Pirms divdesmit pieciem gadiem, 1989. gada martā, tika nodibināta Latvijas krievu kultūras biedrība (LKKB). Tās dibināšana un idejas bija visai cieši saistītas ar Latvijas Tautas fronti. Dibināšanas sapulcē biedrības runasvīrs Jurijs Abizovs teica: «Tikai laiks rādīs, vai esam uzņēmušies darbu, ko spējam, un kādi būs augļi.» Par to, ko rāda laiks, Neatkarīgā sarunājas ar kultūrvēsturnieku, LKKB valdes locekli Borisu Ravdinu.
– Ko divdesmit pieci gadi nozīmē kultūras biedrībai?
– Šajā laikā biedrībai, sevišķi tādai, kas veidojusies krīzes situācijā, ir tiesības nomirt. Tā ir izpildījusi zināmu brīdinoši kairinošu funkciju, pēc kuras sākas lēna fiziska nāve. Ja paveiksies – transformācija vai ieslīgšana anabiozē – līdz būs nākamā augšāmcelšanās.
LKKB radās interfrontes un Tautas frontes konfrontācijas fonā. LKKB uzstājās Tautas frontes pusē. Precīzāk – krievu kultūras, tās humānās tradīcijas pusē. LKKB orientējās ne uz politiku, bet uz kultūru. Savukārt kultūra ir pārcēlājs, kultūras organizācija – tulks starp kultūrām, tautām, valstīm… Un tad gribot negribot rodas kultūras vienojoša kanāla, tilta ideja. Turklāt šo kanālu nemitīgi tiecas aizbērt. Vai arī sludina, ka tāda kanāla esamība ir fikcija, pašapmāns.
– LKKB radīja iniciatīvas grupa. Taču galvenā, tā sacīt, figūra bija Jurijs Abizovs. Viņš būtībā teica to pašu, ko jūs. Piemēram, nosauca par vienu galvenajiem biedrības uzdevumiem «pretim stāvēšanu savas, krievvalodīgo vides nekulturālībai. Tāpēc, ka tieši tā ir šķērslis tautu savstarpējas saprašanās ceļā…». Runājot par LKKB, apiet Abizova kungu mēs nevaram.
– Man nav skaidrs, kāpēc Jurijs Ivanovičs vispār pieķērās šai lietai – LKKB radīšanai. Kam tas viņam bija vajadzīgs? Es viņu vēl saprastu iniciatora, kustības iedvesmotāja lomā, bet nekā citādi. Šķiet, ka viņš sevi mobilizēja, sagrāba kā Minhauzens aiz krāgas atbildīgā vēsturiskā brīdī. Kā vārdā? Šķiet, viņam kremta, viņš jutās neērti tāpēc, ka krievus, krievu kultūru tolaik pārstāvēja tikai interfronte. Diez vai viņš uzstājās «brīvības, vienlīdzības un brālības» vārdā. Drīzāk tomēr savas kultūras izpratnes vārdā un vēl cerībā uz to, ka vismaz daļa sabiedrības pašattīrīsies. Vai viņš cerēja uz panākumu? Varbūt kāda cerība viņā mājoja, taču tās apjoms bija ļoti mazs. Viņam vienkārši nepatika, ka cilvēki kauj cits citu (atcerēsimies, ka viņš karoja, bet karu atcerēties viņam nepatika). Varbūt viņš iedomājās, ka LKKB, kas apvienoja cilvēkus saskaņā ar kultūras definīcijām, nevis nacionalitāti, spēs uzliet eļļu bangojošiem nacionālo kaislību viļņiem.
Nē, viņš nebija pavisam viens, ap viņu bija domubiedri. Nē, viņu neuztrauca tas, ka daļa Latvijas krievvalodīgo, runājot vakardienas un šodienas valodā, redzēja viņā piekto kolonu… Bet es atceros, ka jau 1990. gadu vidū vai pat agrāk viņš sāka just LKKB kā slogu. Taču nekādi neatradās lievenis, uz kura varētu pamest zīdaini. Bet pamest to pavisam bez gādības šķita nejēdzīgi. Tā viņš vilka savu strūdzinieka jūgu līdz pēdējam. Un pareizi darīja!
– Manuprāt, Abizova kungs pagura ne jau no tā, ka bija definējis LKKB pārāk augstus mērķus, bet gan no tā, ka izrādījās: jūsu minētais tilts (kultūra kā dialoga, kā politikas pamats) te gandrīz nevienam nav vajadzīgs.
