirmizrādes Ankaras operā, tad kaut kas ir izdarīts nepareizi. Nav runa par to, cik labi ir šie politiķi, cik labi ir koncerti vai iestudējumi, bet tas parāda attieksmi pret kultūru, dzīves standartus un cilvēciskās intereses. Ja parlamentārieši nav ieinteresēti kultūrā, tas ir skumji.»
Par savu nokļūšanu uz operas skatuves Muratam jāpateicas savai mammai, kura viņu esot gluži vai aizstūmusi uz iestājeksāmeniem konservatorijā. Zināma deva likteņa arī neiztrūkusi, jo pusaudža gados viņš vēlējies kļūt par profesionālu basketbolistu, tomēr sestais lūzums pielicis punktu šim sapnim. Tad jauneklis, sava tēvoča piemēra iedvesmots, domājis par politiķa karjeru, tomēr zaudējis sava profesionālā ceļa izvēles duelī starp sevi un mammu. «Maniem vecākiem ir lieliskas balsis, tēvs būtu varējis kļūt par pasaules līmeņa tenoru, savukārt mammai ir lielisks alts. Kad mamma piespieda mani iestāties konservatorijā, es biju tik dusmīgs un protestēju, taču nu jau es pateicos par visu. Ja mana mamma nebūtu mani piespiedusi iestāties Vokālajā nodaļā, es nekad nebūtu kļuvis par operdziedātāju,» atzīst Murats Karahans. Uzreiz pēc augstskolas beigšanas viņš uzreiz pieņemts Ankaras operas trupā, iedota arī loma, ko vajadzējis sagatavot. «Pavisam drīz bija mēģinājums kopā ar orķestri, un, kad sāku dziedāt āriju, saņēmu tādus aplausus no koristiem un orķestrantiem... Atceros, pēc tam aizskrēju mājās, nokritu ceļos mammas priekšā un sāku bučot viņai rokas. Es sapratu, ka daru vienu no brīnišķīgākajiem darbiem pasaulē. Ja ir talants, tas ir jāizmanto. Šobrīd esmu vairāk prom no Ankaras, jo ir daudz uzstāšanos Eiropā, un esmu pateicīgs teātrim, ka tas man neliedz pieņemt visas iespējas. Piemēram, lai es varētu piedalīties Trubadūra iestudējumā Rīgā, man bija jāsaņem atļauja no Ankaras operas, bet man neliek šķēršļus, tieši otrādi – sekmē. Tomēr tā jau nav, ka esmu tikai ārpus Turcijas, šosezon man tur bija trīs jauniestudējumi, vispār šis ir tas periods, kad daudz strādāju – daru savu darbu Turcijā, arī veidoju karjeru Eiropā,» atzīst Marats Karahans.
Nākamais mērķis – ģimene
Pēc Trubadūra pirmizrādes Murats uz īsu brīdi dosies uz Ankaru, kur pēdējo trīs mēnešu laikā kopumā bijis vien divas nedēļas, bet ātri vien būs atpakaļ, lai piedalītos Rīgas operas festivāla izrādēs, un šoreiz līdzi brauks arī solista mamma. Un mammu viņš ņemot līdzi uz visām pirmizrādēm ārpus Turcijas, kur vien ir iespējams. Būtu vēlējies arī tētim sagādāt prieku redzēt dēlu uz slavenu operu skatuvēm, bet, pēc pārciestās triekas, tēvs ir daļēji paralizēts un pārvietojas ar grūtībām.
Mans nākamais mērķis ir ģimene, es gribu kļūt par tēvu. Jau kopš 18 gadu vecuma esmu gribējis kļūt par tēvu, bet nav sanācis. Tas, protams, ir liktenis. Man ir 37, nu ir pienācis laiks. «Man ir bijušas vairākas attiecības un ir pietiekama dzīves pieredze, tas nozīmē – manas prasības arī ir diezgan augstas, bet nu ir tas brīdis, kad man ir jāizvēlas. Es gribu bērnus, es gribu cilvēku blakus, kas rūpējas par mani,» atzīst solists. Šobrīd par viņu rūpējoties ne tikai mamma, bet arī piecus gadus vecākā māsa, ko jaunākais brālis bieži mēdzot saukt par otru mammu. «Māsa mani ir pamatīgi sabojājusi... Teiksim, pirms braukšanas uz Rīgu es pat pats nesaliku savu bagāžu, to izdarīja māsa,» smejot saka Murats Karahans. Lai arī neprecēta vīra statusā esot, ar izklaidēm viņš īpaši neaizraujoties, jo šajā profesijā jāsaudzē ne tikai balss un ballēšanās līdz rīta gaismai nu jau esot palikušas krietni senā pagātnē. «Man patīk skatīties sporta pārraides, īpaši futbolu, man patīk spēlēt basketbolu. Patīk skatīties kino, patīk tikties ar draugiem... nekas īpašs. Reiz biju kopā ar draugiem no skolas laikiem, un viņi teica, ka joprojām nedēļas nogalēs dodas izklaidēties. Es vaicāju – kāpēc, jums taču ir 37 gadi, kāpēc uzvedaties kā pusaudži? Viņi atbildēja, ka vēlas socializēties, ka tāpēc meklē sabiedrību savā rutīnas pilnajā ikdienā. Padomāju, ka mana dzīve ir viena vienīga socializēšanās, tāpēc man brīvajā laikā gribas mieru. Man pat negribas klausīties radio, braucot mašīnā,» stāsta solists. Un viņam ir vēl viens mērķis – tā kā viņu vienmēr interesējusi politika, pēc solista karjeras beigām viņš nolēmis doties politikā un grib kļūt par kultūras ministru, jo «par to esmu sapņojis kopš bērnības».