Dārzs, kas sulīgi zaļā lokā tā mājīgi ieskauj viņu Ikšķiles māju, pilnīgi noteikti nav tāds, kādus esam paraduši redzēt un apjūsmot. Dzejniece Velta Kaltiņa un viņas dzīvesbiedrs, rakstnieks Roalds Dobrovenskis, viens otru papildinot, ne bez veselīgas humora piešprices paši par savu dārzu saka tā: «Nav grūti iztēloties, kā noģībst profesionāls dārznieks, ienācis pa mūsu mājas vārtiņiem. Nekā no absolūtas sakoptības un perfektuma – mūsu dārzs ir dabiski brīvs un nekopts, nekulturāls, neizlaizīts. Un lai! Mums tas varbūt nemaz nav dārzs, bet dzīves telpa bez robežām, kur jūtamies kā mājās.
Izrādot izmēros nelielo dārzu trīs līmeņos, Roalds atklāj patieso iemeslu, kāpēc pirms sešiem gadiem aizjurģojuši no zaļās un klusās Pārdaugavas, kur nodzīvoti ilgi gadi: «Dzīvei Dīķu ielā nebija ne vainas, taču mums tur sāka palikt par knapu. Koki un krūmi, ko pie mājas bijām sastādījuši, ar katru gadu auga lielāki, vajadzēja papildplatību, bet variantu nekādu. Un vēl – manas Veltas absolūtai labsajūtai ir nepieciešama ainava ar reljefu. Ja nav lielu kalnu un ieleju, kur acij aizķerties, vismaz kādam pakalniņam, pauguriņam, kaut simboliskai, bet ielejai jābūt. Līdzenumu viņa ilgi nevar izturēt.»
Ko varam, to darām
«Kad bez garas domāšanas šo zemesgabalu Daugavas ielā nopirkām, nekā diža mantojumā līdzi nenāca: dārzā auga trīs ābeles – vecum vecas, sūnām apaugušas, ar greiziem, kaprīzi izliektiem stumbriem – un pāris nīkulīgi ķirsīši, gar stāvāko un tālāko dārza malu stiepās panīkušu Kaukāza plūmīšu rinda. Visam pa vidu stāvēja celt sāktās, bet nepabeigtās mājas karkass,» stāsta Velta un uzsver, ka nelielais namiņš veselos trijos stāvos esot viņu pašu lolojums. Protams, meistariem piepalīdzot! «Mājas sākotnējo projektu un aprises atstājām, kā bija – nemainījām neko. Triju gadu laikā atsevišķi ir uzbūvēta bibliotēkas ēka, mājas pagrabstāvā ierīkojām saunu, turpat ir palīgtelpa dažādu saimniecībā vajadzīgu mantu glabāšanai, otrajā stāvā mums atrodas virtuve, viesistaba un darba kabinets, bet trešo stāvu būvējām no jauna, jo mums ar Veltu beidzot ļoti sagribējās būt tuvāk zvaigznēm, tuvāk debesīm,» smej Roalds par abu guļamistabas atrašanās vietu un tapšanu. Viņš vēl piebilst: ģimenes draugs un arhitekts Andrejs Holcmanis, noslēpumaina kuģa komandtiltiņu atgādinošo namu apciemojot, apgalvojis: pilnīgi droši varot kāpt vēl augstāk – ēkas pamati izturēšot arī ceturto stāvu. «Pat ja mājas pamati tādu ārišķību izturētu, mums to nevajag – diviem cilvēkiem pilnīgi pietiek ar to, kas ir! Lūk, ja tornīti varētu izbūvēt, kas pavisam nedaudz pārsniedz to tur egli – tas gan nebūtu par skādi! Tad mēs Daugavu varētu redzēt, kad vien ienāk prātā.»
Radagabali brauc līdzi
Par sava dārza zaļo rotu Velta un Roalds runā kā par dzīvām un dvēseliski tuvām būtnēm: «Vajadzēja redzēt, kā mūsu dārzs brauca mums līdzi, kad no Pārdaugavas pārcēlāmies uz Ikšķili! Veselos divos mikroautobusiņos, piestūķētos līdz pēdējai iespējai, lērums skujeņu, koku, krūmu un Veltas puķu, izraktu, maisos un maisiņos iepaunotu, jurģoja līdz ar mums!» «Nu kā tu radagabalus, ar kuriem kopā tik ļoti sarasts, pēkšņi ņemsi un atstāsi! Palika žēl. Izrakām, cik jaudājām, pārvedām un jaunā vietā iestādījām vēlreiz. Redzat to krāšņo rozi, kas izaugusi jau garāka par mani? Kā vasaras sākumā sāk ziedēt, tā līdz pat sniegam. Roalds to tirgū bija nopircis un man uzdāvināja – Dīķu ielā trīs gadus auga un neziedēja ne lūdzama. Atvedām un iestādījām te – aug kā zvērs un zied vienā ziedēšanā,» lepojas Velta, bet Roalds taktiski iestarpina: «Rozes ir manas Veltas lielā mīlestība. Vēl pavisam nesen viņai to bija apmēram 120. Daudzas vienkārši ir aizgājušas bojā, un viņai lielas sirdssāpes, bet es uz šo procesu raugos filozofiski: kaut kas iet zudībā, kaut kas nāk tā vietā – viss notiek tāpat kā dzīvē. Ik pavasaris mūsu dārzā sākas ar tulpēm un hiacintēm – arī Veltas mīlestības puķes.»