– Jā, LKKB nevis demonstratīvi, bet drīzāk neapzināti pūlējās un pūlas pierādīt, ka pastāv ne tikai fundamentālais jēdziens «savējie – svešie», bet arī tādi periodiskās vērtību sistēmas elementi kā «labais», «taisnīgums», »tiekšanās uz patiesību», «trešais ceļš»… Bet viņam teica: «Kas jūs tādi esat? Savējie starp svešiem, svešie starp savējiem? Velns zina kas.» Tāpēc, skaidrs, ka vienā brīdī tu gluži dabiskā veidā tiec izraidīts no vienas sabiedrības, citā brīdī – no otras. Kļūsti par izstumto. Dažkārt lepnu, citkārt – ne visai.
– Ja jau ir LKKB, tad ir arī Latvijas krievu kultūra. Vai tā te ir eiropeiskāka nekā Krievijā? Piemēram, vai tai lielākā mērā piemīt tās īpašības, ko akadēmiķis Dmitrijs Ļihačovs sauca par Eiropas kultūras komponentēm: personisks raksturs, atvērtība citām kultūrām, pašizpausmes brīvība?
– Jā, tā likās. Vismaz tad, kad krievu cilvēks no Latvijas nonāca Krievijā, viņš varēja dzirdēt – kaut kādi jūs ne tādi. Domāju, ka situācija Baltijā kaut kādā mērā veicināja arī atvērtību citām kultūrām, spēju tās uztvert. Taču man šķiet, ka akadēmiķa Ļihačova nosauktās definīcijas raksturo sabiedrības, kuras neatrodas šī brīža vēsturisko apstākļu spiediena iespaidā. Ja ieslēdzas vēsturiskā prese, tad daudz kas gaist, tiek izspiests. Es pazīstu divus gadus vecu puisīti. Kādu dienu redzam, ka viņš tur rokās gumijas vai lupatu ezīti. Kvēli spiež to sev klāt un ne mazāk kaislīgi teic: «Es gribu abižot ezīti!»
– Un ko jūs ar to gribat teikt?
– To, ka, manuprāt, krievvalodīgo kopiena šodien ir šī puisīša, kurš grib abižot ezīti, lai atjaunotu kādu mītisku psiholoģisku līdzsvaru, situācijā.
– Tad jau mums te ir divi abižoti ezīši. Vai arī divatā abižojam vienu. Īpaši pēdējā laikā, kad atkal pamodušās bailes un draudi.
– Jā, protams. Gan tā partija, gan šitā grib abižot ezīti, lai, saskaņā ar saviem priekšstatiem par ideālo pasauli, sasniegtu svētlaimīgo nirvānu. Lai arī šī pasaule nav nekas vairāk kā mirāža. Bet – nestājies ceļā mūsu mirāžai!
Izdevēja un spārnotu teicienu meistare, rakstnieka un arestanta Andreja Siņavska sieva Marija Rozanova reiz sacīja: «Emigrācija – tā ir analīzei paņemta nācijas asins pile.» Man šķiet, ka šis teiciens raksturo ne tikai emigrāciju. To var pilnībā attiecināt arī uz iekšējo emigrāciju, kas arī pastāv zem sloga un ir gatava dzīt no sevis laukā visus priekšstatus par kultūru kā savaldošu faktoru. Zināmā mērā tāda pati savaldoša funkcija piemīt reliģijai, taču arī reliģiskie pamati nav mums likums. Atliek vien fizioloģija. Ļeņins it kā teicis, ka patvaldība ir kā satrunējusi siena – piebaksti, un sagāzīsies. Mēs varētu teikt: kultūras slānis ir tik plāns, ka – piebaksti, un sagāzīsies. Es nesaku, ka kultūra ir satrunējusi siena, taču patlaban kultūra – tas ir ļoti plāns slānis starp fizioloģiju un dzīves daudzveidību.
– Bet, ja tuvojamies lopiskajam, kas ir nacionālā saturētājs? Ja ne kultūra?
