Ap Jāņu laiku pārskatot Latvijas televīzijas programmas, redzams, ka no tajās iekļautā nacionālā kino lauvas tiesa ir Jāņa Streiča filmas. Šogad – Kapteiņa Enriko pulkstenis, Mans draugs – nenopietns cilvēks un, protams, Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Šī 1981. gada filma ir nacionālais fenomens līdzās Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienām Silmačos, ko daudzi zina no galvas, bet skatās atkal un atkal. Pēc Blaumaņa darbu motīviem veidotā, 2010. gadā pirmizrādi piedzīvojusī filma Rūdolfa mantojums ir pagaidām jaunākā Jāņa Streiča filma. To kinoteātros noskatījās gandrīz simt tūkstoši skatītāju, pie TV ekrāniem – vairāk nekā pusmiljons, kas mūsu laikā tapušai latviešu filmai ir izcils panākums. Filmai, kuras iedvesmas avots ir Skroderdienas, prasīt prasās pēc turpinājuma, jo stāsts nav pabeigts. Bet stāsts par Rūdolfa mantojumu ir arī stāsts par kino nozari vispār, par mazo valsts atbalstu un problēmu šlepi, ko tas velk sev līdzi.
«Tirgu nosaka lielo firmu distribūcijas kantori, ar ko ir līgumi kinoteātriem. Tur mājražotāji, kādi esam mēs, netiekam laisti. Tirgus galdi festivālos vai tā saucamajos kinotirgos ir tikai ilūzija. Patiesībā tas ir dažu atjautīgu cilvēku bizness. Izeja ir – jāapvienojas vairākiem režisoriem un scenāristiem zem kāda producenta spārna, jāsagatavo vismaz desmit projekti un jāpiedāvā sevi kādai lielai kinokompānijai,» uzskata Jānis Streičs. «Pagaidām vienīgais, kas to sapratis, ir Aivars Lembergs, teikdams, ka jāuzaicina kāda ārzemju kompānija, lai veido Rīgā savu filiāli. Tas izskanēja kādā diskusijā, kad uzstājās vairāki premjera amata kandidāti. Savā laikā to gribēja veikt Rihards Pīks, būdams Nacionālā Kino centra direktors. Viņš panāca, ka norvēģi bija gatavi pārņemt Rīgas kinostudiju. Es kā Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs to dedzīgi atbalstīju. Taču mīļie kolēģi brēca pretī, sauca mūs par nodevējiem. Un nu esam, kur esam. Mājražotāji, bez tirgus iespējām. Otra iespēja ir veidot programmu, kas reklamētu latviešu kinematogrāfistu varēšanu vispār. Kas mēs esam, ko varējām un ko varam, jo ir jauni talantīgi cilvēki. Bet tas nav latvieša dabā. Katrs tikai par sevi. Es un mans mazumiņš, mans ģeniālais darbiņš. Tā vietā, lai tiktu uz augšu, jūtot draudzīgu atbalsta roku un pakāpjoties uz pleciem, kā to dara ebreji, mūsējie cer sasniegt virsotni, mīdot kritušos. Kad 1992. gadā ieradāmies Ruānā uz Ziemeļvalstu festivālu, mūs sagaidīja ar vārdiem:
«Zinām, ka jums nav mākslas filmu, bet ir izcils dokumentālais kino.» «No kurienes jums tādas ziņas?» es jautāju. «No Latvijas,» skanēja atbilde. To ne reizi vien nācās dzirdēt kaut kur svešumā, kad uzstājās kāds Rīgas dokumentālās skolas ideologs. Un ne tikai viņš. Tas bija kā lāsts. Galu galā, ja nav citas izejas, piedāvājiet savus projektus citām Eiropas studijām. Es runāju par jaunajiem, kas pārvalda valodas un jaunās tehnoloģijas. Interesantas idejas joprojām uzvar. Es nevarētu strādāt citur un arī pēc jaunajām tehnoloģijām, kurās tik daudz birokrātisma. Bet jaunie to varētu.»
– Savās filmās esat dokumentējis laiku, konkrēto laikmetu un atklājis nacionālo kodu. Tomēr, ja filmētu globalizācijas procesa skarto šodienu – kāds ir latvietis?