Dabu uzlabot nav liels grēks
Izrādot sava sapņu dārza saules gaismas apspīdētos un visattālākos nostūrīšus, Roalds atklāj, ka līdz pat vasaras vidum nogāzes stāvumā Velta neļaujot nopļaut vai izravēt ne smildziņu, ne zāles stiebriņu – viņai svarīgi, lai pilnīgi viss augtu maksimāli dabiski, bez iejaukšanās dabiskajos procesos. «Es Veltai pretī nerunāju, mūsu komandā viņa ir galvenā dārzniece, stratēģiskā direktore, manā kompetencē ir tikai melnstrādnieka pienākumi.» To dzirdēdama, saimniece iztālēm sauc: «Nu nē, neticiet viņam! Bez Roalda spožajām idejām nekas nenotiek! Neatkarīgi viens no otra esam ievērojuši, ka dzīvojam īpaši laba gaisa zonā, jo viss, kas prasa radošu pieeju un izdomu, iet no rokas.» Kā piemēru nupat apgalvotajam Roalds min un tūlīt pa līkumotu taciņu labirintu ved rādīt paša rokām izveidotās terases, kas stāvās nogāzes reljefā iekoptajam dārzam piešķir vairāku līmeņu dimensiju. «Es tā padomāju un izdomāju, ka dabu mazliet uzlabot nav liels grēks. Trīs terases jeb amfiteātris, kā es tos saucu, dārzam piešķir trīs līmeņus. Viens amfiteātris ir atvēlēts Veltas rozēm, otrajā viņa var stādīt lilijas, bet trešais lai paliek vīnogām. Un kāpnītes ar margām, lai vieglāk tikt līdz mājas namdurvīm.»
Divu literātu dialogā neiejaucoties
Roalds: – Velta, tu mums esi tā galvenā dārzniece, ko būtisku tu vari pateikt par mūsu dārzu?
Velta: – Pašu būtiskāko? Mūsu dārzs ir brīvs – aug un zaļo, kā grib. Te aug itin viss, kas zemē iederas. Tas riņķa dancis pavasarī sākas ar pirmās zālītes izdīgšanu, tad nāk mūsu pirmie ēdamie salāti – pienenes, gaiļpieši, nātres, ceļmallapas, gārsas, ķiploki...
Roalds: – ...un tad sāk ziedēt ieva: ej pa vārtiņiem iekšā, un reibinoši tvanīgs smaržu mākonis tevi apņem.
Velta: – ...un tad sākas apmēram pusotra divu mēnešu ilga ziedēšana: zied ķirši, plūmes, ābeles un kastaņa aizdedz savas ziedu sveces, reibina maijroze un, protams, zied visas puķu dobes. Un tā līdz vēlam rudenim, līdz sniegam.
Roalds: – Un tad ir brīdis, kad dārzs mūs apbalvo ar savu ražu: zemenes, avenes, jāņogas, krizdoles. Vēl brīdis, un rasotā zālē paukšķēdami krīt āboli.
Velta: – Un lakstīgalas, karūsas un vardītes mūsu dīķī! Un kur tad sienāži, kad nāk viņu laiks – vesels orķestris. Un varavīksne, kas vasarās bieži stāv tieši virs mūsu dārza.
Roalds: – Rudeņos virs mūsu galvām lido gari dzērvju kāši.
Velta: – Un putni, kas ir pastāvīgi ciemiņi mūsu dārzā: zvirbuļi, žagatas, zīlītes, sīļi, sarkankrūtīši.
Roalds: – Ir viena vāvere, kas regulāri nāk mieloties ar riekstiem, bet eži priekšroku dod āboliem.
Velta: – Bet ir viens tāds rīts, kad atver durvis un, skat – dārzs un viss, cik tālu vien acis spēj saskatīt, ir balts. Ak, Dievs, cik tīra un gaiša pēkšņi kļūst pasaule vismaz uz pāris dienām.
Roalds: – Liriku noliekot pie malas un pievēršoties tikai dzīves prozai, uzdrošinos apgalvot, ka šis dārzs ir būtiska mūsu abu dzīves sastāvdaļa. Runājot salīdzinājumā – ja dārzu kā organisku sastāvdaļu no cilvēka ķermeņa kaut kādu apstākļu dēļ pēkšņi amputētu, izdzīvošanas iespējas paliek līdzvērtīgas nullei. Nopietni.