– Viena no kultūras definīcijām skan: kultūra ir kodēta aizliegumu sistēma. Bet mēs, pateicoties savām robežsituācijām, saviem sliekšņa stāvokļiem, esam gatavi šos liegumus nolobīt kā sīpolu mizas. Kultūra – tā savā veidā ir drānas, vīģes lapa, kura piesedz mūsu dzīvniecisko izcelsmi. Bet, ja parādās briesmas, tad dikti gribas aizmest šo vīģes lapu. Nav paciešams, kā gribas aizmest. Dažs noturas, bet ir, kas nespēj…
Labi būtu, ja nacionālais un kultūra mītos viens caur otru. Lielisku piemēru tam, kā nacionālais, reizināts ar kultūru, satur cilvēku (un ne vienu vien), sniedz 2011. gada koncerta videoieraksts Mežaparka Lielajā estrādē, kur deviņdesmitgadīgais Imants Kokars diriģē Manai dzimtenei. Viņš, Kokars, ar pūlēm orientējas diriģenta tribīnē, viņam jāpalīdz – kur iet, kur nostāties… Bet – līdzko viņš ceļ mājienam roku, visas likstas, visas slimības pazūd, vecums gaist, paliek tikai viena dominante – dziesmas plūdums… Un koris – iedvesma, sevišķi meiteņu sejās… Daudznozīmīga, iespaidīga aina.
Tādus iedvesmojošus, miera svētītus sižetus var sastapt ikvienā kultūrā.
Ne bieži. Bet varbūt bieži arī nevajag.
– Jūs sacījāt «asins pile», un es atcerējos nereti dzirdēto, ka Latvijas krievu kultūra ir izlikta aiz «mātes kultūras» iekavām. Vai tā ir?
– Domāju, ka nav. Piemēram, es nesaprotu, ko ietver jēdziens «maza nācija». To, ka mums ir tiesības nedarīt to un to? To, ka varam pretendēt uz to un šo? Ļoti bieži šķiet, ka īstenībā tas ir kas līdzīgs tipiskam mazvērtības kompleksam. Mēs, redz, esam maziņi, tāpēc – nekādu prasību, nekādu pretenziju. Tas ir kaut kāds pilnvērtīgas pastāvēšanas tiesību pašnoliegums.
Un man šķiet, ka šāda apziņa (un pat lielākā mērā nekā latviešiem) piemīt arī krievu, krievvalodīgo daļai Latvijā. Runā taču: mēs esam te nomākti, mēs esam te apspiesti, mūs te nemīl, mēs esam atrauti no mātes – dzimtenes piena un vispār – kaut ko labu var atrast tikai Nācaretē… Pat ja tamlīdzīgiem priekšstatiem ir kāds reāls pamats, tas ir kas līdzīgs mazohismam. Manuprāt, Latvija ir visai ērta un veiksmīga vieta kā vienas, tā otras puses pašaudzināšanai un pašierobežošanai.
– Bet Sergejs KaraMurza reiz rakstīja: «Pati krievu kultūra rada rusofobiju, tā ir mūsu hroniska ģenētiska slimība.» Proti – vai pašā krievu kultūrā ir kaut kas tāds, lai no krieviem baidītos?
– Tā kā Eiropa šodienas situācijā ir labēji centriska organizācija, bet Krievija tiek uzskatīta par idejcentrisku organizāciju, tad starp šīm abām konstrukcijām noteikti jābūt kādai konfrontācijai, jāpastāv zināmai sacensībai. Viena puse balstās tiesībās, otra – idejā un mēģinājumā iemiesot šo ideju dzīvē, ignorējot tiesības. Es teiktu, ka vieni rīkojas saskaņā ar noteikumiem, ar likumu, otri – saskaņā ar jēdzieniem (понятиями).
– Vēl man gadījies nereti dzirdēt viedokli, ka krievu situācija te ir aprobežota sevis saglabāšanas un izdzīvošanas mērķos svešā valstī. Vai tā ir?
– Es domāju, ka tādam uzstādījumam augstākā vērtība ir nācija. Labākajā gadījumā – valsts, konfesija. Bet pats cilvēks ir tikai šo veidojumu – baznīcas, valsts, nācijas, sabiedrības – piedeva. Taču īstenībā cilvēkam, lai tas šodienas apstākļos uzturētu sevī cilvēcisko, nav nekādu ierobežojumu. Paskatieties – literatūra ienāk bez traucējumiem, domas ceļo pa visu pasauli. Internets neliek šķēršļus sabiedroto (vai pretinieku) meklēšanai. Es domāju, ka runas par izdzīvošanu – tā ir pašnoniecināšanās. Mēģinājums izskaidrot savu bezdarbību, slinkumu, bailes… ar kaut kādām nepārvaramām robežām, kuras tiek radītas ap mums.
– Atkal tikām līdz ezītim. Proti – krievu bailes un latviešu bailes pūlas rast līdzsvaru ārpus īstenības. Sapņos, pagātnē. Bet realitātē un politikas līmenī kultūra kā tuvināšanās instruments ir vai nu impotenta, vai arī tiek ignorēta. Tātad – normāla mijiedarbība nav iespējama?