– Bezgala interesants jautājums... Ja es filmētu? Starp citu, viens bagāts un plaši pazīstams Latvijas ebrejs rosināja mani uzņemt pozitīvu filmu par šodienu. Filmu par jaunu ģimeni, kura sāk uzņēmējdarbību un varonīgi laužas cauri mums zināmajiem šķēršļiem. Pārvar tos un uzvar. Tāda satura darbu viņš finansētu. Pasvītroju, ne latvietis, bet Latvijas patriots. Jauki un neticami? Teicu padomāt. Bet ir viens šķērslis. Es baidos cilvēku pievilt. Ne ar to, ka neuzfilmēšu, bet ar to, ka filmu pēc tam ieslodzīs un turēs mājas arestā. Kā tas ir jau noticis ar manām filmām. Es piedāvāju, ka jāfilmē televīzijai, bet mans labvēlis grib lielajam ekrānam. Taisīt, lai marinētos uz plaukta, sirds neļauj. Tas ir tikpat kā izkrāpt naudu.
Esmu kino ceļos un neceļos jau piecdesmit pirmo gadu. Kāds šodien ir latvietis? Tāds kā es pats. Kinomākslinieks Viktors Šildknehts kādā intervijā izteicās, ka Streičs visas filmas taisa tikai pats par sevi. Jā. Taisnība. Es bez kompleksiem atklāju sevi. Mirtastante, Arvīds Lasmanis, Džūlija, Boņuks, Beisiks, Rūdolfs esmu es. Kā teica Flobērs: «Bovarī kundze esmu es.» Latvieša raksturs, mūsu saskarsme un pašizpausme ir mana mūža tēma. Prieks, ka ar to nodarbojas arī Alvis Hermanis, un tas iziet pasaulē. Redziet, ka var ar latvietību ieinteresēt! Tā ir tikpat kā mana uzvara. Un tā būs. Mums ir talantīgi kino speciālisti. Tikai man viņu bezgala žēl. Latvijas kino ir pārvērsts par mazvērtības kompleksa barotni. Ja mēs iekļautos ražošanai tirgum, kompleksi beigtos.
– Pesimistiski.
– Reālisms nav pesimisms. Reālismā ir tik daudz iespēju, ka nav vērts ļauties pesimismam. Nelieciet visu uz vienu kārti. Dzīvē ir ļoti daudz iespēju. Paskatieties, ko daba dara, kā atjaunojas pat pēc ugunsgrēka. Cilvēki, kas pamet vienu lietu, sāk jaunu. Man nemaz nav žēl, ka esmu pārtraucis kino. Varbūt atsākšu. Nezinu. Man ir ieceres. Esmu ieguvis brīvību un laiku apzināties, ka dzīvoju. Tas ir tik svarīgi. Jāsaka kā tanī dziesmā, tikai otrādi: «Tā ir dzīve, tas nav kino.» Tas ir daudz vērtīgāk.
– Kā Latvijai saglabāt pašu vērtīgāko?
– Ģimenē.
– Un kultūrā?
– Kultūra sākas ar ģimeni. Ģimene un nedēļas septītā diena. No desmit baušļiem astoņi ir uzrakstīti nolieguma formā. Tā ir īpaša Providences ziņa, jo zemapziņa nepieņem noliegumu. Tev nebūs zagt – mudina uz zagšanu. Tev nebūs laulību pārkāpt – mudina uz to. Katrs noliegums ir mudinājums uz grēku. Bet ir divi baušļi, kuri apstiprina, kas jādara. «Tev būs savu tēvu un māti godā un cieņā turēt» un «Tev būs svēto dienu svētīt». Viens, lai nezūd cilvēku dzimums, un otrs, lai mēs būtu garā veseli. Šie divi baušļi nosaka jebkuras tautas kultūru. Grēki visā pasaulē ir vieni un tie paši. Esmu to malis bez mitas. Runāt par latviešu īpašo skaudību var tikai neizglītots cilvēks. Pirmais, kas skaudības dēļ nokāva savu brālīti Ābelu, nebija no «Pokaiņu civilizācijas». Tad kāpēc latviešiem vajag pārkāpt autortiesības uz šo grēku? Mūsu skaudībiņas ir niecīgas un maziņas. Tā vien gribas pajautāt dažam labam bļaurim, ko viņš ir lasījis? Annu Brigaderi nosauks kā atmiņas no skolas gadiem, par Andreju Upīti šaubīsies – var vai nevar. Vili Lāci – nu nekādā ziņā. Rainim kā noziedzniekam uz krūtīm jau uzkāra šilti ar uzrakstu «sociāldemokrāts». Ka mums ir Inga Ābele, Nora Ikstena, Inga Žolude, Gundega Repše – to viņi diez vai zina. Tāpat kā es nezinu, kāpēc mums prozā valda sievietes. Jā, kāpēc? Bet vai ir kaut pirkstu pakustinājuši, lai izdevniecības varētu izdot latviešu grāmatas daudz, daudz lētāk? Sāciet antiglobalizācijas kampaņu kaut vai ar to. Latvietība ir ārkārtīgi praktiska lieta, un tai vajag ne tik daudz kvēlu runu, cik daudz eiro kā nesen latus un pagātnē rubļus.