– Es domāju, ka šodienas situācijā ikviens konflikts, kas nav brutāls, ir nosacīti lietderīgs. Ja vien saprast, ka mūsu prasības, mūsu pretenzijas nevar būt bezgalīgas un neierobežotas. Taču, lai nonāktu līdz dialogam, ir jāsasniedz noteikts konflikta līmenis. Līmenis, kurš ļauj saprast, ka tālāka virzība pa konflikta ceļu ir bezjēdzīga, ka jāmeklē dialoga iespējas un jāpārslēdzas uz dabisku procesu. Tādu, kāda bija Latvijas kultūras attīstība XIX gadsimta beigās, XX sākumā, kad tā akumulēja gan vācu, gan krievu kultūru bez jelkādas to pretstatīšanas latviešu nācijas spējai attīstīties pašai savas kultūras ietvarā. Tas netraucēja. Tas tikai papildināja.
– Latvijas meinstrīms tagad veidojas uz vienas etniskas kultūras pamata, bet krievu kultūra tiek uztverta drīzāk kā ārējs «maigās» varas aģents, nevis partneris. Un krievu kopiena nereti tiek uztverta kā drauds, piektā kolona. Ko te iespēj kultūra?
– Es domāju, ka kultūra te kaut ko iespēj savienībā ar laiku. Anglosakšiem līdzīgām lietām vajadzēja 500 un vairāk gadu. Taču kustēt uz to pusi vajag.
Nesen jautāju izraēlietim: «Redzi, peld divas laivas. Vienā izraēlietis, otrā anglis vai francūzis. Bet slīkst, teiksim, palestīnietis. Un grib izglābties. Pie kuras laivas viņš peldēs?» Man atbildēja, ka, neraugoties uz visu šodienas pretstāvēšanu, viņš peldēs tieši pie izraēlieša laivas. Kā pie kultūras, kura veselas virknes parametru dēļ tam tuvāka un saprotamāka. Es domāju, ka noteiktā draudu situācijā šīs abas kopienas – latviešu un krievu – centīsies viena otru savstarpēji atbalstīt un tuvināsies. Bet – vai mums ir nepieciešams šāds drauds tuvināšanās vārdā? Vai mums vajag mūsu psiholoģiskajā ķermenī injicēt kādu sociālu slimību? Neesmu par to pārliecināts.
– Vai ir pamatota krievu apziņas identificēšana ar padomju apziņu?
– Pastāv tāds uzskats, ka padomju ļaudis – tie ir itin kā krievi. Ilustrācijai te var kalpot zināmais konflikts starp Andreju Siņavski un Gunāru Astru. Viņi sēdēja vienā lēģerī. Siņavskis pūlējās Astram iestāstīt, ka tajās vai citās krievu cilvēku izpausmēs skan padomju apziņa. Uz to Astra teica: vai tad padomiskais mācīja čurāt vārtu rūmēs, vai tad padomju vara mācīja nemazgāt rokas? Pēc Astras domām, padomiskais ir krieviskā izpausme. Savukārt Siņavskis uzskatīja, ka padomiskais ir kaut kas no krieviskā pastarpināts. Manā uztverē gan Astram, gan Siņavskim zināmā mērā ir taisnība.
– Baltijas Starptautiskās akadēmijas docente Irina Markina pirms kāda laika aicināja izšķirties: vai nu kultūras lumpenizācija, vai humanitārā kultūra! Jo vairāk, gaidīdami savu ideālo mirāžu, ļausimies lumpenizācijai, jo mazāk mums izredžu tuvoties reālam ideālam.
– Manuprāt, Latvijas vēsture ir ļoti sarežģīta. Nepaspēja vācbaltu telpa lāgā sajust savas tiesības uz eksistenci (vismaz kā autonomija Krievijas impērijā), kad sākās sarežģītais Pirmā pasaules kara laiks. Pēc tam vajadzēja apgūt nacionālas valsts tapšanas sākotnējo stratēģiju. Pēc tam nāca 1940. gads, un tad karš ar visām tā sekām. Latviešu leģionāri, latviešu strēlnieki, Baltijas ceļš… Nekādas iespējas atelsties. Visu laiku atrodamies ugunsgrēka un haosa apstākļos, kad mūsu kustības nosaka ne tik daudz saprāts, cik instinkts. Dodiet mums kādu laiku līdzāspastāvēšanai darbā! Taču – neesam pasaulē vieni. Līdzās ir kaimiņi, pagātne, tagadne un nākotne. Mūs nerimti drebina. Jo bieži esam spiesti izpausties kādā nesaprotamā, dīvainā, jūtīgā un sāpīgā, palaikam kroplīgā lomā, kurā dominē tā saucamā kolektīvā bezapziņa. Daudzus šodienas esības laukus kultūra pagaidām nesaista.