– Es nesen noskatījos vēlreiz Vecās pagastmājas mistēriju, kas ir gadsimtu mijas filma, kurā ir runa par pagātnes mantojumu. Un, dzirdot tekstus – «visos amatos čekisti» vai «valstī nav kārtības», domāju, pa šiem gadiem jau nekas daudz nav mainījies.
– Neaizmirstiet, ka tauta strādā un dara, par spīti visam. Ir cilvēki, ģimenes, kam vajag izdzīvot. Patriotisms ir, cilvēki mīl Latviju un nelabprāt brauc prom, un tomēr atgriežas. Preiļos viena ģimenīte strādāja Īrijā. Pienāca bērniem skolas laiks, un viņi atgriezās Latvijā. Manas māsas mazdēls strādāja Anglijā lopkautuvē, jau apmācīja darbiniekus. Bet galu galā atgriezās, tagad labo baznīcām jumtus un no augstuma priecājas par Latvijas ainavu.
– Vai tie nav reti gadījumi? Nupat lasīju vienu prognozi, ka 2050. gadā Latvijā būs jau tikai 1,7–1,8 miljoni iedzīvotāju.
– Pilnīgi iespējams. Dzīvosim, redzēsim, kaut es to nepiedzīvošu. Tie, kas tagad ir varēšanas zenītā, tad būs pensijā un par to nebēdās. Jo tā būs viņu izvēle. Viņu mūža un darba rezultāts. Protams, es ironizēju, bet reizē arī saasinu uzmanību. Nezinu, vai tagad skolas grāmatās ir dzīves gudrība par vectētiņu, kas stādīja ābelītes. Bērni brīnījās. Sak, ko tu dari. Tu taču ābolu ražu nesagaidīsi. Nekas, vecais atbildēja – bērni un mazbērni ēdīs un mani pieminēs. Tā ir izeja. Ābelīte ir simbols. Tās vietā var būt daudz kas cits. Šodien Ilze Būmane man uzdāvināja grāmatu par privātajiem muzejiem Latvijā. Jau otro sējumu. Kopā par abiem tur atspoguļoti divsimt desmit mazi, bez valsts atbalsta veidoti muzejiņi, kurus man gribētos nosaukt par Latvijas svētvietām. Katrs tur sevī mantas, kurām pasaules tirgū diez vai būtu liela vērtība, bet tās ir apgarotas ar mūsu priekšgājēju darba tikumību, ar latvisko sīkstumu un apņemšanos. To, ka lietas tiek apgarotas, pat bezdievis Markss apgalvoja. Vai tāpēc mums jānoliedz mūsu senču gara spēks un vara? Tā strāvo pat no šiem pašaizliedzīgi veidotajiem muzejiem. Tādu tautas enerģijas kapacitāti, kāda zibeņoja pagājušās vasaras Dziesmu svētkos, mēs reti redzam un jūtam. Svētku organizācijā un pašā programma bija daudz fušieru, bet neviens to neņēma galvā. Jo bija modināts pats galvenais. Pašcieņas un prieka pilna atziņa, ka esam latvieši un ka mums ir sava valsts Latvija. Vaimanātāji vienmēr ir bijuši un būs. Dzirdu raudas par to, ka nav līdera. Tas ir apvainojums nācijai. Ir talantīgi cilvēki, kas spējīgi vadīt, bet neviens viņus neklausās. Mums ir par daudz gudro, jo ir pašpārliecinātības laiks. Tiklīdz kas, gatavi dibināt jaunu partiju, kaut nezina, no kā to gatavo un kā to lieto. Līderi rodas, kad ir ārkārtīgi kritiska situācija, milzīga nacionālā, sociālā vai reliģiskā spriedze. Kad nevar dzīvot, kad smok, laužas ārā. Šodien šī tēma drīzāk ir mazvērtības kompleksa modes kliedziens. Bija Atmodas laiks, bija spriedze, izvēles nepieciešamība, un mēs bijām vienoti. Tagad vajag celt. Un tā ir cita lieta. Domas dalās, dalās intereses. Tiek piedāvāti dažādi ceļi. Rodas savstarpējie konflikti, jo īsta pretinieka, kas vienoja nāciju, vairs nav. Tie, kas apgalvo, ka līderis spētu apvienot nāciju, ir vai nu naivi, vai tik iedomīgi, ka krūtīs perina domu – es varētu būt tas Saulvedis, tik žēl, ka jūs nezināt. Līderis nav iestādāms kā baravika dārziņā, arī tā neaug, tai vajadzīgi īpaši apstākļi. Tas ir pašcieņas trūkums. Tā ir bezdievība. Jo galu galā, vai tad Dievs vairs nav līderis. It īpaši tautai, kuras himna ir lūgšana.
– Vai spriedzes situācija varētu nobriest?
– Nē, mums nemitīgi nāk palīdzība no ārzemēm. Latvija ir sakopta. Paskatieties, kā pilsētas pārvēršas! Vakar biju Daugavpilī, kādas pārbūves, ceļi, jauni centri! Kā pārvērtušies mūsu ciematiņi! Katra mazā pilsētiņa ir kā kūrortpilsēta. Sakņu dārziņi ir zuduši, reti var ieraudzīt. Iesim līdz ar Eiropu. Cita lieta, ka demokrātija ir pārgājusi savu smaili un ir sācies tās lejupceļš. Tāpēc jo ciešāk jāsargā ģimene. Sešu gadu vecumā cilvēks jau ir personība, kurai prāta attīstība sasniegusi astoņdesmit procentus, pārējie divdesmit nāk klāt dzīves laikā. Tā ka skolu nevainojiet. Bērns ieiet tajā jau kā personība ar savu labā un ļaunā sapratni. Īpaši tāpēc, ka skolotāji patlaban ir beztiesīgi. Vajadzētu nevis bērnu aizsardzības kustības, bet gan skolotāju aizsardzības biedrības. Katrs sīkais, ko sakropļojuši bezatbildīgi vecāki, var sūdzēties, un labu skolotāju atlaidīs no darba.
– Vai Rietumu pasaulē morālo vērtību degradācija nav saistāma ar kristīgo vērtību atmešanu?
– Taisnība. Gadsimtu gaitā Dievs tika apaudzēts ar cilvēka vājībām. Tam kā priekšniekam centās pielabināties ar glaimiem un kukuļiem. Ja bērnībā, dzirdot pērkona grāvienus, man mācīja, ka Dieviņš baras, es tam noticēju. Tagad, kad bez gala dzirdu, ka viņš mani traki mīlot, es pasmaidu. Vai nav jocīgi? Vajadzētu vilties? Nē, es neņemu to galvā, jo zinu, ka jutekliskā pasaules izpratne un priekšstati ir zemes dzīves tiesa, ko nevajadzētu arhaiski pierakstīt Dievam. Kādā sarunā kinorežisors Kšistofs Zanussi man teica, ka vislielākie zinātnes atklājumi tikai apstiprina Dieva esamību. Baznīcai evaņģelizācija jāveic šinī virzienā. Svētie raksti, Bībeles stāsti ir poētiskas līdzības, ko uzrakstījuši dievišķās atklāsmes izredzētie. Tai vajadzīgs laikmetīgs skaidrojums. Man prieks, ka savu trešo gadu tūkstoti līdz šim ortodoksālā katoļu baznīca sāk kā jaunas domāšanas veicinātāja. To iesāka pāvests Jāni Pāvils II. Viņa misijas turpinātājs, tagadējais pāvests Francisks, jau ir cita kaluma, citas domāšanas vīrs. Arī Latvijā ir notikušas pārvērtības. «Zbigņevs Stankevičs ir Dieva dāvana Latvijai,» – to teica eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga savas grāmatas prezentācijas vakarā. Ir sācies jauns process, kurš jau tagad nes svētību Latvijai. Lai ko rakstītu vēlmē izraisīt skandālu un spriedzi, Latvijā pastāv kristīgo konfesiju sadraudzība. Varētu pat teikt, brālība.