– Jau Tautu forumā (1989. g.) Jurijs Abizovs teica, ka Latvijā ir ļoti maz «krievu rakstnieku, kuri apgūst savas apkaimes, savas vides augsni un likteņus ar tās sāpīgajām, specifiskajām, daudznacionālajām problēmām». Manuprāt, tikpat maz ir latviešu, kuri patiesi vēlas izzināt, kas notiek krievu vidē. Tā arī ir nekulturālība.
– Nedomāju, ka tā ir nekulturālība. Atcerieties, kā romānā Klusā Dona Grigorija tēvs rāj Aksiņju, bet viņa tam atcērt: «Es tevi, klibo velnu, pat acu galā neredzu!» Proti – visas tavas runas man ir tukša vieta. Krievu un latviešu kopienu saskare šodien jo bieži rit apmēram tādā līmenī.
– Inteliģentisks jautājums – ko šādā situācijā darīt?
– Es domāju, ka, neaizmirstot tādus jēdzienus kā nācija, valsts, konfesija, vajag vairāk uzmanības pievērst cilvēkam. Es tomēr uzticos cilvēkam lielākā mērā nekā valstij, sabiedrībai, kuras it kā labāk par cilvēku zina, ko viņam darīt, kā rīkoties. No tā, manuprāt, ceļas gan Krievijas, gan Latvijas likstas.
– Vai jūs te nerunājat pretī pats sev? Tikko sacījāt, ka mūs pārņem dzīvnieciskais, bet nu apelējat pie cilvēciskā. Lai cilvēciskais dominētu, tomēr vajadzēs kādu kultūras līmeni. Un tā nepieciešamība jāapjēdz pašai sabiedrībai.
– Es neiebilstu pretrunām. Taču par cilvēcisko un sabiedrību… Rainis… Šī figūra Latvijas vēsturē, manuprāt, ir ļoti zīmīga. Gandrīz kā laboratorija. Rainis bija cilvēks, kurš Latvijas telpā parādījās vai nu pārāk agri, vai pārāk vēlu. Mēs zinām, kāda opozīcija Rainim radās divdesmito gadu beigās, kad viņu mēģināja nominēt Nobela prēmijai. Rainim cita starpā pārmeta to, ka viņš nepietiekami nacionāli ataino mūsu kultūras, vēsturisko gaitu. Kaut kādā mērā Rainis bija Apgaismības cilvēks. Nedaudz novēlojies. Eiropas valstis attieksmē pret cilvēku jau bija kļuvušas ciniskākas. Bet Rainis arvien bija romantiķis. Sabiedrība, pareizāk – sabiedrības daļa viņu nepieņēma (un ne tikai 20. gadu beigās), jo, raugi, nacionālā ideja viņam bija tikai viena no daudzām. Svarīga, bet ne galvenā. Un, ja tādi cilvēki kā Rainis parādītos šodien, tad es bīstos, ka viņus vai nu nepamanīs, vai izraidīs.
Savulaik es veidoju grāmatu par Eiženu Finku (Rīgas gaišreģis Eižens Finks: raksti par viņu, dokumenti, materiāli), pētīju Finka tiesu izmeklēšanas lietu; viņš taču, atgādinu, tika arestēts 1941. gadā. Kāpēc viņu arestēja? Manā izpratnē visupirms tāpēc, ka valstij neatkarīgi pareģi nav vajadzīgi. Uz ko es vedinu? Kultūra, kas tiecas ne tikai uz apkalpošanu, bet arī uz neatkarību, valstij un sabiedrībai ne vienmēr ir vajadzīga. Sevišķi, ja kultūra un valsts (sabiedrība) saduras vienā laika plaknē. Ir laiki, kad kultūra un sabiedrība sadzīvo visai miermīlīgi, bet ir laiki, kad bezdibenis starp sabiedrību un kultūru arvien padziļinās un paplašinās. Labi būtu, pirms aiziet, iemest tajā sauju labu jūtu, sauju dialoga, sauju kultūras un ar to pašu kaut cik aizbērt šo bezdibeni.
Mums teiks: «Es iemestu. Bet lai kaimiņš met pirmais.» Bet ja nu tie saņemas un – met reizē!?