Talants un prāts nekad nav vairākumā. Kā tie lai tiek pie vārda, kad uzvar vairākums. Tā pamazām ar vairākuma uzvaru sāk valdīt viduvējības.
– Jautājums, cik tas apzināti tiek veicināts.
– Ir daudz informācijas, kas apgalvo, ka pār mums valda tikai dažas megabagātnieku dzimtas. Ticu, ka viņi tik tiešām cenšas. Taču Rokfelleru, Morganu un Rotšildu zelta seifi ir smilšu graudiņš pret zemeslodes masu, pret kosmosu, pret gravitācijas un citiem mums vēl neatklātiem likumiem. Pret kodu, kas kopējs dzīvībai kā tādai. Neticu sazvērestības teorijām. Pār mums valda Dieva visdrošākais pierādījums – daba. Ne zvirbuļu un kartupeļu paskatā. Pat ne plūdu, ugunsgrēku un zemestrīču baigumā, bet kodā, kas Dieva likts. Ne Lielais sprādziens radīja pasauli, bet tas, ko cilvēks ar vārdiem «Lai top!» pieraksta Dievam. Ir jau atklāts un tiek izmantots cilvēka DNS. Arī pasaulei, arī Visumam tāds ir. Sauciet, kā gribat. Par Dieva projektu, kā to godā arhibīskaps Zbigņevs, vai par Lielo sprādzienu. Arī tam bija formula, bija kritiskā masa, kā detonators kvantuma pārejai jaunā kvalitātē. Dabā ir neuztveramas enerģijas, kuras var sagūstīt un var darboties cilvēku labā. Kad tas notiks, nebūs, par piemēru, vajadzīgs benzīns un nafta. Tas jau notiek, to man ar prieku paziņoja viens aizrautīgs automobilists Raitis Mazjānis. Profesors Arturs Mauriņš darbā par temporālismu rakstīja, ka daba regulē pati sevi un tām valstīm, kas aiziet priekšā, pēc laika jāatpaliek, lai citas paceltos. Ir savienoto trauku princips. Man daudz ko atklāja internets kā pasaules modelis. Ar to ir sācies jauns attīstības vilnis, bet tas ir arī bīstami. Tur var sākties jaunas verdzības. Padomājiet, kas par armiju ir programmētāji. Ja viņi vienojas, viņi var iznīcināt visu pasauli. Vai arī labot un valdīt pār to. Viņi neapzinās. Viņi vēl blēņojas. Bet ja radīsies tur kāds kā mūsu Neo un teiks – «Visu zemju programmētāji, savienojieties!»? Viņi jau ir. Kas tad notiks? Ja ieviesīs savu diktatūru un tai pakļaus? Tas viss ir iespējams fantastikas filmā, bet katra tāda filma ar laiku realizējas dzīvē. Nav nekā tāda, ko cilvēks varētu izdomāt ārpus esamības potences. Jebkuras, pat pārdrošākās fantāzijas piepildās. Cilvēks nav spējīgs izfantazēt neko tādu, kas ir ārpus dzīves realitātes. Viss piepildās, un tas ir tikai laika jautājums.
Jānis STREIČS
Dzimis 1936. gada 26. septembrī
Kinorežisors, rakstnieks, gleznotājs
Vairāk nekā divdesmit filmu režisors, dažas no tām: Kapteiņa Enriko pulkstenis (ar Ēriku Lāci, 1967), Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975), Teātris (1978), Nepabeigtās vakariņas (1979), Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981), Cilvēka bērns (1991), Likteņdzirnas (1997), Vecās pagastmājas mistērija (2000), Rūdolfa mantojums (2010)
Bijis Latvijas Kinemotogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs
Grāmatas: Lāga dvēseļu straumei (2006), 1991. Tas garais cilvēkbērna gads (2012)
Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1998)